Foto – Timurs Subhankulovs

Lielās jubilejas priekšvakarā uz sarunu “Latvijas Avīzē” esam aicinājuši ārstu, zinātnieku un politiķi, bijušo ārlietu ministru GEORGU ANDREJEVU. Profesoru esam iepazinuši kā daudzpusīgu personību, vienmēr solīdu vīru – kā jau diplomātam pieklājas.

Lasītākie

10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23

Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15

Mājas

12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25

Lasīt citas ziņas

Intervijā Andrejeva kungs nevairījās stāstīt arī par savas dzīves smagajiem brīžiem. Ar jubilāru sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Profesor Andrejev, lūdzu jūsu pašidentifikāciju – kas jūs vairāk esat: anesteziologs vai zinātnieks, diplomāts vai politiķis?

Rīgas dome aicina iedzīvotājus Lielās Talkas ietvaros sakārtot ēku pagrabus droša patvēruma veidošanai

“Visvairāk cieš mazie un ziedošie augi!” Dārzkopības eksperts par to, kā pasargāt dārzu no sniega un aukstuma

Olā cepts mini lavašs ar sieru: ātri pagatavojams un sātīgs ēdiens, kad “nav laika”!

G. Andrejevs: – Dzīvē bijuši dažādi periodi, un ne vienmēr manis paša izvēles dēļ bija jāpārskaņojas, jāmaina profesija, bet nekad neesmu aizmirsis medicīnu, tā man ir primārā un galvenā. Interesanti, kā manas karjeras nogalē, kad jau taisījos pensionēties, “Latvijas ceļa” vadībai radās doma izvirzīt manu kandidatūru Eiropas Parlamenta 2004. gada vēlēšanās. Sākotnēji šaubījos “LC” zemās popularitātes dēļ, bet pēdīgi piekritu, un mani ievēlēja. Eiropas Parlamentā es vēlreiz saskāros ar iespēju atgriezties medicīnā. Vides un sabiedrības veselības komitejā tiku ievēlēts par veselības darba grupas priekšsēdētāju. Piecus gadus kopā ar augsta līmeņa ekspertiem, Eiropas Komisijas Veselības ģenerāldirektorāta darbiniekiem un Eiropas pacientu dažādo nevalstisko organizāciju pārstāvjiem risinājām sirds un asinsvadu, onkoloģiskās, HIV/AIDS, diabēta un pandēmiskās gripas problēmas. Biju pastāvīgā kontaktā ar Eiropas Ārstu asociāciju, arī ar Latvijas Ārstu biedrību, un tas man deva lielu gandarījumu. Kā ārstam man piedāvāja startēt arī agrāk LR Augstākās Padomes vēlēšanās, tāpēc ka vajadzēja stiprināt Latvijas Tautas fronti. Medicīnas akadēmijā LTF atbalsta grupā iesaistījās un aktīvi darbojās liela daļa profesūras, bet neviens no mums tobrīd nedomāja par iesaistīšanos parlamenta darbā kā deputātam. Bija diezgan ko darīt medicīnas jomā. Taču pienāca kāds liktenīgs zvans pusnaktī no Bauskas. Mana kolēģe anestezioloģe nodaļas vadītāja Dagmāra Zicmane izteica negaidītu priekšlikumu: profesor, jums jākandidē no mūsu pilsētas kā Augstākās Padomes deputātam! Bet esmu tukumnieks, Bauskā nekad neesmu strādājis, neesmu tur pazīstams. Nē, nekas, kolēģe attrauc, Bauskas iedzīvotāji jūs zina labi, bet pilsētas Tautas frontes nodaļai neesot tik spēcīga kandidāta, kas varētu uzveikt Bauskā tik populāro izpildkomitejas priekšsēdētāju, kas balotējas kā kompartijas pārstāvis. Jā, man jūs jābrīdina: cīņa būšot ļoti grūta, taču esot jādara viss iespējamais, lai LTF Bauskā uzvarētu.

Ievērojot manu šaubīšanos, viņa izteica frāzi, ko mūžam atcerēšos un ko esmu ietvēris savos memuāros, Dagmāra burtiski noskaldīja: kā jūs, profesor, varat atteikties! Jūs mums reanimācijā mācījāt par atsevišķa dzīva organisma atdzīvināšanu, bet tagad ir laiks Latvijas reanimācijai!

