Gagarina negaidītā viesizrāde Rīgā 1
Cilvēki par viņu 60. gados jūsmoja tāpat kā vēlāk mēdza jūsmot par popzvaigznēm. Par pirmo kosmonautu Juriju Gagarinu sajūsmu izrādīja ne tikai Padomju Savienībā un tās vasaļvalstīs, bet arī Rietumos. Pavisam negaidīti kādā 1963. gada oktobra dienā miljonu ”elks” nolaidās arī Rumbulā.
Pēc 1961. gada 12. aprīļa vēsturiskā lidojuma, kļuvis par pirmo cilvēku, kas pieredzējis atrašanos kosmosā, Jurijs Gagarins pārtapa tādā kā padomju valsts ”laimes lācī” – viņu vadāja apkārt neskaitāmās vizītēs. Gagarins smaidīja, spieda rokas, deva autogrāfus, atbildēja uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem un vienkārši šarmēja publiku, demonstrējot sevi. Viņa sumināšanas vilnis sākās jau dažas dienas pēc atgriešanās uz Zemes ar grandiozo sagaidīšanu 14. aprīlī Maskavā. Padomju praksē ārkārtīgi rets gadījums, ka šī sumināšana drīz vien pārkāpa valsts robežas un tika ”eksportēta” arī uz ārzemēm. Jau tajā pašā gadā Gagarins devās vispirms uz Čehoslovākiju, tad Bulgāriju, Somiju, Lielbritāniju, Poliju, Kubu, Brazīliju, Kanādu, Islandi, Ungāriju, Indiju, Šrilanku, Afganistānu. Savas slavas zenīta laikā kosmonauts apmeklēja vairāk nekā 30 ārvalstis Eiropā, Āzijā, Amerikā, Āfrikā, vairākās no tām atkārtoti. Padomju ierindas pilsonim, kura sapņu kalngals bija Austrumvācija, tāds ģeogrāfisks plašums šķita kaut kas neiedomājams, fantastisks. Uzskata, ka Gagarinam par savu pastāvīgo izrādīšanu jāpateicas PSRS vadītājam Ņikitam Hruščovam, kurš pagādāja, lai vecākais leitnants dienas laikā kļūst par majoru. Prātā tika paturēta Gagarina galvenā ideoloģiskā misija – ar savu personību demonstrēt padomju pārākumu pār Rietumiem, vismaz kosmosa apguves jomā. 1962. gada 12. aprīlī pirmā kosmiskā lidojuma diena PSRS oficiāli tika pasludināta par svētkiem – Kosmonautikas dienu. Krievijā savu statusu tā saglabājusi joprojām, bet citur pasaulē to vienkārši atceras kā zinātnei zīmīgu datumu.
Laimīgā nejaušība
Nav zināms, kad pirmā Visuma lidoņa nepārtraukto pasaules viesizrāžu plānotāji bija ierēķinājuši Gagarina uzturēšanos padomju Baltijas republikās un vai vispār to bija plānojuši, taču Rīgas gadījumā patiesi iznāca kā parunā ”cilvēks domā, Dievs dara”. 1963. gada 3. oktobrī kosmonauts bija tikko atgriezies no Francijas, kad gandrīz pēc nedēļas jau atkal vajadzēja doties ceļā – šoreiz uz Meksiku, kur notika Starptautiskās aviācijas federācijas ģenerālā konference. Pasažieru lidmašīnai ”IL-18” izlidojot 9. oktobrī, tai pienācās nosēsties Londonā, uzņemt degvielu un tad tālāk pāri okeānam uz Kubu. Tur, Havanā, jau gaidīja pirmā kosmonaute Valentīna Tereškova. Pēc komandas apvienošanās bija jāseko pārlidojumam uz pasākumu Meksikā un tad atgriešanās caur Kanādu un Austrumvāciju. Braucienā Gagarinu delegācijas sastāvā pavadīja kā dzīvesbiedre Valentīna, tā arī aviācijas ģenerālleitnants Nikolajs Kamaņins.
