Brūžu iela. Ceļš uz bērnudārzu. Pilsētai piederošs neapbūvēts laukums krustojumā ar Jomas ielu pārvērsts par tehnikas noliktavu un atlikumu izgāztuvi.
Brūžu iela. Ceļš uz bērnudārzu. Pilsētai piederošs neapbūvēts laukums krustojumā ar Jomas ielu pārvērsts par tehnikas noliktavu un atlikumu izgāztuvi.
Foto – Atis Jansons

Bolderāja, ierīkojot kanalizāciju, sakropļota par Eiropas naudu 10

Pērn Bolderājas (vecā zvejniekciema – nejaukt ar Daugavgrīvas, Silikātu un Lielās un citu padomjlaiku ielu “blokmāju” rajoniem!) pārsimt mājiņas tricināja tikai Krievu salas pāļu dzīšanas attālās atbalsis. Šopavasar sāka dārdēt tepat līdzās. Kaut kas baigi liels un smags tika triekts zemē Brūžu un Ādama ielu stūrī. Kas?!

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Nelielu skaidrību ieviesa “Rīgas ūdens” aicinājums ierasties uz kanalizācijas iespējamo pieslēgvietu saskaņošanu. Krietni izstāvējušies rindā pie bijušā armijas jahtkluba teritorijā esošā šķūnīša, tikām klāt projektētājiem, kuri plānos mūsu vēlmes fiksi ieķeksēja. Bet uz aktuālāko jautājumu – kad sāks rakt, kur raks, kad beigs rakt? – atbildi saņemt nebija iespējams. 
– Nezinām. Kaut kad…

Un tā nu šos mēnešus ir dzīvots. Apkārt dun, dārd, rūc, smird. Nezini, vai no rīta pa savas garāžas vārtiem izbraukt varēsi, neuzdrošinies malkas vezumu pasūtīt, jo var taču atkal pēkšņi atbraukt smagā tehnika un pievedceļu izārdīt… Ciemos ierodas ilgi gaidīti dārgi viesi – pa vārtiņiem iekšā netiek, jo tiem priekšā smilšu čupa, izgreznota ar ekskavatora nolauztiem vītola zariem. Šo sīksto kociņu te vējš iesēja pirms gadiem 20, un (ar mūsu palīdzību) tas bija izaudzis par metrus piecus augstu skaistuli, kurš ik pavasari visus priecēja ar pirmajiem pūpoliem. Nu ir šķībs kroplītis.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pat no cauruļlicēju zinībām patālam cilvēkam, šo te noskatoties, ir skaidrs, ka Bolderājas modernizēšanas ieceres izpilde ir tehniski visai sarežģīta. Mazo ieliņu šaurība – te nav, kur blakus tranšejai izrakto sabērt, to jākrauj pašizgāzējā, kaut kur jāaizved, tad atpakaļ jāgādā. Plūstoša un birstoša kāpu smilts – te nevar šauru grāvi ar stāvām sienām tāpat vien izrakt. Aizbirs. Tas jāstiprina ar masīviem tērauda pagaidu vairogiem, kuri vēlāk ārā jārauj un uz nākamo posmu jāpārvieto. Reljefs – rajoniņa augstumu starpības sasniedz pat 10 metrus, tādēļ caurules dažviet guldītas ļoti dziļi. Brīžiem var pat apbrīnot moderno rokammašīnu operatoru virtuozo prasmi… Bet – viņi acīm redzami ir plašāku būvlaukumu ļaudis, nav raduši un nemāk strādāt tiešā mierīgu iedzīvotāju tuvumā. Sasveicināties. Pienākt parunāties. Par to pašu vītoliņu, piemēram. Varējām taču kopīgi izdomāt, kā lokanos zarus atsiet.

Sasveicināties nemāk. Bet – mani mazdēli toties šovasar ir iemācījušies visus smagā darbā nepieciešamos krievu vārdus. Kādurīt neizturēju, teicu – kungi, vai nevar palūgt jūs iztikt bez tik biežas “tavas mātes” pieminēšanas? Pēc klusuma brīdīša saņēmu atbildi – nu, palūgt jau tu vari…

Jāatzīst gan – arī viņi (“Skonto būves” apakšuzņēmēji) ir dažādi. Tie “pankūku cepēji” ārdījās Galdnieku ieliņā. Un prom bija (pametuši pie žoga lieku akas grodu un vēl šādus tādus mēslus). Nu jau mēnesi pa perpendikulāro Brūžu ielu kārpās daudz solīdāki zēni, uz kuru jakām rakstīts “Akva būve”. Šie nelamājas. Pat līdz regulāram “labrīt” esam tikuši. Bet arī “Akva” meistari kaimiņa vārtu priekšā ar tērauda strēli šķaidīja un sačakarēja gobu vēl pamatīgāk nekā manu vītoliņu. Kas tur bildītē pie “Skonto” logotipa rakstīts? Par zaļu nākotni? Ar kanalizāciju un bez vītoliem? Bez zāles žogmalās? Ar atbildību par vidi!