Kā skatīsieties mazbērniem acīs, ja tagad atteiksieties! Tas bija izšķiroši ne tikai lēmumam piekrist balotēties, bet arī visai manai un manas dzīvesbiedres Anitas turpmākajai dzīvei. Galu galā es konkurentu pieveicu itin pārliecinoši. Tā Bauskas 110. vēlēšanu apgabala vēlētāji mani aizsūtīja uz Augstāko Padomi, un liktenis sāka griezties it kā pats no sevis. Tā kā ievēlēto ārstu skaits pārsniedza vietu skaitu atbilstošajā komisijā, kur spriež par veselību un sociālo nodrošināšanu, akadēmiķa Freimaņa uzaicināts, piekritu jaunam izaicinājumam – strādāt Ārlietu komisijā.

– Nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Iekams kļuvāt populārs kā politiķis, vispirms noteikti bijāt pacientu ieredzēts un cienīts ārsts, veselas nozares ieviesējs Latvijas medicīnā.

– Jā, medicīnā strādājot, trīsdesmit gados biju ieguvis atpazīstamību. Biju izveidojis un vadīju lieliski saliedētu, draudzīgu un izglītotu speciālistu saimi Latvijā. Sākotnēji anesteziologi cieta no popularitātes trūkuma. Parasti pacienti zināja operējošo ķirurgu, bet anesteziologu nepazina. Labi, ja redzēja brīdī pirms aizmigšanas, bet, kad pamodās, viņiem nebija ne jausmas, ko ir darījis anesteziologs. Visi slavas lauri tika ķirurgiem.

– Nē, nē, manā operācijas gadījumā anesteziologs divas nedēļas nāca katru dienu uz palātu!

– Tas ir apsveicami, un tā tam jābūt. Ne velti anesteziologi paplašināja savu darbību intensīvās medicīnas, arī pēcoperācijas aprūpes jomā. Vēl vēlākā attīstības etapā anesteziologi kļuva par vadošajiem speciālistiem reanimatoloģijā. Jau pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Rīgas ātrās ārstu palīdzības stacijā pašu un šoferu spēkiem pārbūvējām rūpnīcā “RAF” ražoto mikroautobusu un izveidojām Padomju Savienībā, pat pasaulē, pirmo mobilo reanimācijas brigādi ar atbilstošu ekipējumu. Tā šī disciplīna kļuva arvien interesantāka, līdz pievienojās vēl viena specialitāte – katastrofu medicīna. Kā jaunievedumu to apsprieda konferencēs pasaulē, un vienā no tādām Romā sastapos ar pāvestu Jāni Pāvilu II, kad vēl bija dziļi padomijas laiki. PSRS vēstniecības darbinieki brīnījās – jūs ierodaties uz kongresu un uzreiz pēc tā slēgšanas tiekat uzaicināti uz Vatikānu! Mēs piecos gados pāvestam ne tuvu neesam bijuši! Ierakstiet mūs savā delegācijas sastāvā! Vai toreiz varēja paredzēt, ka nepaies ne desmit gadi, un es ar Jāni Pāvilu tikšos atkārtoti vēl trīs reizes – kā ārlietu ministrs uzaicināšu viņu apmeklēt Latviju, parādīšu savu talismanu – kartīti, ko glabāju no pirmās tikšanās 1983. gadā, kad to saņēmu pēc sasveicināšanās ar pāvestu pēc viņa lekcijas par cilvēku izraisītajām katastrofām – galvenokārt kariem. Toreiz zālē bija ap 2000 ārstu, bet pēc priekšlasījuma poļu draugi mani paņēma aiz rokas, sak, nāc, iesim sasveicināties ar mūsu pāvestu. Mazliet riskēdams, pievienojos viņiem. Šo relikviju ar pāvesta parakstu un datumu parādīju, kā ārlietu ministrs sēdēdams pāvesta kabinetā.