Droši vien viss noritētu pēc iepriekš izklāstītā plāna un Gagarins Rīgu nekad neieraudzītu, ja vien Angliju, kur lidmašīnai vajadzēja uzņemt degvielu transatlantiskajam pārlidojumam, tieši 9. oktobrī neklātu bieza migla, bet virs Kubas neturpinātu plosīties viesuļvētra ”Flora”.
Pilotam neatlika nekas cits kā labāka laika gaidās nosēsties neplānotajā Rīgā. Lidaparāts piestāja nevis civilajā Spilvē, bet gan pusmilitārajā Rumbulā. Mūsdienās jau aizmirsts, taču tolaik no turienes izlidoja civilie reisi uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu), bet otru Rumbulas daļu aizņēma iznīcinātāji ”Mig” un transportlidmašīnas ”An”. Padomju kara aviācija bijušajā Mazjumpravas lidlaukā iekārtojās jau 1941. gadā, līdz 70. gadu vidū pārvācās uz Lielvārdi.
Atbilstoši padomju paradumiem, aerodromā kā stratēģiski svarīgā objektā saimniekoja un apkalpojošajā dienestā strādāja ne jau vietējie ”aborigēni”, bet gan padomju okupācijas armijas militāristi, viņu ģimenes locekļi un no plašās Padomju Savienības atkomandētie. Nez vai to vidū, kas pirmajā dienā ieraudzīja Gagarinu, maz bija kāds latvietis. Drīzāk ne. Bet to, kāda atmosfēra Rumbulas lidostā valdīja 1963. gada 9. oktobrī, nākamajā dienā aizgūtnēm ziņoja ”Cīņa”: ”Visu rīta cēlienu neatlaidīgi taujātā atbilde apskrien lidostu ugunsgrēka ātrumā. Dažās minūtēs visi, kas vien var uz brīdi atstāt savas vietas, steidzas uz lidlauka malu. Piloti, transportstrādnieki, pavadones, bufetes darbinieces… Varbūt izdosies viņu kaut mirkli redzēt, varbūt viņš iznāks kaut vai lidmašīnas kāpņu galā!” Gagarina izkāpšana un nonākšana ”pie tautas”, jo vairāk tādēļ, ka oficiālu sagaidīšanu atbildīgie kompartijas funkcionāri nebija paspējuši noorganizēt, nemaz nebija garantēta. Bet elka statusā nonākušais kosmonauts nebija lepns un parādījās lidmašīnas durvīs: ”Kā vārdos izteikt šī brīnišķīgā brīža noskaņu!
Tā ir viena no laimīgākajām nejaušībām, kas dzīvē negadās bieži; lidmašīnai Rīgā brīdi jāuzkavējas, kamēr tā saņems ziņas par laika apstākļiem turpmākajā ceļa posmā: galvenais – vai beidzot izklīdusi migla pār Angliju, kur paredzēta nākamā nosēšanās.”
”Lidostas kolektīvam”, tā teikt, bija ekskluzīva iespēja pirmajam sagaidīt un ieraudzīt Juriju Gagarinu. Ātri tika sameklēta kāda ”meitene baltā virsvalkā ar nezin kur sadabūtām sārtām rozēm”. Viņas uzdevums bija pirmajai sveikt negaidīto viesi, kurš iznāca pie tautas, tērpies pelēkā šinelī, ”smaidošs un mundrs”. Ar vārdiem ”Nu, sveicināti!” viņš sāka visiem spiest rokas. Aiz vīra sekoja Gagarina dzīvesbiedre Valentīna – ”jauna sieviete gaišā, vienkāršā mētelī” ar ”copē” sakārtotiem matiem.
