Mobilā versija
+6.9°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
15. augusts, 2017
Drukāt

Guna Roze: Gada izrāde jeb kārtējais “bui dui”? (9)

Matīsa Purmaļa fotoMatīsa Purmaļa foto

Guna Roze

Pirms nedēļas devos uz vietējo bibliotēku – tematiskas aktivitātes sagatavošanai vajadzēja pāris šausmu žanra grāmatu. Plauktos bija Po, Stīvena Kinga un citu klasiķu darbi, bet tā, ko meklēju, nebija.

Turklāt, kā paskaidroja darbiniece, konkrētās grāmatas nevis aizķērušās pie lasītāja, bet… šos otrās kategorijas produktus bibliotēka vienkārši neesot iegādājusies. Oho! Gribētos ticēt, ka šāda atlase nav ierobežotu līdzekļu, bet gan apzinātas politikas diktēta, jo laikā, kad grāmatu tirgus ir tik ļoti piesātināts, tērēt budžeta naudu nevis populārai lasāmvielai, bet labai literatūrai, ir cienījama ambīcija. Man vajadzīgās grāmatas bibliotekāre pasūtīja no Rīgas, un jau pēc pāris dienām eksemplāri bija klāt. Šī situācija mudināja aizdomāties par to, ka kultūras patērētāju “kopgalda ēdienkarte” faktiski ir dažu cilvēku rokās.

Vēlreiz šādas pārdomas radās pēc izrādes “Tobago” noskatīšanās Kandavas estrādē. Vasara ir brīvdabas izrāžu laiks. Ceļojošo projektu ir tik daudz, ka reģionu repertuāra veidotāji varētu izvēlēties labāko no labākā – gluži kā grāmatas bibliotēkā. Afišas pārsteidz ar neierastām trupām, bet nebeidz nepārsteigt ar saturu: kādam skatuves māksliniekam jubilejas tūre; kādā izrādē meklē solisti, citā sievu vai saimnieci un ko tik vēl ne! Katrs uzvedums tiek reklamēts kā gadsimta notikums, un patērētjam – pilsētiņas vai ciemata iedzīvotājam – atliek ticēt, ka vietējais kultūras korifejs zina, ko laist uz skatuves, bet kam pieklājīgi atteikt.

Jā, visbiežāk vajadzētu tieši atteikt, jo arī kultūras jomā vara visupirms ir atbildība. Nevar noliegt, ka tiem, kam ir pilnvaras izvēlēties repertuāru, ir milzu ietekme arī pār cilvēku garīgā apvāršņa formēšanu – celšanu vai gremdēšanu, jo lauku cilvēki, ierobežoto līdzekļu spiesti, visbiežāk “ēd” to, kas servēts pašu mājās. Diemžēl biežāk, nekā to gribētos, vasaras izrāde tuvējā estrādē ir vienīgā, ko liela daļa iedzīvotāju gada vai pat ilgākā laikā var atļauties noskatīties. Viņi notic reklāmai, uzticas sava pagasta kultūras lauciņa kopējam, nopērk biļeti, bet vai ir samaksājuši par gaidīto baudījumu? Vai šie cilvēki kā savu GADA IZRĀDI ir pelnījuši kārtējo “bui dui”, kas iestudēts pēc principa: “pacelsim pirkstu, pateiksim banālu joku, un visi smiesies”?!

Šā iemesla dēļ pat uz “Tobago” devos ar zināmu skepsi, jo nespēju iztēloties, ka brīvdabas variants var kaut nedaudz līdzināties tam lieliskajam oriģinālam, ko pirms gadiem 15 vairākas reizes izgaršoju Dailes teātrī. Paredzēju pliekanas dekorācijas un gaismas, neatļāvos noticēt aktieru maiņai, nepatika, ka tā tiek piedāvāta kā autoru jubilejas izrāde… Vārdu sakot – pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem baudīt teātri lauku estrādēs jebkāda ticība kvalitātes klātbūtnei šādos pasākumos bija nolīdzināta zemāk par zemi.

Par laimi, kļūdījos. Kaut arī ar vienkāršotām dekorācijām un bez vienas sižeta līnijas, izrāde savu varenumu nav zaudējusi. Himniskās dziesmas “Uz priekšu, Kurzeme!” laikā Kandavas estrādes pārpildītās skatītāju rindas neelpoja, bet mīlas ainās asaras slaucīja pat vīrieši. Še nu re! Šī traģikomiskā dziesmu spēle pierādīja: ka, ja nu kāds aktieris būtu neaizvietojams, tad no tiem, kas nespēlē lielās lomas teātrī. Piekrītu viedoklim, ka “Tobago” latviešiem varētu kļūt par ikonisku izrādi tāpat kā “Skroderdienas Silmačos”.

Te arī apstiprinājums augstāk izteiktajam apgalvojumam par repertuāra veidotāju milzīgo atbildību. Kvalitātes atlase un cenzūra nav viens un tas pats. Cilvēkus veido vide, kādā viņi dzīvo; pārtika, ko ēd, kultūra, ko patērē. Ja reiz pašvaldība paredz (vai apmaksā) pāris brīvdabas izrādes vai koncertus gadā, tad kāpēc neizvēlēties labāko – mākslinieciski un saturiski augstvērtīgāko no piedāvājuma? Pēc tāda paša principa, kā mana bibliotēka izvēlas grāmatas. Ieguvēji būtu visi: tiktu izkopta patērētāju gaume, bet producenti nevarētu atļauties ražot seklas viendienītes. Negribu, nu negribu ticēt, ka tautai vajag tikai popkornu un lētus jokus! Varbūt nākamā – Latvijas simtgades – vasara varētu būt skaists jauna kultūras līmeņa sākums.