Sākotnēji mūsu saruna noritēja divatā. Mazliet negaidīts bija pāvesta jautājums: ministra kungs, cik krievu zaldātu joprojām ir Latvijā? Es saku: precīzi nezinām, bet pārstāvētas ir visas ieroču šķiras, un militāristu skaits pārsniedz divdesmit tūkstošus. Iestājās īslaicīgs klusums, un pāvests turpināja jautāt: ministra kungs, cik jums ir vīru ar ieročiem?

Sāku saprast viņa domu gājienu, bet precīzu skaitli nemāku nosaukt. Paskaidroju, ka ir milicija, kurā labi ja puse ir lojāla neatkarīgai Latvijai, un ir zemessardze, uz kuru varam paļauties, kopā kādi 5000 bruņotu cilvēku. Pāvests brīdi atkal pārdomāja un sacīja: jā, tas ir par maz! Iedomājieties Svētā Tēva domu gājienu – vai latviešiem nebūtu iespējams atkārtot vēsturiskās cīņas kā mūsu brīvvalsts sākumā pret Bermontu un lieliniekiem?!

– Sakiet, kur jūs iemācījāties svešvalodas?

– Tās nāca reizē ar specialitāti. Es biju republikas galvenais anesteziologs, un tā bija derīga ministra Kaņepa doma, ka ikkatrā medicīnas nozarē jāizvirza galvenais speciālists Latvijā. Tas bija goda pienākums, jo tikai galvenais ķirurgs un terapeits saņēma algu ministrijā, bet tas deva lielākas tiesības un iespējas, piemēram, tikt iekļautam PSRS vadošo anesteziologu delegācijā uz Eiropas un pasaules kongresiem. Kontaktos ar ārzemju kolēģiem pilnveidojās svešvalodas. Piebildīšu, ka Medicīnas institūtā angļu valodas apguve bija augstā līmenī. Veselības aizsardzības jomā joprojām valda liela nesakārtotība. Ministrs Vilhelms Kaņeps bija iecerējis, ka Latvijai jābūt par paraugu visā Savienībā. Bija ieviesta labāka pārskata sistēma, lielāka kārtība par tagadējiem samudžinājumiem iepirkumos un bezjēdzīgi birokrātiskos pārskatos. Kā galvenajam speciālistam man bija pilnīga informācija par stāvokli un vajadzībām mūsu specialitātē visā valstī un jebkurā brīdī.

Arī tagad medicīnā strādā daudz gaišu cilvēku, bet man šķiet, ka smagnējais ierēdniecības aparāts torpedē jebkuru progresīvu pasākumu, ja tas nav viņu interesēs. Tā tas ir daudzās sfērās, ka vietējie birokrāti, no kuriem daudzi, bez šaubām, ir profesionāļi, iespaido politisko procesu sev par labu un par sliktu valsts vispārējai attīstībai.

– Vai jāsecina, ka tā saucamā politiskā elite augšā ir neprofesionāla? Kur ir diagnoze mūsu vainām?

– Nepareizā darbu organizācijā, bet kas par to ir atbildīgs, es nevaru pateikt. Tagad valdību un tās darbu vēroju no malas un atrodu, ka tanī ir daudzi gaiši prāti. Tieši beidzamajos gados parādījušies cilvēki, kas deg par savu nozari, ir labi izglītoti, gudri un inteliģenti, un tas vieš cerības. Nepazīstu personīgi, bet ar simpātijām klausos Pavļutu. Visādi vērtēts tiek izglītības ministrs Ķīlis, bet prāta gaišums viņam piemīt, un es dziļi cienu šo cilvēku. Šķiet, viņus traucē tie, kas aizstāv vecās pozīcijas. Mani vairāk uztrauc mūsu valstiskā tuvredzība un pārmērīgā iecietība. Rakstot savus memuārus, esmu ticis līdz 1993. gada vasarai. Arhīva materiālos un tā laika presē atrodu, ka toreiz cilātie jautājumi joprojām ir ne mazāk aktuāli kā pirms 20 gadiem!

