Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. februāris, 2013
Drukāt

Gads pēc referenduma. Kas mainījies?

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Pērn 18. februāra referendumā par valsts valodas statusa piešķiršanu piedalījās 1 098 593 Latvijas pilsoņi, no kuriem “par” bija 273 347 (jeb 24,88% no dalībniekiem), pret – 821 722 (74,8%). Ja vērtē šā notikuma sekas, tad skaitļi ir vienkāršākais un saprotamākais rādījums. Lai gan arī tie ir tikuši apšaubīti.

 

Piemēram, norādot, ka rezultāts būtu bijis citāds, ja referendumā varētu piedalīties arī nepilsoņi. Tās, protams, ir spekulācijas, bet tādu par referendumu un ar to saistītiem jautājumiem netrūkst.

Vai referendums ir izglābis Latviju no divvalodības? Oficiāli – jā, un tas, protams ir svarīgi, tomēr ikdienā šīs tendences nebūt nav gājušas mazumā. Nupat vairāki plašsaziņas līdzekļi ziņoja par jaunāko KNAB kampaņu “Neriskē!” ar mērķi ierobežot kukuļošanu medicīnas nozarē. Šīs kampaņas plakātā attēlots pacients, kas sniedz baltu aploksni, un ārsts ar noraidošiem žestiem. “Neriskē! Pakalpojums jau ir apmaksāts!” – vēsta plakāts. Un mazākiem burtiem (bet pavisam nedaudz) šis pats vēstījums krievu valodā. Droši vien korupcijas apkarotājiem atradīsies pamatojums, kāpēc šajos plakātos nepieciešama divvalodība, bet tas jau nav vienīgais piemērs. Privātie uzņēmumi krievu valodu plaši lieto, lai piesaistītu klientus, pašvaldību ie­stādēs tā tiek pasniegta kā pretimnākšana iedzīvotājiem. Krievu valodas prasme ir neiztrūkstoša prasība darba sludinājumos (ar vairāku citu svešvalodu zināšanām nepietiks). Latviešu politiķi turpina sniegt intervijas lauzītā krievu valodā. Izglītības sistēma pēdējā gada laikā nav kļuvusi latviskāka, arī uzreiz pēc referenduma piesauktā ideja par pāreju uz vienotu bērnudārzu sistēmu latviešu valodā palikusi tikai idejas līmenī. Lai gan interesanti, ka pēdējā laikā par to aktīvāk sākuši runāt ne tikai Nacionālās apvienības politiķi.

“Mums ir jānodrošina izglītības sistēma tieši valsts valodā. Ja kāds grib mācīties citā valodā, to jau var darīt šodien par naudu – angļu, zviedru, krievu vai kādā citā valodā,” nupat paziņojis Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš (“Vienotība”). Viņa partijas biedri izteikumus nav komentējuši, tomēr jāatceras, ka izglītības joma koalīcijā ir atdota Reformu partijas un tās deleģētā ministra Roberta Ķīļa pārziņā.

Turklāt joprojām bieži dzirdami spriedelējumi, ka Lindermana organizētais referenduma bijusi tikai “atbilde” uz NA iepriekš rosināto parakstu vākšanu, lai valsts apmaksātu izglītību varētu iegūt tikai valsts valodā.

“Prokrieviskuma velns vislabāk slēpjas dievišķās detaļās,” nesen komentārā “Latvijas Avīzei” rakstīja Valsts valodas centra kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis, un šādu detaļu tiešām netrūkst, bet varbūt pat paliek arvien vairāk.

 

“Labas gribas” politika 
un tās rezultāti

Jau nākamajā rītā pēc referenduma politiķi steidza skaidrot, ka latviešiem to nevajadzētu uztvert kā “uzvaru”. Īpaši šajā ziņā izcēlās ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs­ (Reformu partija), kurš izplatīja diezgan pieglaimīgu paziņojumu tiem, kas atbalstīja valsts valodas statusu krievu valodai:

“Jūsu balsojums liecina, ka mums jāveic apjomīgs mājas darbs, lai nozīmīga iedzīvotāju daļa sajustu Latvijas valsti un tās kodolu kā savējo. Daudzi no jums jūt atsvešinātību, daudziem tas bija protesta balsojums. Lai kādi bija jūsu motīvi, 18. februārī nebija uzvarētāju vai zaudētāju.”

