Praktiski
Mājas

Gaisa zviļņi modē dārzā un mājā: izvēlamies piemērotāko un pareizi nostiprinām 16


Iesiešana pie konkrētiem kokiem ierobežo šūpuļtīkla izmantošanas vietu, tāpēc izgatavo speciālus metāla vai koka pārvietojamus statīvus, kuros to iekārt.
Iesiešana pie konkrētiem kokiem ierobežo šūpuļtīkla izmantošanas vietu, tāpēc izgatavo speciālus metāla vai koka pārvietojamus statīvus, kuros to iekārt.
Foto – Shutterstock

Pēdējā laikā Latvijā arvien populārāki kļūst šūpuļtīkli. Par senāko šūpuli uzskata lakatu, kurā māte, lauku darbos iedama, ietina bērnu un iekāra bērza zarā. Vējam koka zarā šūpulīti šūpojot, bērns ātri nomierinājās un labi gulēja. Tas pats emociju komplekss attiecoties arī uz pieaugušajiem, īpaši ja naktīs nomāc bezmiegs.

Šūpuļtīklus drīzāk varētu saukt par piekārtajām gultām vai gaisa zviļņiem. Arī Kristofers Kolumbs savā dienasgrāmatā “Pastaiga pa kartē neatzīmētām zemēm” indiāņu šūpuļtīklus nodēvējis par piekārtajām gultām. Indiāņu valodā to nosaukums ir hamaka, kas saglabājies krievu (gamak) un citās valodās. Eiropā šūpuļtīklu vēsture cieši saistīta ar kuģniecību, bet latvieši kā jau kārtīga jūrasbraucēju tauta tos var uzskatīt par teju tradicionālu mēbeli. Uz kuģiem šūpuļtīkli pirmoreiz parādījās 16. gadsimtā – pēc tam, kad tika atklāta Amerika. Šīs konstrukcijas kļuva populāras sava ērtuma un praktiskuma dēļ, un 17. gadsimtā tās iekāra praktiski uz visiem kuģiem. Jūrnieki brīvajā laikā paši šuva sev šūpuļtīklus no veca buru auduma, kas bijis pakļauts visiem vējiem un kļuvis īpaši mīksts, bet saglabājies pietiekami izturīgs. Dienā šūpuļtīklu sarullēja kopā ar spilvenu, segu, palagu, paunas novietoja borta ārpusē, un kaujas laikā tās kalpoja kā aizsargs pret lielgabalu lodēm. Vakarā šūpuļtīklus nonesa zem klāja un pakāra vietā. No jūras gaisa zviļņi pārcēlās uz sauszemi, kur iemantoja vietu dārzos, pludmalēs, vasarnīcās un mājokļu pagalmos. Arvien vairāk tos izmanto tūrisma braucienos un dažādu akciju rīkošanai. Piemēram, mežā sapulcējas vairāki desmiti cilvēku un, sakāruši kokos šūpuļtīklus, rīko “dabas vērošanas akciju”. Citi pamanās šūpuļtīklus novietot uz peldoša plosta un dodas lejup pa upi, braucot un šūpojoties.

Variācijas

Šūpuļtīkliem ir gana daudz variāciju. Visupirms izšķir meksikāņu vai klasiskās konstrukcijas gaisa zviļņus. Meksikāņu konstrukcijai viens gals ir sasiets mezglā un veidojas it kā kūniņa. No šādas konstrukcijas ir grūtāk izkrist, bet tajā arī grūtāk pagrozīties naktī. Katrs pats gaisa zvilni ātri var uztaisīt no 120 – 150 cm plata un 300 cm gara plāna auduma, 20 metriem auklas un pāris karabīnēm (metāla āķveida slēdži). Auduma galus iever karabīnēs un nostiprina. Atliek piestiprināt auklas pie kokiem un pieāķēt karabīnes. Klasiskās konstrukcijas šūpuļtīkliem galos ir koka līste, caur kuru izvērtas auklas.

Šobrīd terasēs un telpās iecienīti sēdēšanai un zvilnēšanai piemēroti šūpuļtīkli, kuri pārlocīti uz pusēm, – augšpusē tos tur viens koks. Gaisa zviļņi var būt no tīkla vai no auduma, kas var būt visdažādākais, galvenais, lai tikai pietiekami izturīgs, dabisks un elpo – laiž cauri gaisu. Ja audums ir pietiekami plāns, to būs viegli kopt – izmazgāt veļasmašīnā. Ja šūpuļtīkla audums ir skaists, bet potenciāli neizturīgs, to var papildināt ar tīklu. Modernus šūpuļtīklus veido arī makramē tehnikā, kas izskatās ļoti grezni.

Gaisa zvilnis var būt paredzēts vienam vai vairākiem gulētājiem. Redzēti arī izgatavoti tādi šūpuļtīkli, kuros rotaļājas visa ģimene.

Stiprināšana

Atsevišķs stāsts ir par šūpuļtīklu nostiprināšanu. Parasti tos ar virvēm piesien, piemēram, pie diviem kokiem. Jāatceras, ka brīdī, kad cilvēks sēžas šūpuļtīklā, tas vēl nedaudz izstiepjas un noslīd uz leju. Ja šūpuļtīkls ir piekārts par zemu, tas var noslīdēt līdz zemei. Ja par augstu – tajā būs grūti ierāpties. Jo lielāks ir attālums starp stiprināšanas punktiem, jo augstāk konstrukcijai jāatrodas. Gaisa gultai var piestiprināt katru stūri. Tā guļamais būs stabilāks, bet īsti vairs nebūs šūpuļtīkls.