Divdesmit gados daudzos jautājumos neesam panākuši progresu. Tas attiecas arī uz mūsu nesenās pagātnes pareizu izpratni un skaidrošanu Latvijas un starptautiskajai sabiedrībai. Minēšu vienu piemēru – 1993. gada jūlijā Rīgu apmeklēja ANO Ģenerālās asamblejas prezidents Stojans Gaņevs, lai iepazītos ar cilvēktiesību jautājumu Latvijā ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās rezolūcijas “Par pilnīgu ārvalstu karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijām” kontekstā. Viņš tikās ar valdības un Saeimas pārstāvjiem, kā arī ar apmeklēto bijušās padomijas armijas bāzu komandējošo sastāvu. Saruna ar mani notika Ārlietu ministrijā. Pārrunās par cilvēktiesībām es, spriežot no raksta 3. jūlija “Dienā”, esot paskaidrojis, ka vajadzētu saprast, kura reāli ir nacionālā minoritāte Latvijā. Noslēguma sarunās ar Anatoliju Gorbunovu S. Gaņevs izteicis viedokli: “Cilvēktiesībām ir divi aspekti – viens, kas saistīts ar nacionālajām minoritātēm, otrs – ar pamatnācijas identitātes saglabāšanu.” Latviešu vēlēšanos saglabāt nacionālo identitāti un neatkarību viņš esot izjutis arī iepriekšējā dienā, apmeklējot Deju svētkus Daugavas stadionā. “Ir jāaizstāv arī pamatnācijas tiesības uz nacionālo identitāti un tautas izdzīvošanu,” teicis S. Gaņevs A. Gorbunovam. Pieļauju, ka Dziesmu un deju svētkos Gaņevs, inteliģents ārzemnieks būdams, paguva izjust latvisko garu, kultūru un tās dziļumu.

Būtu labi, ja to atzītu arī tie, kas Latvijā ieceļoja (vai te piedzima un dzīvo jau desmitiem gadu) 50 gadu ilgās okupācijas laikā, it sevišķi viņu politiskie spēki. Kamēr jautājuma izpratne nebūs līdzīga ANO Ģenerālās asamblejas prezidenta paustajam, nekāda izlīguma nebūs. Izslēgts!

– Profesor, izrādās, daudzi nemaz nevēlas, ka pasē viņiem ieraksta tautību “latvietis”. Nupat gandrīz visa Reformu partija ar dakteri Zatleru priekšgalā nobalsoja pret tautības ierakstu pasē.

– Tās ir šo cilvēku tiesības, bet es vēlētos saņemt atbildi uz jautājumu: ar kādām tiesībām man un līdzīgi domājošajiem uzspiež citādi domājošo viedokli?

E. Līcītis: – Jūsu garajā biogrāfijā neparādās ieraksts, kur esat ieguvis nacionālu stāju. Vai tā ieaudzināta? Vai izrietēja no darbošanās politikā?

– Nē, tāda man bijusi visu mūžu. Var teikt, tas ir iedzimts. Manas un Krustiņa kunga paaudzes cilvēku priekšrocība ir tajā, ka personīgi un nepastarpināti esam varējuši izstaigāt Latvijas attīstības līkločus 80 gadu garumā, ieskaitot brīvvalsts pēdējos gadu desmitus. Mani vecāki bija amatnieks un mājsaimniece, viņi nedarbojās nevienā sabiedriski politiskā organizācijā, bet nacionālā pārliecība izrietēja no reālās dzīves. Tēvs bija Mazsalacā piedzimis krievs, obligātajā karadienestā kā kavalērijas kadets bija Latvijas armijā. Mātes tautība bija latviete. Ģimenē valdīja uzskats, ka Ulmaņa režīms visumā ir pareizs un ka Latvija atrodas uz pareiza ceļa.

Vecāki krasi iestājās pret okupāciju 1940. gadā, mazāk pret nākamo, jo vāciešus kādu laiku uzskatīja par atbrīvotājiem, pirms neradās izpratne par Lielvācijas patiesajiem nolūkiem. Mums citas domas nemaz nebija kā par brīvu Latviju, un to dziļi sevī nesām visus padomju gadus.