Šis pielabināšanās noskaņojums ātri vien pārņēma politisko eliti, kas pat sāka izskatīt iespēju kompensēt krieviskuma tīkotājiem radītos zaudējumus. Arī “LA” lasītāji tolaik konstatēja – rodas sajūta, ka latvieši ar savu pārliecinošo balsojumu referendumā esot kaut ko “nogrēkojušies” pret nelatviešiem un nu jāmeklē ceļš, kā laboties.

Kā populārākā ideja bija pareizticīgo Ziemassvētku pasludināšana par brīvdienu (grūti izskaidrot tās saistību ar valodu un referendumu), kas gan nepārtapa par oficiālu lēmumu. Šobrīd ideja jau ir pārveidojusies un ieguvusi apzīmējumu “reliģiskās brīvdienas likums”, kas paredz darbiniekam izvēlēties brīvdienu reliģisko svētku svinēšanai pēc saviem ieskatiem. To apspriež parlamenta komisijās.

Vēl pirms referenduma tika paziņots par Labas gribas manifestu, kas sastāvēja no skaistiem un labiem saukļiem par izlīgumu, Latvijas mīlestību, rūpēm par kultūru un valodu, bet kuriem pietrūka rīcības programmas. To arī pierādīja tālākie notikumi. Vispirms manifestu svinīgi parakstīja vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, Jānis Stradiņš, Varis Brasla, Renārs Kaupers, Pēteris Kļava, Marija Naumova, Gļebs Panteļejevs un citi. Tika izziņots, ka jebkurš var doties uz Rīgas pili un pievienot savu parakstu.

Kopumā to izdarīja ap 4000 cilvēku. Tomēr, šķiet, palika tādā kā “Jaungada apņemšanās” līmenī, turklāt labo gribu pārsvarā apliecināja cilvēki, kuriem arī iepriekš sliktu nodomu attiecībā uz Latviju nebija, kamēr valsts nīdēji un kaitnieki palika savās pozīcijās.

Tā kā tieši Valsts prezidents Andris Bērziņš bija uzņēmies aizbildniecību pār “labas gribas” politiku, par tās turpinājumu varētu uzskatīt viņa centienus “samierināt” Otrajā pasaules karā dažādās frontes pusēs karojošos veterānus un likumprojektu “Par Otrajā pasaules karā mobilizēto personu statusu”, kurš šobrīd tiek skatīts Saeimā (paredzams, ka par to vēl būs asas diskusijas, par ko liecina Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāra Viktora Makarova (RP) norādījumi izvairīties no vēsturisko notikumu politizēšanas un ideoloģizēšanas). Tomēr atkal jau varētu jautāt – kāds šai “samierināšanās” idejai sakars ar 18. februāra referendumu?

 

Par ko īsti bija 
referendums?

It kā vienkāršs jautājums, tajā pašā laikā dzirdētas ļoti dažādas interpretācijas. Īpaši šajā ziņā izcēlušies “Saskaņas centra” politiķi, ar to mēģinot pamatot savu atbalstu krievu valodai kā valsts valodai. Redz, referendums nemaz neesot bijis par to, bet gan “protests”. Pirmkārt, jau pret to, ka “SC” neesot paņemts pie valdības galda, pret integrācijas politiku, pret ekonomisko situāciju, pret Latgales atstumtību un tā tālāk. Vai arī gluži pretēji mēģinājumi – sašaurināt motivāciju līdz minimumam un pasniegt visu tā, ka “par” balsotāji ir tikai nelaimīgi, apjukuši cilvēki, kas nav pietiekami labi apguvuši latviešu valodu un tāpēc izjūt neērtības. Līdz ar to vienīgais, kas vajadzīgs, – dot iespēju viņiem bez maksas apmeklēt latviešu valodas kursus. Nils Ušakovs nereti uzsvēris, ka tieši Rīgas dome organizējusi šādus kursus, ar to liekot saprast, ka viņš ir izpircis “grēkus” par līdzdalību referenduma sarīkošanā. Tieši Rīgas mēra paraksts un atbalsts tiek uzskatīts par noteicošo, kāpēc šis pasākums vispār varēja notikt, jo Lindermanam un Osipovam ar saviem spēkiem nebūtu pieticis.

Laipotājiem pilnīgi pretēju viedokli īsi pirms referenduma pauda režisors Alvis Hermanis – nekādas atrunu meklēšanas, referendums parādīs, kas ir kas: “18. februāra referendums ir tests šīs valsts nodevējiem. Ne vairāk, ne mazāk, sauksim lietas īstajos vārdos.”

