Mobilā versija
Brīdinājums +9.1°C
Guntra, Marianna, Ginters
Trešdiena, 20. septembris, 2017
17. jūnijs, 2017
Drukāt

Gadsimtiem par spīti. Dace Judina ciemos pie kuršu ķoniņu dzimtas Tontegodēm (7)

Foto - no privātā arhīvaFoto - no privātā arhīva
Varbūt noder!

Kuršu ķoniņu ievērībai!
Tontegodes, Peniķi, Salmgrieži un citi brīvciemnieki tiek mīļi lūgti sazināties ar Ritu Tontegodi (28737855, riton32@inbox.lv) vai Līgu Brenci (26091609, liga.brence@kuldiga.lv), dzimtas apzināšanai lielajam 2020. gada salidojumam!

No Ordeņa lēņu grāmatas līdz ķoniņu brīvciemu atjaunošanai, no plikšķināšanas pa salda alus peļķēm uz galda līdz sudrabkaltām mēlenēm, no sūra darba līdz sirds gavilēm, no senām zintīm līdz teātrim. Dzimta, pār kuru laikam nav varas, – kuršu ķoniņienes Tontegodu Kates pēcteču zars.

Nu, dieniņa! Tontiņi (Tontegodu mīļvārdiņš) mūs sagaida, cienīgi sasēduši ap galdu, uz kura smaržo pašcepti pīrāgi un augļu rausis (gara acīm redzam burbuļsaktas, kuplos brunčus un medalus krūkas, lai labāk veiktos dižošanās), gatavi aizvest septiņu gadsimtu senā ceļojumā.

Pašiem savas zilās asinis

Tālajā 1320. gadā kuršu ķoniņu Tontegodu dzimta no vācu ordeņa saņēma lēņu grāmatu – oficiālu apliecinājumu savam īpašajam brīvciemu iedzīvotāju statusam un privilēģijām zvejot, medīt, mantot, brīvi pārvietoties un strādāt savā labā, nevienam nepakļaujoties. Šīs īpašās tiesības gadsimtu gaitā centušies apstrīdēt gan vācu baroni, gan citvalstu valdnieku ielikteņi, taču ķoniņiem izdevies tās iztiesāt un noturēt. Dzimtas saglabāšanas nolūkā ķoniņi turējušies savrup, arī precības notikušas ķoniņciemu ietvaros, taču laiks ieviesis korekcijas – lēnis sadalījies daudzos puduros, brīvciemos un dzimta pamazām sazarojusies.

“Tontegodes ir vecākā dzimta Latvijā,” stāsta Gunta Megne-Sirmā, kuršu ķoniņienes Kates Tontegodes mazmazmeita. Dzimtas vēsture ir viņas bakalaura darba tēma, beidzot Kultūras akadēmiju; pētījumi joprojām turpinās. Par laimi, Tontegodēm ar “pagātnes izrakumiem” sokas vieglāk nekā citu dzimtu pētniekiem, jo kopš neatkarības atjaunošanas par kuršu ķoniņiem interesējušies daudzi vēsturnieki, un, pateicoties Janīnai Kursītei, 2007. gadā noticis pirmais ķoniņu saiets, kurā piedalījusies arī toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

“Tādā ziņā esam lutināti – mūsu dzimtā saglabājusies normāla pēctecība un vēsturiskais mantojums, bez pārrāvumiem un melnajiem plankumiem. Tas ļauj turēt taisnu muguru, nejautājot – kas es esmu?, bet gan – ko es ar to visu gribu iesākt? Gribētu domāt, ka mēs to arī darām,” noteic Gunta, liekot saprast, ka dižciltīgas dzimtas nav tikai anglosakšu zemēs.