1944. gada rudenī, kad fronte tuvojās Tukumam, mēs joprojām dzīvojām savā savrupmājā pilsētas nomalē, Durbes pils pakājē un vācu kara lidlauka tuvumā. Apkārtnes mājās, arī pie mums, nācās izmitināt vācu lidotājus virsniekus. Kā šodien atceros rītu, kad viens no viņiem paziņoja mātei, ka šeit ilgāk mēs nedrīkstam palikt. Rīgu jau ieņēmuši krievi, un fronte tuvojoties Tukumam. Tādēļ šeit paredzēts izveidot frontes 3. aizsargjoslu un pārredzamā apkārtnē visas mājas nodedzināt. Vēl rītdien virsnieki varēšot iedot transportu, lai mēs aizbrauktu dziļāk Kurzemē.

Māte un vecmamma uzskatīja, ka ir jādodas prom. Piebildīšu, ka mans 16 gadus vecais brālis bija mobilizēts vācu kara gaisa spēku palīgdienestā un pirms mēneša piespiedu kārtā kopā ar pārējiem zēniem nosūtīts uz Vāciju. Tēva atbilde bija – ja tev ir bail, brauciet ar māti un zēnu. Baidos, ka dzīvot pie paziņām Kurzemē vācieši neatļaus un jums arī nāksies doties tālāk uz Vāciju. Es vācu valodu neprotu un vergot uz turieni nebraukšu. Esmu mūrējis krāsnis un kamīnus tik daudzās zvejniekciemu mājās, ka patvērumu atradīšu. Tā karalaika dzīves izšķirošā brīdī bez strīdiem tika izlemta ģimenes turpmākā nākotne. Tā ar māti un vecomammu devāmies bēgļu gaitās. Līdz Liepājas ostai, līdz kuģim, kas mūs pārcēla uz Vāciju. Aizbraukšana bija traģiska. Ostas teritorijā zemnieki atvadās no zirdziņiem, kas nevienam nav vajadzīgi. Samīļo, zirgi zviedz, cilvēku jūklis, mantas ceļ augšā uz kuģa, aizbraucējiem acīs asaras. Tā pusotru gadu pavadījām Sudetijā, un es dabūju iet čehu skolā, un vēl šodien zinu čehu himnu..

– Atgriezīsimies pie jūsu politiskās darbības. Iepriekš savā stāstā palikāt, ka 1999. gada 4. maijā, nobalsojis par neatkarības atjaunošanu, kā deputāts sameklējāt savu vietu Ārlietu komisijā.

– Iniciators bija deputāts akadēmiķis Freimanis, motivējot savu priekšlikumu ar manu ārvalstu zinātnisko apmeklējumu pieredzi, kontaktiem un valodu prasmi. Freimanis bija arī tas, kurš brīdī, kad AP izteica neuzticību ārlietu ministram J. Jurkānam, vedināja mani virzīt par ministru. Sākotnēji izmisīgi pretojos. Freimanis neakadēmiski pat solījās mani piekaut, ja nepiekritīšu abu latvisko frakciju piedāvājumam. Tad uzaicinājumu izteica Ministru prezidents, un jautājums kļuva pavisam nopietns. Zīmīgi, ka šis izaicinājums sakrita ar manu 60 gadu jubileju. Par savu grūto izšķiršanos pastāstīju “Rīdzenē” sanākušajam apsveicēju ģimenes un draugu pulciņam.

Viņu vidū bija arī mans klases biedrs Imants Ziedonis. Un ziedoniskā garā dzejnieks rezumēja: Žorž, ko tu ķepurojies pretim! Ja vilnis tevi nes augšā, tu jau nevari pretoties. Pēc tam vilnis tik un tā nogāzīs zemē. Vai nav pravietiski vārdi? Un vilnis mani uznesa augšā.

– Sakiet, vai politiski jūs rūdījāties kā autodidakts caur Tautas frontes lietu?