Pēc A. Hermaņa domām, valstij grūtākā brīdī (piemēram, bruņota konflikta gadījumā) tie, kas balso par krievu valodu kā valsts valodu, daudz nešauboties nodos valsti. Ir vērts aizdomāties!

Jebkurā gadījumā jau uzreiz pēc referenduma prasījās pēc nopietna pētījuma, kas ir tie vairāk nekā 273 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kuri balso par Latvijas pārkrievošanu. Vai tā ir vienota masa vai tomēr varam izdalīt vairākas grupas? Vai ar kādu no šīm grupām var runāt un kaut ko sarunāt, nevis liekulīgi apgalvot, ka “mums visi ir vajadzīgi!”, jo ar valsts pretiniekiem nav un nevar būt pa ceļam. Pēc referenduma gan vairāku partiju politiķi, gan eksperti izteicās par šāda pētījuma nepieciešamību. Lūk, piemēram, Saeimas Saliedētības komisijas vadītāja Ilmāra Latkovska (NA) rakstītais: “Patlaban būtu vajadzīgs kvalitatīvs un apjomīgs pētījums, kas precīzi identificētu Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vērtības, uzskatus un problēmas. Tas, ko dzirdam viņu pašu izteikumos TV intervijās, ir pilns ar emocionālām ietekmēm un pretrunīgiem izteikumiem. (..) Viens kvalitatīvs pētījums ne tikai sniegtu objektīvāku ieskatu, bet arī aiztaupītu neskaitāmus finansiāli un morāli dārgus referendumus.”

Pārsteidzoši, bet gada laikā šāds pētījums tā arī nav tapis.

 

Satversmes “kodola” 
meklējumi

Lindermana un kompānijas sniegums izrādījās iedvesmojošs un jau pavisam ātri sekoja nākamā kampaņa – parakstu vākšana par pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņiem jeb “nulles variantu”. Te priekšgalā bija “PCTVL” aktīvisti. “SC” oficiāli šoreiz nolēma pastāvēt malā (tas gan netraucēja dažiem partijas deputātiem doties parakstīties par likumprojektu). Šīs aktivitātes noveda pie pagaidām vienīgā konkrētā Saeimas lēmuma, kas tapis 18. februāra referenduma ietekmē – grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”. Jaunā kārtība paredz, ka līdzšinējo 10 000 parakstu vietā referenduma tīkotājiem būs jāiesniedz vismaz 
30 000 parakstu.

Turklāt tas ir tikai pārejas posms, jo pēc 2015. gada tiks atcelta parakstu vākšanas divpakāpju sistēma, un turpmāk likumu ierosināšanai uzreiz būs nepieciešams savākt desmitās daļas vēlētāju parakstus. Likuma pretinieki uzskata, ka tas faktiski esot “nāves spriedums” referendumiem Latvijā, jo tik lielu parak­stu skaitu savākt esot nereāli.

Ne tik konkrēta un stingra izrādījās apņēmība aizstāvēt valsts pamatus, nepieļaujot, ka par šiem jautājumiem tiek rīkoti referendumi. Koalīcija neatbalstīja Nacionālās apvienības ierosinājumu noteikt par negrozāmiem vairākus Satversmes pantus, un šis jautājums tika nodots apspriešanai Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijai. Pagājušā gada septembrī komisija publicēja atzinumu, ka Latvijai ir jānosaka “konstitucionālais kodols”, kas ietver valsts konstitucionālo pastāvēšanu, tās raksturu un demokrātisko iekārtu. Sa­tversmei to varētu pievienot īpašas preambulas veidā. Kā izteicies Konstitucionālo tiesību komisijas vadītājs, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, šis atzinums ir zinātnisks viedoklis un politiķiem jāizvērtē, vai to ņemt vērā. Diemžēl nekādu tālāku virzību idejas pagaidām nav guvušas.