Kompots ar pelmeņiem
Kamēr gaidīja lidojumam labvēlīgus laika apstākļus, Gagarinu pāri pie sevis kabinetā aicināja lidostas priekšnieks. Turpat apkārt dīdījās pieaicinātie žurnālisti, lidotāji un lidostas personāla bērni. Drīz viesis tika aicināts ieturēt pusdienas – ”iedzert glāzi kompota” lidotājiem domātajā lidostas ēdnīcā. Pasaucis savu dzīvesbiedri: ”Arī tu, Vaļa?”, Gagarins devās uz maltīti. ”Kad lidotāju ēdnīcas pavāri atnes bagātīgo ēdienu karti, kurā netrūkst arī kosmonauta iemīļoto pelmeņu, kompota glāze tiek atlikta vēlākam laikam,” tā ”Cīņa”. Avīze gan noklusēja, ar ko īsti negaidītais viesis ieturējies un ko vēl baudījis, bet atklāja, ka Gagarinam Rīga no putna lidojuma šķitusi skaista un viņš apjautājies, ”kādas zivis ķer mūsu zvejnieki un kāds medījums dzīvo mežos”. Tikmēr jau atsteidzās Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Pakalns un pasniedza pilsētas goda pilsoņa nozīmīti ar piebildi, ka tā dodot kosmonautam tiesības pierakstīties Rīgā uz dzīvi kaut līdz mūža galam. Viesis nekavējoties piesprauda nozīmīti pie formastērpa atloka un, piecēlies kājās, uzsauca tostu: ”Lai jūsu pilsēta plaukst aizvien skaistāka, lai lidotājiem vienmēr veiksmīgi lidojumi un nosēšanās!”
Gagarinam vizītes laikā nācās nepārtraukti sniegt autogrāfus. Tika apgalvots, ka visas tam piemērotās atklātnes lidostas avīžu kioskā izpirktas stundas laikā. Rīgas 12. vidusskolas 2. klases skolniecei Allai Suhotskai viesis parakstīja grāmatu, pirms tam laipni apjautājoties par atzīmēm. Saņēmis atbildi, ka tās ir ”teicamas”, arī Gagarins paziņoja, ka ierakstīšot ”teicamu, pašu skaistāko autogrāfu”. Daļa autogrāfu mednieku parakstīties lūdza Valentīnu Gagarinu. Viņa labprāt piekrita. 9. oktobra pievakarē tika organizēta ekskursija pa Rīgu un Valentīnai bija iespēja iegriezties arī veikalos un iegādāties ”Dzintara” smaržas. Gagariniem tāpat parādīja Brāļu kapus. Tur, pēc ”Sovetskaja Latvija” ziņotā, nolikts vainags ”pie kritušo varoņu kapa”.
Brežņevs Rīgā?
Arī Rīgā Gagarins žurnālistiem sūdzējās, ka kapitālistiskajā pasaulē vienkāršie ļaudis dzīvojot maldos un ļoti maz zinot par ”patieso”, lasi – laimīgo, dzīvi PSRS: ”Pēc kosmosa lidojumu sākšanās buržuāziskajām valdībām arvien grūtāk tautām noslēpt patiesību, iestāstīt melus par mūsu dzīvi.” Attiecībā uz pavisam nesen notikušo vizīti Francijā kosmonauts žurnāla ”Bērnība” līdzstrādniekam apgalvoja, ka Francijas valdībai tā neesot bijusi ”pa prātam” un valdība centusies iekārtot tā, lai vienkāršā tauta ar padomjzemes sūtni tiktos pēc iespējas mazāk: ”Taču Francijas komunistiskā partija palīdzējusi strādniekiem daudzās pilsētās tādas tikšanās tomēr noorganizēt, un viņi ar sajūsmu sveikuši padomju zemes lieliskos panākumus gan kosmosa iekarošanā, gan jaunās dzīves celšanā.” Padomju propagandas apstākļos tāds ideoloģisks savārstījums, protams, tika uztverts kā vistīrākā patiesība.
No Rīgas Gagarina lidmašīna startēja 10. oktobrī plkst. 10.30. Kosmonauts vēl paspēja tikties ar Rumbulā bāzētās kara aviācijas lidotājiem. Pavadīt viesi jau bija ieradušies Latvijas PSR vadības pārstāvji – republikas kompartijas centrālkomitejas sekretāri V. Lejiņš un P. Strautmanis, Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks V. Stroganovs un citi ”biedri”.
”Pirms iekāpšanas lidmašīnā Jurijs Gagarins runāja ar pionieriem, kas bija ieradušies viņu izvadīt,” rakstīja ”Rīgas Balss”. Gagarins aizlidoja, atstājot ”vislabākos novēlējumus pilsētas darbaļaudīm, kas sagaida 19. gadadienu kopš Rīgas atbrīvošanas no fašistiskajiem okupantiem”.
