Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. septembris, 2014
Drukāt

Gaiļu cīņas latviešu gaumē? (4)

Publicitātes (Kristapa Kalna) fotoPublicitātes (Kristapa Kalna) foto

Katrs latviešu oriģināldramaturģijas iestudējums ir Notikums ar lielo burtu – ne tikai tādēļ, ka apliecina latviešu dramaturģijas dzīvotspēju mūsdienās, bet arī daudz plašākā mērogā vēsta par vērtībām, kas aktuā­las tieši mūsu laikam un cilvēkiem tajā. Elmāra Seņkova radošajā biogrāfijā latviešu dramaturģija (gan klasika, gan oriģināldarbi) ieņem būtisku, ja ne dominējošo vietu. Šoreiz režisors saticis dramaturģi Agnesi Rutkēviču, kura jau iepriekš apliecinājusi spēju skaudri un patiesi rakstīt par dzīvi šodienas Latvijā, vienlaikus neieslīgstot pārāk sadzīviskā matu skaldīšanā.

Šāds uzstādījums ir pamatā arī Elmāra Seņkova iestudētajai izrādei, kurā dominē tieši forma – eksaltētā varoņu uzvedība un groteski attēlotās sadzīves darbības (izkapts asināšana, nemitīga mobilā telefona zonas meklēšana, seksuālās attiecības un pīpēšana apzīmē nevis sīkas ikdienas norises, bet komiskus pieturpunktus varoņu “mazajās dzīvītēs”), kas, papildinātas ar fundamentālām vizuālajām skatuves zīmēm, varbūt pat pārāk uzbāzīgi runā pašas par sevi. Scenogrāfa Reiņa Suhanova iekārtotā spēles telpa nesākas un nebeidzas aiz rampas līnijas – arī skatītāju zālē, līdzīgi kā uz skatuves, pamīšus izvietotas oranžas plastmasas vistas, iezīmējot pēdējā laikā Latvijas teātrī teju katrā oriģināldramaturģijas uzvedumā akcentēto – tie, kas ir uz skatuves, nav kaut kādi tur “viņi” (lasiet – svešie), bet mēs (savējie).

Gan izrāde, gan tās pamatā esošā dramaturģija balstīta tēmā par robežām – gan fiziskajām, gan mentālajām. Agneses Rutkēvičas lugā robežu izzušana pozicionēta kā fundamentāla mūslaiku dzīves pro­blēma – attēlotā darbība notiek leišmalē, vietā, kur pat mobilo telefonu operatori nemitīgi mainās no Lietuvas uz Latviju un kas šķiet izolēta no visas pasaules. Arī skatuves konstrukcija veidota kā vairākpakāpju kārba, kas sastāv no dažādām fiziski iezīmētām robežām. Notikumiem attīstoties, skatuves dziļumā viena pēc otras paceļas vairākas metāliskas sienas, it kā slāni pa slānim atsedzot izrādes varoņu dzīves. Ģimenes mājas jumtu savukārt veido vistu kūts režģi, pa kuriem pārvietojas brīvsolī palaistais gailis (formas ziņā tiešām izteiksmīgs aktiera Armanda Berģa sniegums), citu pēc citas piebeigdams uz jumta uztupinātās oranžās plastmasas vistas, kuru ķermeņi pēcāk visu izrādi nokarājas no jumta kā bēdīgs atgādinājums par nekontrolētu dzīvniecisko instinktu postošo dabu. Arī izrādes varoņu starpā “gaiļu cīņas” jeb robežu pārkāpšana notiek bez mitas – starp vīriešiem un sievietēm, starp “saimniekiem” un “kalpiem”, starp lauciniekiem un pilsētniekiem, starp jauno un vecāko paaudzi. Agneses Rutkēvičas luga šīs tēmas iezīmē gana asprātīgos un konkrētos dialogos, lai noturētu skatītāju uzmanību pat brīžos, kad uz skatuves nenotiek teju nekas.

Par kolorītāko lugas un arī izrādes tēlu uzskatāms Ģirta Jakovļeva atveidotais Bruno – jūkošās un brūkošās ģimenes galva, kurš aizrāvies ar skrupulozu laikapstākļu un sadzīves norišu piefiksēšanu kladē un kuram vienīgajam, tā vien šķiet, atlicis kaut necik veselā saprāta un cilvēcības, lai uzklausītu citus, pat gaili, ko citi apiet ar līkumu. Ģirta Jakovļeva izpildījumā Tēvs salīdzinājumā ar pārējiem varoņiem sanācis gluži vai cita mēroga varonis – vienīgais, kurš spējīgs abstrahēties no sadzīviskā balagāna, kas noris apkārt, un ieklausīties pats sevī, lai pafilozofētu par dzīvi un savu vietu tajā.

