Mobilā versija
+10.0°C
Leonīds, Leonīda
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
3. janvāris, 2017
Drukāt

Gada izskaņa ar klavieru kvartetu

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Koncerta otrajā daļā klavieru kvarteta "RIX" instrumentālistiem pievienojās arī dziedātāja Inga Kalna.

Nupat aizvadītajā 2016. gada festivālā “Eiropas Ziemassvētki” ikkatrs koncerts piesaistīja tajā muzicējošo mākslinieku cienītājus.

To netrūka ģitārista Kaspara Zemīša, ērģelnieces Ivetas Apkalnas un akordeonistes Ksenijas Sidorovas jaunajās programmās ar Latvijas Radio kora, saksofonista Oskara Petrauska un Latvijas Radio bigbenda līdzdalību. Tāpat arī – vokālās grupas “Framest” un “Vibe Trio” džeza priekšnesumos un klasiskākos festivāla notikumos ar kontrtenoru Sergeju Jēgeru un kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, tieši tāpat kā cikla “Ielūdz Artūrs Maskats” turpinājumā ar koncerta īpašo viesi režisoru Andreju Žagaru. Taču klausītāji sevišķi gaidīja klavieru kvarteta “RIX” uzstāšanos 27. decembrī Mazajā ģildē, vēl jo vairāk tādēļ, ka programmas otrajā daļā instrumentālistiem pievienojās dziedātāja Inga Kalna. 1993. gadā izveidotais kvartets “RIX” jau ilgāku laiku Latvijā uzstājas ne biežāk kā divas reizes gadā. Tāpat kā atzītais latviešu soprāns, arī altiste Ilze Kļava un čellists Reinis Birznieks dzīvo ārzemēs, taču regulāra sadarbība ar vijolnieku Sandi Šteinbergu un pianistu Jāni Maļecki saglabājusies joprojām. Vecgada koncerts apliecināja, ka šīs sadarbības rezultāti ir tikpat pārliecinoši kā iepriekš – četru spožu kameransambļa dalībnieku kopējais priekšnesums arī šoreiz saistīja ar konceptuāli un emocionāli viengabalainu programmu.

Koncerta pirmajā daļā skanēja franču vēlīnais romantisms ar Kamila Sen-Sansa “Barkarolu” Fa mažorā un Gijoma Lekē klavieru kvartetu si bemola minorā. Pirmais, kas pārsteidza klausoties: cik prasmīgi te pieradināta Mazās ģildes kaprīzā akustika – katru instrumentālo līniju varēja dzirdēt ļoti skaidri, kopskaņai valdzinot ar noapaļotu tembrāli dinamisko balansu, izteiksmīgu plūdumu un krāsainu harmonisko vertikāļu atainojumu. Līdz ar to uzmanība pievērsās arī katra atsevišķa mūziķa atspoguļoto nianšu gammai, ļaujot pārliecināties, cik meistarīgi Jānis Maļeckis veido interpretāciju dramaturģisko arhitektoniku, cik daudzveidīgās gaismēnās izgaismojas stīgu instrumentu toņi Ilzes Kļavas un Reiņa Birznieka spēlē un cik jūtīgi izskan Sanda Šteinberga iedzīvinātie emocionālie rakursi, vijolniekam vienlaikus nezaudējot racionālu skatu uz skaņurakstā ietverto informāciju.

Tik veiksmīgas interpretācijas arī deva iespēju pienācīgi novērtēt Kamila Sen-Sansa un Gijoma Lekē partitūru atšķirīgo vēstījumu un stilistiskos vaibstus. Sen-Sansa “Barkarola” bija uztverama kā galēji izsmalcināta un izkopta romantisma paraugs – īsteni franciskā garā, kur katra detaļa bija savā vietā, vēstot par izcilu profesionalitāti. Savukārt skaņdarba tekstūras, melodikas un ritma viļņojumi vilināja šo veikumu nosaukt par protoimpresionistisku. Citādu iespaidu atstāja Gijoma Lekē klavieru kvartets, ko komponists radīja sava tikai 24 gadus ilgā mūža izskaņā un, kā tiek pieņemts, atstāja nepabeigtu, lai gan šī nepabeigtība patiesībā ir tikpat iluzora kā Šūberta Astotās simfonijas gadījumā – arī franču meistara radošo domu monumentālajiem izvērsumiem pilnībā pieticis ar divām daļām, lai tās varētu uztvert kā konceptuāli noslēgtu ciklu. Šis opuss savukārt vilināja atsaukt atmiņā no tradicionālā četrdaļu cikla tēlu pretstatījumiem atšķirīgu formveidi, kur pirmā daļa ir liriski dramatiska, bet otrā – dramatiski liriska, kopā veidojot psiholoģiski nospriegotu izjūtu un ideju sistēmu.

Artūra Maskata ciklu “Venēcijas rindas” Inga Kalna un klavieru kvartets “RIX” pirmatskaņoja 2011. gadā Cēsu Mākslas festivālā, pēc tam saglabājot to pastāvīgajā repertuārā. Atkal klausoties “Venēcijas rindas”, uzreiz varēja manīt šīs mūzikas estētikas, mentalitātes, pasaules izjūtas sabalsošanos ar iepriekšdzirdēto franču komponistu daiļrades raksturu un secināt, ka šeit profesionālās meistarības līmenis ir tikpat augsts. Atšķirība vienīgi tā, ka Maskata mūzikas saturs, kā zināms, ir dziļāks un nozīmīgāks nekā Sen-Sansam, un “Venēcijas rindu” atskaņojumā tad arī varēja ar prieku sekot emocionālo uzplūdu un atplūdu intensitātei, bagātīgumam un skaistumam. Pati interpretācija gan raisīja mazāk noslīpētu iespaidu – nav šaubu, ka tieši Ingas Kalnas balss komponistam bija nepieciešama, lai viņa radīto muzikālo telpu piepildītu ar īpašu ekspresiju, taču šoreiz plašie melodiskie lēcieni vairākkārt izklausījās neprecīzi, turpretī emociju atveidojums – ik pa laikam ietverts vokālos štampos. Pret klavieru kvarteta “RIX” dalībniekiem gan nebija nekādu iebildumu, taču skaidrs arī tas, ka šis Maskata darbs nu jau būtu pelnījis kādu jaunu, atšķirīgu interpretāciju. Interesanti, kā ar to tiktu galā Inga Šļubovska-Kancēviča? Vai arī Evija Martinsone, Margarita Vilsone vai Laura Teivāne? Kāds būtu klavieru kvarteta “Quadra” sniegums? Un vēl jau paliek ārzemju solistes – pat ja viņas līdz šim nav iepazinušās ar “Venēcijas rindās” ietverto Umberto Sabas, Josifa Brodska, Rainera Marijas Rilkes un Raiņa dzeju oriģinālvalodā un Konstantina Kavafa vārsmu pārcēlumu angliski, nekad nenāk par sliktu paplašināt savu redzesloku.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+