“Kad man jautā, kāpēc esmu tāda – valdonīga, ar vairākiem pāriem slotu –, arvien atbildu – tāpēc, ka ķoniņu asinis tāpat kā īlenu maisā nenoslēpsi,” bilst Līga. Viņai taisnība – rāmiņš nevarētu vairāk nekā trīsdesmit gadu piepildīt Kuldīgas kultūrtelpu. Un rāmiņi neuzņemtos tādu milzu darbu – atjaunot un celt gaismā bijušo ķoniņu godību. Šādu projektu lolo Kristapa sieva Rita: “Padomju laikā, kad mūsu mammas strādāja no saules līdz saulei, par šīm lietām nebij laika domāt un nebij arī vēlams. Toties tagad ir īstais laiks pagodināt senčus.”

Mazliet baiss ir nostāsts par septiņiem ķoniņu ciemiem (četri Turlavā, Vārmē, Snēpelē un Padurē), vecajiem ozoliem un kapsētām. Ozoli sargājuši mājas, un, kad sabrukusi pēdējā māja, satrūdējis arī pēdējais ozols. Tik nu kapsētā veļi vēl sargājot savus ozolus…

“Tieši tāpēc, lai atkal celtu visu gaismā, gribam Ķoniņciemā, vienā no mūsu īpašumiem, ierīkot visu tā, kā bijis senlaikos, – ar pavardu, maizes krāsni, manteļskursteni –, un sarīkot lielo kuršu ķoniņu dzimtu saietu.” Rita priecājas – darbi rit pilnā sparā: Turlavā nodibināta biedrība “Dižavots”, notiek māju atjaunošana, jācer, ka izdosies paspēt līdz zīmīgajam divdesmitajam…

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Jā tā diemžēl ir.
    Nelielas privileģijas ir samaksa par nodevību un mūsu īstie varoņi ir jāmeklē dziļi dzīlēs. Skaidrs, ka iekarotājs necels godā tos, kuri nepadevās. Tā ir mūsu pašu tautas gudrība un mūsu daļa šādus cilvēkus meklēt.
    Starpcitu morāli lauzt eliti ir – šo paēmienu modificētie krustneši izmanto ari tagad. mēs nevaram viņiem ticēt. zīmīgi, ka ari Freiberga tur sēž. Tas pats stāsts.

  2. Man jaunībā bij klasesbiedrene Tontegode Gunta Jaunpils vidusskolā. Interesanti bija viņai sakars ar rakstā minētajām personām ?

