Uldis Šmits: Latviju pasaulē šogad pārsvarā piesauca Ukrainas notikumu sakarā 0
Latvijas valdošie politiķi neslēpj, ka arī pret mums vērsta zināma veida karadarbība, kas, tiesa, nenozīmē fronti tēva pagalmā, bet, kā apgalvo militārie speciālisti, dažādas “jaunās paaudzes” kara izpausmes. Ar savām īpatnībām, kuru apzināšanā ir svarīgi izvairīties gan no apdraudējuma līmeņa pārspīlēšanas, gan, vēl jo vairāk, pienācīgas nenovērtēšanas.
Globālā mērogā visbiežāk nosauktās šogad pasauli piemeklējušās smagākās likstas ir Krievijas agresija Ukrainā (respektīvi, Putins), Ebolas vīrusslimība un “Islāma valsts” – trijotne, ko pieminējuši dažādi Rietumu eksperti un augstas amatpersonas, tai skaitā Baraks Obama no ANO tribīnes. Protams, Baltijas valstis galvenokārt skar pirmā no šeit uzskaitītajām lietām. Lielā prese, šķiet, Latviju piesauca teju nepārtraukti, kas ir vēl nebijis gadījums, un pārsvarā Ukrainas notikumu sakarā, nevis saistībā ar Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Taču Latvijas kultūras dzīves bagātība un mūsu mākslinieku panākumi netika aizēnoti. Tie pat palīdzēja saprast Eiropas kultūrtelpas saistību ar politisko un to, ka starptautisko tiesību normu ciniska graušana apdraud abas šīs savstarpēji saistītās telpas. Robeža starp tām nav novelkama, ko apliecināja arī Gidona Krēmera rīkotais, ukraiņu tautai veltītais koncerts Kijevā. Vai mūsu režisoru Alvja Hermaņa un Viestura Kairiša un aktrises Gunas Zariņas pilsoniskā nostāja. Bet pastāv arī, Kairiša vārdiem, bļodlaižu kultūra. Tāpat kā bļodlaižu politika, uz kuras pamata Rīga ilgi veidojusi savas attiecības ar Maskavu.
Jāapzinās, ka informatīvais karš ir pavisam īsts karš ar saviem kritušajiem un ievainotajiem – tādu metaforisku domu izteica pazīstamais mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis. Bet māc šaubas, vai Latvijas vadītāji to aptvēra pat pēc samērā nesenā un gana lielu propagandas upuru skaitu uzrādījušā t. s. valodu referenduma. Tikai Krimas aneksija piespieda Latviju atgriezties realitātē: pievērsties Nacionālo bruņoto spēku un Valsts robežsardzes apgādāšanai ar pašu nepieciešamāko, kā arī spriest par atbildīgo iestāžu darbības saskaņošanu un mediju vides sakārtošanu.
Diez vai iespējams paredzēt visus hibrīdkara zigzagus, turklāt tamlīdzīgos krīzes apstākļos demokrātijas vienmēr atrodas neizdevīgākā stāvoklī nekā diktatoriski režīmi, it īpaši, ja tie šīs krīzes izraisa un iepriekš rūpīgi plāno. (Kā Krimā.) Tie var, ne ar ko nerēķinādamies, izmantot par ieroci melus – ne jau gandrīz visur politikā vairāk vai mazāk klātesošos, bet valsts propagandas vai ideoloģijas līmenī paceltus melus. Demokrātiju būtībā vienīgā priekšrocība slēpjas spējā teikt patiesību par sevi un citiem, taču būs vajadzīga arī griba šo patiesību aizstāvēt.