Šur tur lasīts, ka delegācijā, kas “piezemējās” Rīgā, bijis arī nākamais Padomju Savienības valsts galva Leonīds Brežņevs, tomēr baumas par viņa klātbūtni balstās tikai dažās fotoliecībās, kurās tiešām redzams biedrs, ārēji līdzīgs Brežņevam. Visdrīzāk, patiesībā tā bija pavisam cita persona. Jā, 50. gadu beigās biezuzacainais kungs patiesi uzraudzīja PSRS kosmisko programmu, taču taisnība varētu būt tiem, kuri norāda, ka Rīgas ”Brežņevs” ir jau pieminētais Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretārs, nākamais LPSR pārtikas rūpniecības ministrs Voldemārs Lejiņš. Abi patiešām bija līdzīgi. Zīmīgi, ka minētais personāžs ir sagaidītāju, nevis sagaidāmo rindās. Turklāt padevībā nepārspējamā Latvijas PSR vadība jau nu neatļautos būt tik pārdroša, lai pa kaklu, pa galvu neskrietu sveikt PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju, kas Brežņevs tajā mirklī bija. Un arī presē viņa vārdam kaut subordinācijas dēļ būtu jāpavīd. Taču tas nav novērots.
Gagarini Kocēnos
Paša Gagarina uzturēšanās Latvijā bija vien gadījums, bet pirmā kosmonauta māte Anna Gagarina Latvijā viesojās mērķtiecīgi un atkārtoti.
Līdzīgi kā dēls, arī māte pildīja ideoloģisku misiju. Tikai Annu vadāja pa Padomju Savienību, ne ārzemēm. Viņai uzticēja braukāt pa skolām un audzinoši stāstīt bērniem un jauniešiem, kāds teicamnieks un sportists Jurijs bijis zēnībā un kā skolas orķestrī ”pūtis tauri”. Lidotāja tēvs dzīvesbiedri šajos braucienos pavadīt nevarēja, jo to viņam neļāva vājā veselība.
Latvijas PSR vispirms tika organizēti A. Gagarinas un Kocēnu astoņgadīgās skolas pionieru kontakti. 1962. gada aprīlī ”jaunajiem Kocēnu ļeņiniešiem” izgādāja iespēju viesoties pie Gagarina ģimenes locekļiem viņa dzimtajā Gžatskā. Tā paša gada 18. maijā Anna kopā ar Jurija brāļameitu Tamāru un Gžatskas skolēnu pulciņu ieradās pretvizītē Rīgā un Kocēnos. Žurnālā ”Bērnība” lasāmais stāsts par Gagarina radu sagaidīšanu ir ar laikmeta kolorītu: ”Kad vilciens ar Gžatskas ciemiņiem ienāca Rīgas stacijā, ilgu laiku pasažieri netika laukā no vagona, tik dedzīgi pa durvīm spraucās iekšā sagaidītāji. Viņu vidū bija ne tikai kocēnieši, bet arī daudzu Rīgas skolu pionieri. Tikai divos naktī viesi ieradās Kocēnu skolā, bet neviens vēl negulēja – ne skolas saimnieki, ne delegāti no Atašienes vidusskolas, Līvu septiņgadīgās skolas, Kārsavas 1. vidusskolas, Drabešu internātskolas un citām skolām, kuru vienības nosauktas Jurija Gagarina vārdā. Ar aizdegtām lāpām rokās jaunie ļeņinieši skolas gatvē sagaidīja atbraucējus.” Viesiem izrādīja Valmieru, kuras ielās notikumam par godu bija izkārti sarkanie karogi, aizveda uz Sietiņiezi. Anna Gagarina, uzstājoties svinīgajā pasākumā Valmieras stadionā, ”novēlēja pionieriem augt par īstiem padomju patriotiem, lai neviens mērķis nebūtu par tālu un neviens ceļš par grūtu”.
Neskatoties uz to, ka runa bija par Kocēniem un Valmieru, reportāžās dominēja galvenokārt krieviski vārdi un uzvārdi, kas liek domāt par publikas atlasi. Arī Kocēnu skolas vecākais pionieru vadītājs un oficiālais ”draudzīgo sakaru” aizsācējs bija kāds Vladimirs Orlovs.