Iesiešana pie konkrētiem kokiem ierobežo gaisa zviļņa izmantošanas vietu, tāpēc izgatavo speciālus metāla vai koka statīvus, kuros iekārt šūpuļtīklu. Statīvus var viegli pārvietot. Šūpuļtīkliem var izmantot ļoti krāšņus dizaina audumus un makramē mezglojumus. Tie var ienest eksotisku akcentu dārza vai mājokļa interjerā. Viens no virzieniem ir “upcikling” – otrreizējā izejvielu izmantošana jaunā veidā, piemēram, šūpuļtīklu darinot no lietotiem džinsiem. Arī statīvu no 75×25 mm biezām koka līstēm var viegli pagatavot pats, padomu lūkojot “YouTube” u. c.

Šūpuļtīkls mājās

Laikapstākļi un aizņemtība bieži neļauj pasēdēt dārzā. Kāpēc gan šūpuļtīklu nevarētu iekārt istabā? Daudzi uzskata, ka šūpuļtīkla sniegtās ērtības ir lielākas nekā dažu mīksto atpūtas krēslu dāvātais komforts. Tīklā var gan pasēdēt, gan pavalstīties ar lielu patiku. Piekaramais zvilnis ir mobils, un to var izmantot arī nelielā telpā. Dīvānam vajadzīga pastāvīga vieta telpā, savukārt zvilni var piekārt tikai tad, kad ir nepieciešamība. Īpaši racionāli tas ir ļoti mazos dzīvoklīšos, kas pieblīvēti ar nevajadzīgām mēbelēm. Tajās reizēs, kad ciemiņus nakšņošanai ir grūti izvietot uz grīdas, palīgā var nākt šūpuļtīkli. Piesiešanai nav obligāti nepieciešami koki, pietiek ar divām pietiekami noturīgām piekāršanas vietām, un šim nolūkam noder betona sienas tipveida dzīvoklī. Lai arī nākas nedaudz patrokšņot ar perforatoru, nākotnē gaisa zvilnis sola iespēju pāris sekunžu laikā izveidot ērtu papildu vietu miegam, atpūtai vai darbam. Pirmā vieta, kur var piekārt šūpuļtīklu, ir lodžija, kas no maz izmantotas teritorijas uzreiz kļūst par iecienītu relaksācijas zonu. Kad saule aiziet aiz mājas stūra un gaiss kļūst dzestrāks, šūpuļtīklā būs patīkami veldzēties. Toties karstajās vasaras naktīs var gulēt svaigā gaisā, priecājoties par zvaigznēm.

Telpās zvilni stiprina pie griestiem vai pretējām sienām, kur to ir viegli noņemt un novietot skapī. Vienkāršākais variants ir šūpuļtīklu nostiept no vienas sienas pie otras, piemēram, pie loga, kur ir saule un ainava. Sienās jāizurbj divi caurumi, kur ieskrūvē metāla enkurus ar apļiem vai āķiem galos. Vislabāko atbalstu veido betona sienas, kas labi notur jebkuru stiprinājumu, ja tikai tas ir pareizi iemontēts. Mazliet mazāk izturīgas ir ķieģeļu sienas, bet arī tās ļauj droši nostiprināt šūpuļtīklu. Galvenais, lai enkuri (dībeļi, kurus pēc ievietošanas izpleš) būtu ieskrūvēti tieši ķieģelī, nevis mūrējuma šuvēs. Ģipškartona sienas ir mazāk drošas, pie tām tieši stiprināt šūpuļtīkla enkurus nav ieteicams, bet var domāt par plašāku karkasveida stiprinājuma konstrukciju. Sienā skrūvētā enkura diametram jābūt ne mazākam kā 10 mm un sienā iegremdētajai daļai – vismaz 80 mm. Plastmasas enkurus nav ieteicams izmantot, jo tie ar laiku var nosēsties un dinamiskas slodzes gadījumā palēnām tikt izvilkti no sienas. Ja ķieģeļu siena ir apmesta, tad uz enkura var uzlikt papildu metāla paplāksni ar lielāku diametru, kas sānu slodzes gadījumā neļaus enkuram izkustēties un drupināt apmetumu. Betona sienai šāds paplāksnis nav nepieciešamas.

Attālumam starp šūpuļtīkla stiprinājuma punktiem jābūt vismaz 250 cm, citādi tas stipri salocīsies un tajā nebūs patīkami gulēt. Šādā attālumā šūpuļtīklu var vienkārši ar karabīnēm ieāķēt enkuru apļos. Ja attālums ir lielāks, stiprināšanai vajag izmantot virves un regulēt to garumu.

Daudzu istabu platums ir 3,05 m, un tas pilnīgi atļauj nedaudz ar auklu regulēt tīkla spriegumu. Ja attālums starp sienām ir vairāk nekā 3 m un negribas istabu aizšķērsot, tīklu var piekārt pie divām savienotām sienām šķērsām stūrim. Arī lodžijas platums (parasti 1,05 m) ir pilnīgi pietiekams guļamtīkla piekāršanai. Var pretējās sienās ar nobīdi pa diagonāli izveidot stiprinājumus nedaudz virs metra augstumā. Tīkla galā piestiprinātās karabīnes ļauj pāris sekunžu laikā pielikt šūpuļtīklu un noņemt, kad tas traucē. Lielākai ērtībai un siltuma saglabāšanai tīklos var ieklāt tepiķīti un gulēt nevis taisni, bet pa diagonāli, lai mugura pārāk neizliektos.

LA.lv