  3. Lilita Vanaga savā grāmatā “Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija” raksta, ka Salaspils ķēniņu pēctecis Jānis Leimanis, Salaspils pag. Kalnaidu saimnieks, dzimis 1874. gadā, miris 1949. gada 24.04. ceļā uz izsūtījuma vietu Sibīrijā. Salaspils novadā no 13.gs. līdz 17.gs. vidum privilēģijas un prāvus īpašumus abos Daugavas krastos saglabā atsevišķas brīvo zemnieku dzimtas. Ne tikai kuršiem ir savi ķoniņi, arī Salaspilī dzīvo ķēniņi. Sociālā ziņā ķēniņi ir līdzvērtīgi vācu izcelsmes vasaļiem. Iespējams, ka viņi nāk no to lībiešu vecāko vidus, kuri ātrāk pieņēma kristīgo ticību. 14.gs. dokumenti liecina, ka Salaspils apkārtnē abos Daugavas krastos ievērojami īpašumi (zeme, siena pļavas, bišu koki) pieder divām nevācu brīvajām dzimtām, kas kļūst par Livonijas ordeņa vasaļiem. Vienas brīvās dzimtas vārds ir Koningi (Koeningk, Koning, Kiennik), kas vēstures dokumentos minēta kopš 1335.g. Arī otras dzimtas Pitkejāņu (Pytkeyanne) piederīgie vismaz kopš 15. gs. saņem lēņa grāmatas, un 1446. gadā pat pēc lībiešu tiesībām. Šādi lēņu piešķīrumi vietējiem iedzīvotājiem – nevāciem ir visai reti. Par šīs dzimtas ticamu piederību lībiešiem liecina vārds Pitkejānis (Garais Jānis). No 15. gs. Pitkejāņu dzimtas vārdu nomaina Vedmeri (Wedmer), bet 16.gs. beigās parādās tradicionālais brīvo zemnieku apzīmējums a sir (brīvie). Šis apzīmējums jau kā uzvārds Leimanis arī 19. un 20. gs. bieži sastopams bij. Salaspils, Doles un Ikšķiles pagastos. Koningu dzimtas vārdam ar laiku pievienojas mājvārds Raģi (Ragge). Vedmeri – Leimaņi un Koningi turpmākos gadsimtos un, retos gadījumos pat 20. gadsimtā, ir saimnieki vairākās Daugavas labā krasta mājās – arī mūsdienās applūdinātajos „Ķeizaros”, „Aidēs”, „Jaunzemos”, „Sēmuļos” u.c. Arī bijušo ķēniņu māju „Vedmeru” un „Raģu” atrašanās Salaspils pagasta robežās Daugavas kreisajā krastā līdz pat 1945. gadam ir gadsimtiem pastāvējusi liecība par senajām zemes attiecībām starp vietējiem iedzīvotājiem un vācu feodālajiem senjoriem.
    Ķēniņi jau 16.– 17. gs. pamazām sāk zaudēt savas privilēģijas, bet 19.gs. sākumā jau ir tādi paši dzimtzemnieki kā pārējie Salaspils muižas zemnieki. Bijušo Salaspils ķēniņu mītņu tuvumā dažādos laikos atrasti vērtīgi monētu un rotu depozīti. No senās Vedmeru dzimtas cēlušies Lācplēša kara ordeņa kavalieri Ervīns Pētersons un Herberts Deprejs.
    „Vedmeru dzimtas piederīgie atklājuši, ka kronikās minētās ziņas par notikumiem, saistītiem ar viņu dzimtu, sakrīt ar dzimtas nostāstiem un publicējumiem latviešu un vācu laikrakstos.
    Senās kronikās minētie zemes gabali, dāvāti vai aizdoti uz lēņa tiesībām no ordeņu mestriem Vedmeru dzimtai, eksistēja kā pēdējās īpašumi līdz pat pēdējam Latvijas brīvības laikam. Tādi bija pie Juglas upes Vidzemes pusē un pie Misas un Ķekavas upēm Kurzemes pusē Daugavai.
    Vedmeru mājas nekad nav ne pirktas, ne pārdotas, bet pārgājušas mantošanas kārtībā no paaudzes uz paaudzi starp dzimtas locekļiem vai tuviem radiniekiem.”- No H. Depreja un viņa sievas Annas atmiņu pierakstiem mūža nogalē 1960.gados trimdā Austrālijā.