Nākamreiz Jurija Gagarina māte Anna Latvijā ieradās 1977. gada vasarā. Pie viena atbrauca arī kupla kosmonauta radu saime: Jurija brālis Valentīns un māsa Zoja ar bērniem, Valentīna sieva Aza, tad vēl J. Gagarina bijušais skolotājs Vasilijs Zapoļskis un, protams, Gagarinas (agrākās Gžatskas) pilsētas kompartijas komitejas sekretārs Nikolajs Kostiļovs. Viesošanās četras dienas notika Jūrmalā, Jurija Gagarina vārdā nosauktajā pionieru nometnē Jaundubultos, kuru vadīja vēlākā uzņēmēja Sarmīte Keiša. Viesi pasniedza namatēviem un namamātēm izcilu relikviju – kapsulu ar Jurija Gagarina dzimtās puses zemi.
”Flora”, kas ”atnesa” Gagarinu
Tropiskā viesuļvētra ”Flora” virs Atlantijas okeāna plosījās no 1963. gada 26. septembra līdz 12. oktobrim un palikusi vēsturē kā viena no nāvējošākajām viesuļvētrām. Tā skāra Karību jūras reģionu un Floridas pussalu, kopumā paņemot ap 7000 cilvēku dzīvību. Laikā, kad vajadzēja notikt padomju kosmonautu vizītei Kubā, vēja ātrums šīs salas piekrastē sasniedza 201 km/h. Vējš, tropiskās lietusgāzes un to izsauktie plūdi iznīcināja faktiski visu labības ražu Kubas dienvidaustrumos. Cilvēki applūdušajos rajonos glābās uz māju jumtiem, taču daudzviet straume aizskaloja ēkas, tāpat kā tiltus, ceļus un citas komunikācijas. Santjago de Kubas pilsētā nokrišņu daudzums sasniedza 2550 milimetrus, kas joprojām ir Kubas lietusgāžu rekords.
Ventspils Gagarins  Grūti pateikt, kādēļ par piemērotāko Jurija Gagarina pieminekļa uzstādīšanai padomju laikos izvēlējās tieši Ventspili. Un tomēr: 1972. gada 13. oktobrī Vasarnīcu ielas malā pie agrākā Atpūtas, toreiz Jurija Gagarina, parka tika atklāta tēlnieka Ojāra Šiliņa un arhitekta Ivara Bumbiera darinātā metāla lējuma kosmonauta galva ķiverē. ”PSRS un Latvijas PSR himnām skanot, no pieminekļa noslīdēja pārsegs. Klātesošo skatieniem pavērās bronzā liets Jurija Gagarina stāvs kosmonauta skafandrā uz starta platformas fona,” rakstīja 1972. gada 15.oktobra ”Padomju Jaunatne”, liekot gan šaubīties, vai korespondents pieminekli tiešām redzējis. Mītiņā runāja kompartijas Ventspils pilsētas komitejas pirmais sekretārs P. Pornieks un komjaunatnes pilsētas komitejas pirmā sekretāre D. Bagenska. Citāts no avīzes: ”Skanēja kosmosa varoņa iemīļota dziesma ”Dzimtene klausās..”. To dziedāja Tautas koris ”Kaiva”. Pionieri un pilsētas darbaļaužu pārstāvji nolika pie pieminekļa ziedus.” Pilsētnieku attieksme pret monumentu personībai, kurai sakara ar pilsētu Ventas grīvā nebija nekāda, drīz vien atspoguļojās ”pretvalstiskā” jokā: ”Kur Ventspilī viscietākā zeme? Lielajā laukumā, jo tur Ļeņins stāv uz augsta postamenta. Bet kur vismīkstākā? Pie Vasarnīcu ielas, jo tur Gagarinam tikai galva ārā!” Gagarina piemineklis pie parka nostāvēja līdz 1992. gadam, kad to pārcēla uz Komunālās pārvaldes noliktavu, kur tas joprojām mētājas ar skatu augšup. Ventspils varai pagaidām trūkst padoma, ko ar tēlu darīt, bet pirms gada melsa, ka Gagarina galvu vajadzētu pārvest uz Irbenes radiolokatora apkaimi. |