– Tieši tā! Sabiedrības noskaņojums toreiz bija tāds, likās, ka tauta tevi nes! Tā neprasīja daudz, neinteresējās, vai esi bijis partijas biedrs vai ne. Tautu interesēja, vai tev pietiks drosmes iestāties par neatkarības atjaunošanu. Neapkurinātās, bet pārpildītās telpās agrā pavasarī cilvēki atkārtoti uzdeva vienu un to pašu jautājumu: kā jūs izturēsiet, vai nebaidāties, ka režīms jūs represēs? Radās spīts pierādīt, ka spējam turēt vēlētājiem doto solījumu. Kad 1990. gada 4. maijā AP sēžu zālē nolasīja katra deputāta balsojumu, pēkšņi ārpusē atskanēja tautas gaviles. Brīdi nesapratām, kāpēc ļaudis tik skaļi uzvedas? Izrādās, viņi pirmie bija saskaitījuši, ka pietiek par neatkarību nodoto balsu! Tā ka politika nebija jāmācās. Tā bija mūsu sirdīs, mūsu pārliecībā, un nekad citādāka nav bijusi. Pārējais bija spēle, ieskaitot ziņojumu rakstīšanu Valsts drošības komitejai. Tā bija likme uz visu banku, jo vajadzēja izvēlēties – spēlēt vai iet malā. Reizēm domāju par paradoksu – no vienas puses, ja nebūtu rakstījis zinātniskus pārskatus, kļūtu par Valsts prezidentu. Kad “Latvijas ceļš” man to piedāvāja pirms 5. Saeimas vēlēšanām, aiz Gorbunova biju otrs populārākais politiķis valstī. Saskaņā ar šīm aptaujām pārējiem kandidātiem uz šo amatu izredžu nebija. Gorbunovs savā kabinetā man jautāja: kāds ir jūsu viedoklis par “LC” lēmumu, ka jums jākandidē par prezidentu? Atbildēju: negatīvs. Kāds iemesls? Varu minēt divus. Pirmais, ka ne es, ne mana ģimene nevaram iedomāties tādu dzīvi kā prezidentam. Jo drīzumā braukšu uz saviem Jaundrustu “Vējiņiem” ārdīt mēslus, un kā tas izskatīsies, ka drošības vīri staigās pa lauku, mani sargādami. Negribu šādu ierobežošanu. Otrs iemesls – jums, Gorbunova kungs, droši vien ir labi zināms, ka man kā vadošam speciālistam nozarē, kas tuva karalauka medicīnai, pēc zinātniskajiem kongresiem ārzemēs bija jāraksta pārskati VDK. Gorbunovs neteica ne jā, ne nē, bet domāju, ka viņš zināja, par ko es runāju. Par pirmo iemeslu viņš izteica sapratni.

Gorbunovam bija tāda pati nostāja, ka viņš nealka pēc amata greznības. Skaidrs, ka otrais iemesls man bija izšķirošs – kā vari pretendēt par prezidentu, ja tevi var pataisīt par politisko līķi ar vienu paziņojumu no Maskavas.

Daudziem tas var likties kā neticams paradokss, ka par spīti visam, kāds process mani virzīja. Bez iepriekšējā ceļa es nemaz nebūtu nonācis līdz izšķirošajam punktam savā karjerā, līdz kandidēšanai un ievēlēšanai Augstākajā Padomē, laimei balsot par Latvijas neatkarību, līdz ārlietu ministra amatam. Es strādātu savā klīnikā, man un manai ģimenei būtu bijusi daudz mierīgāka dzīve.

– Andrejeva kungs, vai atmiņā ir vēl kāda jums sevišķi nozīmīga tikšanās ar pasaules varenajiem ārlietu ministra karjeras laikā, kāds cukura grauds, ar ko pacienāt mūsu lasītājus?

– Laikraksta “Diena” “Sestdienas” pielikumā parasti izlasu sadaļu “Septiņi momenti, kas mainīja manu dzīvi”. Dažreiz pie sevis filozofēju, ko es teiktu, ja man būtu jāraksturo septiņi galvenie notikumi manā dzīvē? Secināju, ka man būtu grūti atbildēt, jo liktenīgu pavērsienu dzīvē ir bijis vairāk nekā septiņi. Viens no tādiem, kā jau minēju, atkārtotā tikšanās ar pāvestu. Cits notikums – manis vadītā 5. Saeimas visu politisko spēku vadītāju vizīte Vašingtonā 1994. gada janvārī, lai atrisinātu Skrundas monstra – pretraķešu radara – nojaukšanu. Doma par šo pasākumu manī radās kā atbilde uz ASV valsts sekretāra telefonisko paziņojumu par ASV un Krievijas prezidentu sarunu iznākumu Maskavā un uzaicinājumu personīgi ierasties Vašingtonā sīkāka skaidrojuma saņemšanai.

