Baritona Daumanta Kalniņa dziedājums Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Vecgada koncertā izdevās sevišķi spožs.
Baritona Daumanta Kalniņa dziedājums Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Vecgada koncertā izdevās sevišķi spožs.
Foto – LETA

Gadumijas koncerts ar Raimondu Paulu 0

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Vecgada koncerti notiek jau vairākas sezonas, un šķiet, ka publika jau pieradusi no­slēgt aizvadītā gada koncertdzīvi ar krāšņu, līksmu un izklaidējošu izskaņu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Pro­gramma tiek spēlēta trīs vakarus pēc kārtas, biļetes izpārdotas, un arī mākslinieciskā kvalitāte neatpaliek, līdztekus profesionāliem priekšnesumiem katru gadu meklējot ko jaunu. 12. janvārī 80. dzimšanas dienu svinēs komponists un pianists Raimonds Pauls, un LNSO šo jubileju sācis atzīmēt bez liekas kavēšanās. Paula mūzika skanēja 29. decembra Vecgada koncerta programmas otrajā daļā, savukārt pirmajā bija pārstāvēts Džordžs Gēr­švins, Djūks Elingtons, Harolds Ārlens, Lerojs Andersons, Frenks Čērčils, Ērvings Bērlins un Kouls Porters – tā amerikāņu komponistu paaudze, kuru Raimonds Pauls vienmēr atzinis par sev īpaši tuvu un iedvesmojošu.

Diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā LNSO uzstāšanās vēstīja par veiksmīgu iejušanos amerikāņu populārās mūzikas emocionālajā vitalitātē, ritma spriegumā un melodiskajā izteiksmīgumā. Orķestra spēle skanēja atraisīti un plūstoši, iezīmējoties spilgtākām tembrālām krāsām kā stīgu, tā pūšaminstrumentu grupā un skaņuraksta ritējumu veidojot skaidri un precīzi ne tikai sitaminstrumentālistiem, bet arī visam ansamblim. Priekšnesumam nāca par labu arī Jāņa Liepiņa prasme uzturēt muzikāli aktīvu un līdzsvarotu dialogu ar orķestri, kas uzreiz nodrošināja lielu atskaņojumam nepieciešamo kvalitāšu daļu. Otra neatsverama vērtība – baritona Daumanta Kalniņa dziedājums, solistam jau iepriekš visvairāk ieinteresējot tieši mūziklu un citu ne gluži akadēmisku opusu interpretācijās, taču 29. decembra koncerts viņam izvērtās sevišķi spožs. Emocionāli trāpīgs un saistošs bija Ērvinga Bērlina dziesmas “Blue Skies” lasījums, vokāli virtuozs un lokans – Djūka Elingtona skaņdarba “It Don’t Mean a Thing” atskaņojums. Daumanta Kalniņa skatījums uz Raimonda Paula partitūrām liecināja gan par izsvērtu un stabilu priekšnesumu un tembrālu slīpējumu, gan arī par noskaņu un kontrastu daudzveidīgumu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Par koncerta programmā īpaši izceltā saksofonista Oskara Petrauska dotībām un spēju saspēlēties ar citiem interpretiem neradās šaubas, taču vilšanās nāca no citas puses. Pirmkārt un galvenokārt – klausoties Sonoras Vaices uzstāšanos. Runājot bez aplinkiem, dziedātājas vokālais tembrs ir izbālējis, un ar skatuvisko šarmu vien nepietiek, lai radītu muzikāli spilgtas un kolorītas interpretācijas. Gluži pretēji – mēģinājumi izveidot mākslinieciskos tēlus ar forsētu pārspīlējumu palīdzību noveda pie pretēja efekta. Bija arī veiksmīgāki uzplaiksnījumi, tostarp Raimonda Paula “Dziesmā par gaili”, bet, piemēram, Sonoras Vaices versija Koula Portera opusam “Ienīstu vīriešus”, saudzīgi sakot, nesajūsmināja. Jāteic, ka arī orķestra uzstāšanās līmenis neatstāja tik krāšņu un aizraujošu iespaidu kā iepriekšējā gadā ar Leonarda Bernsteina mūziklu, šoreiz pietrūkstot Andra Pogas intuīcijai un profesionālajai pieredzei. Savukārt Raimonds Pauls, par zināmu nožēlu, koncerta pirmajā daļā tika sagaidīts vienīgi Džordža Gēršvina skaņdarbā “Amerikānis Parīzē”, kas oriģinālā nemaz nav rakstīts klavierēm un orķestrim, un Jēkaba Ozoliņa aranžējums līdz ar to arī nedeva labāko iespēju Paula klavierspēles pilnvērtīgai atklāsmei.

Programmas otrajā daļā situācija gan mainījās uz labo pusi, un te Raimonda Paula mūzikas autentiskām un daudzējādā ziņā valdzinošām interpretācijām pievienojās arī ļoti kvalitatīvs un uzrunājošs repertuāra salikums. Saistībā ar izvērsto balādi “Spēļu nakts Duntes krogā” regulāri tiek piesaukts te ārtroks, te progresīvais roks, un tas neizbrīna, jo šis opuss patiešām pieder pie kompozicionāli interesantākajiem un mākslinieciski viengabalainākajiem komponista darbiem. Pavisam citu un ne mazāk vērtīgu lappusi Paula muzikālajā pasaulē atklāj 1962. gada svīta “Portreti” – brīnišķīgs tā laika simfodžeza paraugs. Savukārt nesen pabeigtā svīta “Aktrise” Paula melodisko izdomu iedzīvina vēl citos, atšķirīgos rakursos. Un tad jau koncertā ir iesaistījies arī jauniešu koris “Kamēr…”, apliecinot, ka Raimondam Paulam nav sveša gluži drūma un sarkastiska groteska (“Druē dziesmiņa par zosi”), spraigs dramatisms (“Dziesma par gaili”), ekspresīvi tēlu un emociju pretstatījumi (jau pieminētā “Spēļu nakts Duntes krogā”), un šādā atskaņojumā izrādās, ka arī dziesmu “Undīne” var uztvert nevis kā vienkāršu šlāgeri, bet gan kā rokenrola aktivitātes iedvesmotu darbu. Tādēļ vien jācer, ka vismaz dažos no Raimonda Paula jubilejas koncertiem – kuru 2016. gadā, jādomā, netrūks – programma būs tikpat saistoša un stilistiski vērienīga kā LNSO Vecgada koncertā.