Gaidīt krievu lāci vai bāzt galvu smiltīs? Saruna ar drošības ekspertiem Sprūdu un Rublovski 41
Agrāk runāja par Krievijas “maigo varu”, tagad – par “hibrīdkaru”. Kas apdraud Latviju, un kam jāgatavojas? Diskusijā piedalās ārpolitikas un drošības eksperti – atvaļinātais pulkvedis, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs RAIMONDS RUBLOVSKIS un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes profesors ANDRIS SPRŪDS, kā arī žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
M. Antonevičs: – Kādus apzīmējumus jūs lietojat, kad runājat par Ukrainā notiekošo. Nupat presē lasīju pārmetumus Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei, ka neesot pareizi teikt “Krievijas agresija”. Vai tiešām?
R. Rublovskis: – Domāju, ka var piekrist šiem pārmetumiem. Mēs varam to saukt par krīzi Ukrainā, kas ir attīstījusies militārā fāzē. Tā sauktais hibrīdkarš tieši ar to izceļas, ka ir grūti notiekošajam piešķirt konkrētus, nepārprotamus apzīmējumus.
Ko šajā gadījumā saprast ar “agresiju”? Pagājušajā gadsimtā mēs bijām pieraduši, ka valsts piesaka karu, tas ir juridisks akts, sākas uzbrukums, otra puse aizstāvas, karadarbībā iesaistīta oficiāla institūcija – valsts bruņotie spēki, ar oficiālām formām, zīmotnēm, pakāpju sistēmām, ieročiem un tā tālāk. Taču Ukrainā viss ir citādi – tur ir organizētās noziedzības grupas, dažādi neskaidri formējumi abās konflikta pusēs, paralēli arī Ukrainas armija un Nacionālā gvarde.
Ja skatās tos, kurus Ukrainā sauc par “teroristiem”, bet Krievijas mediji dēvē par “brīvības cīnītājiem”, tad nevar droši apgalvot, ka viņi saņem pavēles no Maskavas. Daži cilvēki tā var domāt, taču to ir ļoti grūti pierādīt. Krievija un Ukraina oficiāli nav karastāvoklī. Kamēr nav pierādīta Krievijas bruņoto spēku klātbūtne, vismaz militārā nozīmē par Krievijas agresiju nevar runāt.