Atgādināšu, ka abu prezidentu sarunu gaitā ar grūtībām tika panākta vienošanās piekrist B. Klintona piedāvātajiem termiņiem Skrundas lokatoru darbības izbeigšanas un demontāžas jautājumā. Amerikāņu piedāvātais kompromisa variants izrādījās aritmētiskais vidējais starp Krievijas un Latvijas prasībām.

ASV prestiža jautājums bija panākt arī Latvijas piekrišanu, liekot manīt, ka pretējā gadījumā mums nāksies cīnīties ar Krievijas prasībām vienatnē. Savā atbildē valsts sekretāram Vorenam paskaidroju, ka izprotu nepieciešamību no diviem ļaunumiem Latvijai izvēlēties mazāko (amerikāņu piedāvāto), taču Saeimā valda ļoti atšķirīgi viedokļi, un būtu labi, ja politisko grupu līderi personīgi uzklausītu un diskutētu ASV administrācijas uzskatus un ieteikumus. Neatbilstoši diplomātiskajam protokolam, mūsu delegāciju Vašingtonā – Valsts departamentā, Pentagonā, Kongresā un Baltajā namā – uzņēma visaugstākajā līmenī. Nekad neaizmirsīšu tikšanos Baltajā namā ar ASV Nacionālās drošības padomnieku Antoniju Leiku. Sēžam ap lielu, skaistu galdu Rūzvelta zālē. Man pretim pie sienas milzīga Rūzvelta portreja. Uztvēris manu ilgo, fascinēto skatienu uz šo gleznu, Leiks saka: ministra kungs, es jums galvoju, nebūs otrās Jaltas! Viņš bija uzminējis manu domu gājienu. Nolūkā pasvītrot jautājuma nozīmīgumu, sarunu nobeigumā mums pievienojās prezidents Klintons un viceprezidents Gors. Piemiņai visiem tika izsūtīts kopīgs “ģimenes foto”.

– Minējāt, ka rakstāt memuārus – lai mazbērni būtu pirmie lasītāji. Vai jums mūža gājums hronoloģiski liekas pa plauktiņiem vai izceļat būtisko?

– Rakstu laika tecējumā. Patiešām gribu rakstīto atstāt mazbērniem. Bet es nemācu, kā viņiem dzīvot. Vēlos, lai mazbērni uzzina manu personisko iesaisti 20. un 21. gadsimta sākuma notikumos, sekojot latīņu parunai “laiki mainās, un mēs maināmies viņos”.

Cenšos balstīties vienīgi uz faktiem un tikai dažreiz atļaujos tos komentēt, jo domas un uzskati var atšķirties. Uzskatu, ka uz Latvijas vēstures kopējā fona katra indivīda vēsture ir papildinošs faktors.

Atbildot uz jūsu iepriekšējo jautājumu, vēlos pieminēt vēl dažus man būtiskus notikumus iepriekšējos gadu desmitos. Pēc demisijas, dzīves melnākajā periodā, milzīgu morālu atbalstu saņēmu kā pazīstamu, tā svešu cilvēku, ieskaitot rakstnieku, rakstītajās vēstulēs un personīgajās sarunās. Sabiedrības atbalsts un izpratne bija ļoti būtiska. Par cilvēku radītu atbalstu un Dieva sūtītu ziņu uzskatu to, ka tieši šajā laikā tiku ievēlēts par Anglijas Karaliskās Anesteziologu koledžas locekli, kā arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Morālo atveseļošanos nostiprināja vēlākie neaizmirstamie gadi vēstnieka amatā skaistajā Kanādā, kā arī Eiropas Padomē Strasbūrā, kur Latvijas prezidēšanas laikā pusgadu vadīju Ministru vietnieku komitejas sēdes un kļuvu par diplomātiskā korpusa vecāko. Šis darba cēliens beidzās ar piecu gadu darbu Eiropas Parlamentā.