P. S. Tieši šīs slejas tapšanas laikā internetā ieraugu virsrakstu “Jānis Lūsēns: mūsu pārņemtība ar masu pasākumiem ir nācijas debilizācija”.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Pilnībā piekrītu.Paldies par rakstu.Uz to būtu jātiecas,bet ikdienā mūs maitā komercmēdiji…

  2. Būtu ļoti noderīgi iemācīties atšķirību starp “vai” un “jeb”

  3. CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze Atbildēt

    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la–vīzes CENZORI IR RECI.DĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI

  4. Šokējoši Dienā izlasīt V.Vēja sleju par S.Radzobes jauno grāmatu. Laikam taču V.Vējš nav lasījis minētās autores rakstu darbus par Franču grupu, par M.Grīnfeldi, par A.Čaku, kur viņa tik ļoti uzticējusies VDK nopratināšanas protokoliem, tādējādi viegli ieceļot nodevēju kārtā teju jebkuru no viņiem.
    To, ka S.Radzobe tviterī painteresējās pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, vai žurnāls IR varētu būt atlīdzinājis informācijas piegādātājiem, liek secināt par viņas domu gaitu. Arī par to nebrīnos, ka sevišķi iemīļoti viņai ir NRA avīzes žurnālisti. Arī skarbākos vērtējumos attiecībā uz A.Lembergu, S.Radzobes sirds neiztur, metoties viņu aizstāvēt, gluži tāpat kā N.Ušakovu.
    Viegli būt drosmīgai, apcerot A.Čaka “pielāgošanos” tā laika varai.
    Manuprāt nožēlojami, dzīvojot komfortā, baroties no traģisku likteņu apcerēšanas, viņus pazemojot, vēl jo vairāk, ka šie cilvēki ir zem zemes.
    Mūsdienās drosmīgu viedokļu katastrofāli trūkst. Kur ir S.Radzobes balss par to, kas notiek mūsu sabiedrībā. Taču nevar būt, ka pielāgojusies…

  5. > No cita skatu punkta Atbildēt

    Salīdzinot ar citiem kultūras darbiniekiem, aktieru algas noteikti nav zemākās.
    Nu necelsies tas līmenis ar “bui dui”, kas iestudēts pēc principa: “pacelsim pirkstu, pateiksim banālu joku, un visi smiesies”?!
    Ko nozīmē “augstais plaukts”, vai Kandavā Tobago, ja aizkustina ļaužu sirdis, nav tas augstais plaukts? Jebkura tautas izrāde var būt profeionāla uz augsta līmeņa vai arī haltūra, šķiet par to G.Roze šajā slejā
    runā.

  6. No cita skatu punkta Atbildēt

    Varbūt uz šo “nācijas debilizāciju” jāpaskatās no cita skatu punkta????? Varbūt jāsāk ar tautas labklājības līmeņa celšanu, kas savukārt ļautu celties izglītības līmenim un kultūras līmenim. Ja cilvēks vienīgais, ko var atļauties, dzīvojot pilsētā vai ciemiņā ir šī “vieglā” teātra izrāde, vai viņš varēs atļauties apmeklēt kādu augstāka plauktiņa izrādi??? Un aktieris??? Kā, lai aktieris nopelna sev iztiku. Būsim reāli, šīs “vieglās” izrādes tak ir iespēja aktieriem nopelnīt dienišķo iztiku. Mākslīgi jau cilvēku neiemācīs baudīt kultūru un galvenais to SAPRAST, ja viņš nav tik izglītots, lai to gribētu baudīt un saprast. Ja arī tiks piedāvāts pilsētā vai ciemiņā tikai kas no augstākiem plauktiem, vai būs, kas to apmeklē??????? Varbūt jāmeklē problēmas sakne kur dziļāk??? Varbūt tomēr valstī ar augstāku labklājības līmeni ir izglītotāki cilvēki???????????

    • pārāk nesaceries, Atbildēt

      valstī ar augstāku labklājības līmeni NAV izglītotāki cilvēki [kultūras ziņā] !
      Nevajag ņemt par pilnu rubli ko ekskursijā, pa noteiktu maršrutu izvadātie, pēcāk Latvijā apjūsmo !

  7. Par nācijas debilizāciju Atbildēt

    Arī man J.Lūsēna vērojums (mūsu pārņemtība ar masu pasākumiem ir nācijas debilizācija) šķiet nu jau sasniedzis sērgas līmeni.
    Ja tā padomā, cik finanšu līdzekļu netiek izšķiesti zemas gaumes haltūru ražošanai no gada gadā, bet tajā pašā laikā tik daudzi kultūras darbinieki, piemēram, bibliotekāri dzīvo no rokas mutē. Arī pilsētas svētku birums, sākot jau no Rīgas – vienas dienas pasākuma infrastuktūras tehniskā nodrošinājuma finanšu tāmju astronomiskos apmērus patērē taču no tā paša kultūras budžeta. Laikam jau profesionāļiem haltūristiem tā ir naudas ādere un viņi to ir riktīgi “apguvuši”. Reklamēt sevi arī viņi prot, to secinu, kad uz A.Kiviča TV24 Rampas ugunīs uzaicinātajiem personāžiem, un ne jau tikai tur.
    Kultūras nozares atbildīgajiem Latvijā šī debilizācija vienaldzīga, nekādu kritēriju.
    Protams, V.Liepiņš ir izņēmums, un apliecina tikai to, ka ir mākslinieki, kuri latiņu prot noturēt līmenī. Atzīstami, ka G.Roze un J.Lūsēns par to runā. Tikai, vai viņus sadzirdēs tie, kam tas būtu jāsadzird? Vai tāda ir kultūras politika?

Draugiem Facebook Twitter Google+