Tā mums, iezemiešiem, tāda sentimentāla šauba un bēda. Apkārtējo ieliņu zaļās žogmales bija laika un mūsu rūpju radītas. Grābtas, rušinātas, pļautas. Ja tās izārdītas, kāpu smiltī pat ar melnzemes uzbēršanu un zāles sēšanu neko līdzēt nevar un nevarēs. Vai nu saule izkaltēs un vējš aizpūtīs, vai spēcīgāks lietus aizskalos. Arī neasfaltēto ieliņu braucamās daļas gadu desmitiem blīvētā struktūra ir izārdīta. Samalts miltos un nogremdēts ir viss rupjākais, ko mēs te ar kaimiņiem pa druskai gadiem bērām, lai vismaz miskast­mašīna neiesēstos. Izkustināta, nepārklāta, smilts “sēžas” un viļņojas, put, un savus mēslu konteinerus mēs pa dangām vilksim uz cietāku vietu. Uz zaļu nākotni…

Reklāma
Reklāma

Labi. Nečīksti. Kanalizācija būs! Te nu nāk galvenās ziepes. Lielā, vairākus miljonus vērtā caurule jau kaut kā pabeigta tiks. Bet iedzīvotājiem domātie atzari – tikai līdz žogiem. Jautāju kaimiņiem – slēgsies klāt?

Tuvākais, Valdis, pensionārs – par “štuku”?! Prātā nenāk! Mums, diviem pensionāriem, pilnīgi pietiek ar veco bedri un šinderi divreiz gadā.

Mazliet tālāk Jānis, visai labi situēts arhitekts – nē! Neticu šīm centralizētajām sistēmām un pretvārstiem. Negribu dabūt pilnu māju ar visas Boldžas sūdiem. Lai tik ber savus grāvjus ciet un vācas prom. Lai beidzas ātrāk šī “stihiskā nelaime”…

Vēl mazliet tālāk skaistā divstāvu mājā divi pāri, vecais un jaunais. – Ja jaunie saņemsies, lai slēdzas. Man tādas naudas nav. Un savs “septiķis” pietiekami liels.

Es pats? Vismaz tuvākajā laikā – arī neslēgšos. Dārgi un darbietilpīgi, jo, māju projektējot un ceļot, šāda iespēja netika paredzēta. Pirmā stāva zemgrīdu cauruļvadi jāpārtaisa, un tur nu ar vienu “štuku” nepietiks…

Ko tad īsti būs devuši tie “lielie manevri” par Eiropas naudu? Projekta virzītāju minētais pieslēgumu skaits (vairāk nekā 200) bija vajadzīgs, lai Eiropa naudiņu dotu. Bet tas ir un vēl ilgi paliks tikai “iespējamo”, nevis reālo pieslēgumu skaits. Pie astoņiem kilometriem sakropļotu ielu.

Bet varbūt tās tomēr tiks glīti sakoptas? To vēlējos uzzināt “Skonto būvē”. Pēc pirmā zvana uz firmas sekretariātu tiku pie būvdarbu vadītāja Pētera Bangas telefona numura. Sazvanīju, lūdzu kopīgu “ekskursiju”, pirms ziema atnākusi. Varbūt, teica Pēteris. Ja priekšniecība atļaušot. Neatļāva priekšniecība. Zvanīju vēlreiz sekretārēm. Šoreiz tiku pāradresēts uz sabiedrisko sakaru speciālistes Kristīnes numuru. Un saņēmu solījumu – atradīšot viņa man gidu, pat divus, jo pasūtītāja (“Rīgas ūdens”) pārstāvja klātbūtne esot nepieciešama.

Labi. Gaidu Kristīnes zvanu. Par rezultātiem jums, protams, ziņošu.

Vēl piebildīte un jautājums šajā sakarā. Nez kas tā par kaiti (piemīt arī ceļu būvētājiem, par kuriem rakstu biežāk) – informācijas plāksni par darbu veicēju, kontrolētāju, sabiedrisko sakaru nodrošinātāju novietot nevis tur, kur problēmas un neskaidrības rodas, bet kaut kur vairāku kilometru attālumā. Šajā gadījumā – Buļļupes krastā. Un kontaktinformāciju arī tad uz dēļa neatrast. Negribas sarunāties un skaidrot?