Ar ideālu formas un satura proporciju aizrauj arī aina, kurā satiekas Ivara Pugas Jāzeps, Ulda Anžes Andrejs un Jurģa Spulenieka Mikus – trīs atšķirīgu paaudžu pārstāvji, kuru ģeniāli vienkāršajā sarunā kopsavilkti visdažādākie mūsu sabiedrībā sastopamie stereotipi – par latviešiem un krieviem, par pagānismu un kristīgo ticību, par vajadzību atzīt savas saknes un justies piederīgam konkrētai vietai un laikam. Aktieri šo epizodi izspēlē kulminējošā pašironijā, labsirdīgi iesmiedami gan par latviešiem tik raksturīgo vēlmi “pazīmēties”, gan jaunākās paaudzes vienaldzību pret pagātnes kultūrbagāžu.

Režisors Elmārs Seņkovs vairākās intervijās atzinis, ka par galveno principu izrādē izvirzījis teatrālismu – respektīvi, atteikšanos no varoņu attiecību risināšanas sadzīviskā rāmī. Līdzīgs uzstādījums ir pamatā arī cita jaunā režisora nesenam skatuviskajam eksperimentam – Viestura Meikšāna “Ričardam III” Dailes teātrī, un abas izrādes sirgst ar vienu un to pašu kaiti – formas dominēšanu pār saturu, psiholoģizācijas vietā piedāvājot grotesku pozu teātri. Kaut arī, jāatzīst, līdzās klišejām par “slikto” (jo degradēto) vecāko paaudzi un “vēl sliktāko” (jo vienaldzīgo) jauno paaudzi pavīd arī vairākas potenciāli aizraujošas tēmas tik tiešām par mums, nevis kaut kādiem “viņiem”. Jācer vienīgi, ka nākotne, kurā izdzīvos tikai hipsteri, nebūs gluži tik asiņaina, kā to kaili deklaratīvā formā pareģo izrādes fināls.

VĒRTĒJUMS


Režija: 3

Scenogrāfija: 3,5

Aktierspēle: 3

Mūzika: 5

Maksimālais vērtējums – 5

Nacionālā teātra iestudējums “Mans nabaga tēvs” 


Dramaturģe: Agnese Rutkēviča, režisors: Elmārs Seņķovs, scenogrāfs: Reinis Suhanovs.

Lomās: Ģirts Jakovļevs, Lāsma Kugrēna, Astrīda Kairiša, Zane Jančevska, Ivars Puga, Uldis Anže, Armands Berģis, Jurģis Spulenieks.

Tuvākās izrādes: 24., 25. septembrī; 1., 3., 8. oktobrī.

Vārds skatītājam


Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju pro­grammu direktors, lektors: “Ja vajadzētu teātra izrāžu nosaukumus veidot pēc līdzīgas “nomenklatūras”, tad izrādi “Mans nabaga tēvs” varētu saukt “Pamestie” (pārfrāzējot Dailes teātra “Izraidītos”): pilsētnieki/radinieki (valsts, Eiropas Savienība utt.) pamet lauciniekus/vecākus (Latviju, laukus). Mēģinājumi ko labot izrādē izskan visai skeptiski. Lieliski, ka notikumi nav atainoti “reālpsiholoģiski”, tad tas būtu garlaicīgi. Izrādē ir daudz groteska, absurda (tomēr cilvēciskās noskaņās), tam ir labs pamatojums. Ļoti atzinīgi vērtēju to, ka Nacionālais teātris sezonu sāk ar izaicinošu iestudējumu, kas rāmāku uzskatu skatītājiem var šķist par šerpu. Taču ir laiks pārnest novatorisko garu, kas piemīt šī teātra Jaunās zāles iestudējumiem, arī uz Lielās skatuves. Trāpīga mūzika, kustības. Asprātīgs teksts, adekvāti iztēlots. Lielisks aktieru ansamblis: Puga, Kugrēna, Spulenieks, Kairiša …, beidzot vērienīga loma Jakovļevam.”

Sagatavoja IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Kritiķe Rodiņa arī ir tikpat ģeniāla, kā dramaturģe Rutkēviča. Ko vien vērts, ka viņa salīdzina režisoru attieksmi pret tekstu Šekspīra “Ričarda III” iestudēšanas procesā un Rutkēvičas bezjēdzīgo pļāpu savārstijuma inscenešanā. Tā kā implicīti būtu pateikts, ka šīs abas lugas ir viena līmeņa? Vai arī viena lieta ir šedevrāls, pasaules kultūras mantojuma vēsturē ierakstītis teksts, otra lieta ir 21. gs. Latvijas vanabiji.

  2. Sliktātākā izrāde, ko jebkad esmu redzējusi latviešu teātrī, un redzējusi esmu ļoti daudz. Un pie vainas ir nožēlojami kārnais un pastulbais dramaturģiskais materiāls. Dada, tas ir arī viss “kompliments”, ko šī izrāde ir pelnījusi. Taisni jābrīnās par Rodiņas jaunkundzi, kuri šajā preteciozajā bezjēdzībā divreiz ir saskatījusi kaut ko “fundamentālu” un vienreiz – pat ģeniālu. Es gan saskatīju tikai nožēlojamību. Neviens nekādus mēslu nekur neved, bet gan pa tiem mīcās un mēģina vēl iestāstīt, ka tas esot jādara ar prieku.

  3. Jutos kā mēslu izvešanas talkā… Drausmīgi netīra izrāde ausīm, acīm un dvēselei.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+