 

Referenduma “varoņi” 
nerimstas

Referenduma organizētāji ar Vladimiru Lindermanu priekšgalā tiešām nejutās zaudētāji, bet pat lepni par paveikto, uz karstām pēdām sākot plānot nākamos nedarbus. Uz iepriekšējo sagatavju bāzes tika izveidota partija “Par dzimto valodu” (krieviskais saīsinājums “ZARJA” jeb “Rītausma”), kur bez referenduma “varoņiem” V. Lindermana un J. Osipova par redzamākajām sejām kļuvuši jurists Illarions Girss un politologs Andrejs Berdņikovs. Abiem ir Latvijas pilsonība, kas nozīmē to, ka viņi var kandidēt vēlēšanās. Interesanti – kā vēl viens partijas kandidāts minēts arī kādreizējais “PCTVL” politiķis Aleksandrs Giļmans (plašāk zināms ar savu paziņojumu, ka “Latvijas valsts ir tāds pats absolūts ļaunums kā nacistu valsts”).

Redzamākās partijas aktivitātes bijušas saistītas ar Latgales autonomijas idejas apspēlēšanu, pat sarīkojot šai tēmai veltītu konferenci Daugavpilī. Lindermans un kompānija uzskata, ka Latvijas austrumu daļa ir pateicīga, lai izvērstu šķeltnieciskās darbības, ņemot vērā, ka krievu valodas atbalstītāju referendumā visvairāk bija tieši Latgales pilsētās.

Protams, vēlēšanās Lindermana partijas galvenais konkurents būtu agrākie referenduma sabiedrotie “Saskaņas centrs” un, šķiet, Lindermans būtu ieinteresēts ar to saglabāt labas attiecības. To apliecina arī nupat izteiktais piedāvājums par kopīgu sarakstu Rīgas domes vēlēšanās, ko N. Ušakovs gan ar steigu noraidījis, turklāt vēl nodēvējot Lindermana partiju par “”Vienotības” un specdienestu darbinieku politprojektu”.

Varētu teikt, ka pēc pagājušā gada februāra uzbrukuma “SC” ir izvēlējies atkāpšanās taktiku, uzsvaru liekot uz Rīgas domes “labajiem darbiem”, bet skaidrs, ka agri vai vēlu tai nāksies paust savu pozīciju arī par valodas, pilsonības un citiem jautājumiem.

 

Viedokļi

Politiķi ir runājuši par nepieciešamību veikt valsts apmaksātu pētījumu par tiem 270 tūkstošiem pilsoņu, kas referendumā balsoja “par”. Vai šāds pētījums vai vismaz aptauja ir veikta?

Arnis Kaktiņš (sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors): “Nē. Politiķi publiskajā telpā tiešām par to daudz runāja, taču tas tā arī palicis runāšanas līmenī. Nedomāju, ka elitei šī tēma tiešām sāp un būtu interese kaut ko mainīt vai vismaz apzināties situāciju. Šobrīd partijas daudz vairāk interesē pētījumi par izredzēm gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās. Vai referendums uz tām varētu atstāt kādu ietekmi? Skaitļi neliecina, ka Lindermana partijai būtu nopietnas izredzes ietekmēt politisko spēku sadalījumu, piemēram, Rīgas domē, tomēr jāņem vērā, ka referendums ir palīdzējis Lindermanam kļūt par vērā ņemamu politisko figūru.”

 

Vai ir izdarīts pietiekami, lai referendumā pausto pilsoņu gribu nostiprinātu politiski?

Raivis Dzintars (Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs): “Tieši latviešu valodas statusa apspriešana vismaz politiskās aprindās vairs nav bijusi aktualitāte. Tomēr joprojām ir dzīvas idejas, kas valodu apdraud pēc būtības: vēlme mīkstināt valodas normas augstskolu sistēmā, automātiski piešķirt pilsonību visiem, kas dzimuši Latvijā u.tml. Pat bez jauniem izaicinājumiem arī esošās situācijas “iesaldēšana” neļauj īstenot latviskas Latvijas mērķi, par ko, manuprāt, nobalsoja Latvijas pilsoņi pirms gada. Īstenot pasākumus latviskas vides stiprināšanai nav izdevies ne tuvu tādā apmērā, kā mēs to vēlētos. Vairākumam latviešu partiju joprojām tabu tēma ir vienota izglītības sistēma valsts valodā; apslāpēti tika centieni aizliegt prasīt nesamērīgas svešvalodu zināšanas darbiniekiem; ar lielām grūtībām izdevās atgriezt pasēs tautības ierakstu. Nacionālā apvienība tuvākajā laikā plāno nākt klajā ar virkni priekšlikumu latviskas Latvijas celšanai, kur koalīcijas un citu partiju atbalstu varēsim iegūt vien tad, ja cilvēki nāks talkā un būs aktīvi, līdzīgi kā pasu ieraksta lietā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+