V. Krustiņš: – Par ko liecina šāds atbalsts grūtā brīdī?

– Tas man atgādina moto, ko aizguvu prezidenta Niksona bērēs Kalifornijā un izmantoju savā atklātajā vēstulē presei un maniem vēlētājiem 1994. gada 28. maijā – lielu zaudējumu gadījumos mēs nereti domājam: viss ir beidzies. Nav taisnība. Tas ir tikai jauns sākums, vienmēr! (R. Niksons, 1974.)

Uzziņa

GEORGA ANDREJEVA MŪŽIEGULDĪJUMS SABIEDRĪBAS VESELĪBAS APRŪPĒ UN DIPLOMĀTIJĀ

Izglītība

Tukuma pilsētas septiņgadīgā pamatskola. Beidzis ar izcilību 1948. gadā.

Tukuma 1. vidusskola. Beidzis ar sudraba medaļu 1952. gadā.

Rīgas Medicīnas institūts (vēlākā Latvijas Medicīnas akadēmija).

Beidzis ar izcilību 1959. gadā.

Darbs sabiedrības veselības aprūpē

Feldšeris Rīgas Ātrās ārstu palīdzības stacijā – 1957. – 1959. g.

Ārsts anesteziologs Paula Stradiņa v. n. Republikas klīniskās slimnīcas torakālās ķirurģijas nodaļā – 1959. – 1960. g.

Anestezioloģijas nodaļas vadītājs P. Stradiņa RKS – 1960. – 1962. g.

Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas galvenais anesteziologs – 1962. – 1992. g.

Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras un klīnikas vadītājs P. Stradiņa RKS un Rīgas pils. 7. klīniskajā slimnīcā – 1974. – 1995. g.

Eiropas Parlamenta Veselības darba grupas priekšsēdētājs – 2004. – 2009. g.

Akadēmiskais un zinātniskais darbs medicīnas jomā un starptautiskā atzinība

Asistents RMI Ārstu kvalifikācijas fakultātes ķirurģijas katedrā – 1992. – 1994. g.

Docents RMI Ārstu kvalifikācijas fakultātes ķirurģijas katedrā – 1964. – 1974. g.

Profesors un RMI Ārstu kvalifikācijas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras vadītājs – 1974. – 1995. g.

Medicīnas zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšana – 1964. g.

Medicīnas zinātņu doktora disertācijas aizstāvēšana – 1972. g.

Medicīnas zinātņu doktora disertācijas nostrificēšana Latvijas Republikā – 1991. g.

Anglijas Anesteziologu Karaliskās koledžas loceklis – 1995. g.

Eiropas Anestezioloģijas akadēmijas loceklis – 1996. g.

Vācijas Anesteziologu biedrības goda biedrs – 1997. g.

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis – akadēmiķis – 1995. g.

Latvijas Ārstu biedrības goda biedrs – 2009. g.

270 zinātnisko publikāciju, četru monogrāfiju un 12 izgudrojumu (autorapliecību) autors.

Iesaiste politikā un diplomātijā

Latvijas Augstākās Padomes deputāts – 1990. – 1993. g.

Ārlietu komisijas sekretārs. LR AP delegācijas vadītājs Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā.

Balsojis par 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju, kā arī 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu.

Latvijas Republikas ārlietu ministrs I. Godmaņa valdībā – 1992. –1993. g.

Latvijas Republikas 5. Saeimas deputāts – 1993. – 1994. g.

Latvijas Republikas ārlietu ministrs V. Birkava valdībā – 1993. –1994. g.

Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kanādā – 1995. –1998. g.

Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis (vēstnieks) Eiropas Padomē – 1998. – 2004. g.

Eiropas Padomes Ministru vietnieku komitejas priekšsēdis Latvijas prezidentūras Eiropas Padomē laikā – 2000. – 2001. g.

Eiropas Padomes diplomātiskā korpusa vecākais – 2002. – 2004. g.

Eiropas Parlamenta (6. sasaukuma) deputāts – 2004. – 2009. g.

Eiropas Parlamenta Vides un sabiedrības veselības komitejas priekšsēža vietnieks – 2004. – 2007. g.

Eiropas Parlamenta Veselības darba grupas priekšsēdētājs – 2004. – 2009. g.

Valdības apbalvojumi

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris – 1998. g.