  4. Ja nekļūdos, ķoniņi savu statusu nopelnija iedami kā karakalpi pie krustnešiem pret saviem tautiešiem.

  5. Man universitātē kursā bija puisis Mārtiņš Tontegode, kas bija no Kurzemes puses.

  6. Malači, patiešām interesanti lasīt.
    Vai tik nebija arī Leimaņi starp ķoniņu dzimtām?

    • Lilita Vanaga grāmatā “Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija” raksta, ka Salaspils ķēniņu pēctecis Jānis Leimanis, Salaspils pag. Kalnaidu saimnieks, dzimis 1874. gadā, miris 1949. gada 24. aprīlī ceļā uz izsūtījuma vietu Sibīrijā. Salaspils novadā no 13.gs. līdz 17.gs. vidum privilēģijas un prāvus īpašumus abos Daugavas krastos saglabā atsevišķas brīvo zemnieku dzimtas. Ne tikai kuršiem ir savi ķoniņi, arī Salaspilī dzīvo ķēniņi. Sociālā ziņā ķēniņi ir līdzvērtīgi vācu izcelsmes vasaļiem. Iespējams, ka viņi nāk no to lībiešu vecāko vidus, kuri ātrāk pieņēma kristīgo ticību. 14. gs. dokumenti liecina, ka Salaspils apkārtnē abos Daugavas krastos ievērojami īpašumi (zeme, siena pļavas, bišu koki) pieder divām nevācu brīvajām dzimtām, kas kļūst par Livonijas ordeņa vasaļiem. Vienas brīvās dzimtas vārds ir Koningi (Koeningk, Koning, Kiennik), kas vēstures dokumentos minēta kopš 1335.g. Arī otras dzimtas Pitkejāņu (Pytkeyanne) piederīgie vismaz kopš 15. gs. saņem lēņa grāmatas, un 1446. gadā pat pēc lībiešu tiesībām. Šādi lēņu piešķīrumi vietējiem iedzīvotājiem – nevāciem ir visai reti. Par šīs dzimtas ticamu piederību lībiešiem liecina vārds Pitkejānis (Garais Jānis). No 15. gs. Pitkejāņu dzimtas vārdu nomaina Vedmeri (Wedmer), bet 16.gs. beigās parādās tradicionālais brīvo zemnieku apzīmējums a sir (brīvie). Šis apzīmējums jau kā uzvārds Leimanis arī 19. un 20. gs. bieži sastopams bij. Salaspils, Doles un Ikšķiles pagastos. Koningu dzimtas vārdam ar laiku pievienojas mājvārds Raģi (Ragge). Vedmeri – Leimaņi un Koningi turpmākos gadsimtos un, retos gadījumos pat 20. gadsimtā, ir saimnieki vairākās Daugavas labā krasta mājās – arī mūsdienās applūdinātajos „Ķeizaros”, „Aidēs”, „Jaunzemos”, „Sēmuļos” u.c. Arī bijušo ķēniņu māju „Vedmeru” un „Raģu” atrašanās Salaspils pagasta robežās Daugavas kreisajā krastā līdz pat 1945. gadam ir gadsimtiem pastāvējusi liecība par senajām zemes attiecībām starp vietējiem iedzīvotājiem un vācu feodālajiem senjoriem.
      Ķēniņi jau 16.– 17. gs. pamazām sāk zaudēt savas privilēģijas, bet 19.gs. sākumā jau ir tādi paši dzimtzemnieki kā pārējie Salaspils muižas zemnieki. Bijušo Salaspils ķēniņu mītņu tuvumā dažādos laikos atrasti vērtīgi monētu un rotu depozīti. No senās Vedmeru dzimtas cēlušies Lācplēša kara ordeņa kavalieri Ervīns Pētersons un Herberts Deprejs.
      „Vedmeru dzimtas piederīgie atklājuši, ka kronikās minētās ziņas par notikumiem, saistītiem ar viņu dzimtu, sakrīt ar dzimtas nostāstiem un publicējumiem latviešu un vācu laikrakstos.
      Senās kronikās minētie zemes gabali, dāvāti vai aizdoti uz lēņa tiesībām no ordeņu mestriem Vedmeru dzimtai, eksistēja kā pēdējās īpašumi līdz pat pēdējam Latvijas brīvības laikam. Tādi bija pie Juglas upes Vidzemes pusē un pie Misas un Ķekavas upēm Kurzemes pusē Daugavai.
      Vedmeru mājas nekad nav ne pirktas, ne pārdotas, bet pārgājušas mantošanas kārtībā no paaudzes uz paaudzi starp dzimtas locekļiem vai tuviem radiniekiem.”- No H. Depreja un viņa sievas Annas atmiņu pierakstiem mūža nogalē 1960.gados trimdā Austrālijā.

Siguldas novada pašvaldība meklēs iespēju iežogot piesārņoto Saltavotu (6)Siguldas novada pašvaldība meklēs iespēju sadarboties ar Saltavota īpašnieku un iežogot avotu.
Draugiem Facebook Twitter Google+