Rīt un parīt jaunuzceltajā Gaismas pilī notiks vērienīgi atklāšanas svētki 3
Ja Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) būtu cilvēks, diezin vai arī tad 2014. gada 29. augusts būtu varējis radīt lielāku prieku un atvieglojumu – pēc 90 gadiem, kas pavadīti, mētājoties pa “īrētiem dzīvokļiem”, kas tikai pielāgoti bibliotēkas vajadzībām, tā beidzot ieguvusi tieši savām vajadzībām celtu ēku.
Jau 1921. gadā laikraksts “Sociāldemokrāts” pikti rakstīja, ka jaunā Valsts bibliotēka ar visām savām grāmatām nemitīgi atrodas pārcelšanās procesā, jo tai tiek iedalīta viena nepiemērota ēka pēc otras. Par jaunas īpaši LNB vajadzībām piemērotas ēkas celtniecību ik pa brīdim spriests jau kopš 1928. gada, taču līdz reāliem darbiem nonāca tikai 60 gadus vēlāk. Un bibliotēkas vēsturē sākās nākamais posms, kurā Gaismas pils vienlaikus ir klātesoša, nemitīgi apspriesta realitāte un vienlaikus – nebeidzama finansiālu šķēršļu virkne.
Atceroties sākotnējos gadus, arhitekts Jānis Dripe, kurš LNB projektam bijis klāt gan kā kultūras ministrs (1993. – 1994. gadā), gan kopš 1998. gada – kā LNB atbalsta fonda valdes loceklis un patlaban – kā Kultūras ministrijas LNB projekta īstenošanas darba grupas eksperts, teic: sākotnējo ideju par bibliotēku ietekmējusi gan atgūtās neatkarības eiforija, gan vēl īsti neaizmirstais sociālisms. “Mēs bijām iedomājušies, ka varēsim atļauties tik lielu ēku,” saka arhitekts un piebilst: pašreizējais siluets ir kas vidējs starp arhitekta Gunāra Birkerta sākotnējo skici un pirmo metu.
Ilūzijas izkliedējušās visai ātri, un jau 1995. gadā bibliotēkas apjoms sarucis līdz pašreizējiem 40 455 kvadrātmetriem. Komplektā ar sākotnējo ēkas variantu ekonomijas dēļ pazudusi arī divlīmeņu pāreja pāri Akmens ielai un atsevišķas funkcijas, piemēram, sākotnēji plānotais papīra restaurācijas centrs, kuram nav atradusies vieta arī līdzās Gaismas pilij topošajā tehniskajā ēkā. “Tā gan ir žēl,” Jānis Dripe noteic, piebilstot, ka neērtības apmeklētājiem sagādās arī taupības dēļ neizbūvētā pazemes autostāvvieta pie bibliotēkas un daudzlīmeņu autostāvvieta līdzās vēl nepabeigtajai tehniskajai ēkai.
Bibliotēkas direktora vietniece Anda Lamaša piekrīt teiktajam par autostāvvietām, norādot, ka 2015. gadā – Eiropas Savienības prezidentūras laikā – apmeklētāji varēs bibliotēkā nokļūt tikai ar sabiedrisko transportu, kājām vai velosipēdiem.
Toties par veiksmi Jānis Dripe atzīst “Hill International” piesaisti būvdarbu uzraudzībai, norādot, ka starptautiskā uzraudzība noteikti procesā ietaupījusi pāris miljonus eiro, jo “zināms, ka mēs esam maza, samērā korporatīva valsts, kur visi visus pazīst un visu var sarunāt, bet “Hill” jārūpējas par savu starptautisko reputāciju”. Un ar smaidu – būvnieki pat sūdzējušies – “Hill” pārstāvji ar lupu pētījuši jumta salaidumu vietas.
Gaidas, prieks un vilšanās
Vienmēr uzsvērts, ka Gaismas pils, Stikla kalns būs balts, bet – še tev! – realitātē zaļgani pelēks. Kāpēc tā? Arhitekts papurina galvu un precizē: “Vēl viena lieta, no kuras nācās atteikties taupības dēļ, – sākotnēji bija domāts par ēkas mākslīgu izgaismošanu. Patiesībā jau nekad nav ticis solīts, ka ēka būs balta. Jā, bukletos makets tāds iezīmēts, bet, ja padomā – stikla ēkas vienmēr pilsētvidē izskatīsies tumšas.”
Jānis Dripe paņem no galda svaigāko LNB bukletu un demonstrē: ar nerūsošā metāla plāksnēm klātās virsmas rīta saulē patiesi mirdz pelēcīgā baltumā, kā vakarpusē iekusis un pa nakti ar ledus kārtiņu pārvilcies sniegs, bet augstās logailas tumst zilganmelnas. “Gunārs Birkerts pats ļoti rūpīgi izvēlējās tieši šīs faktūras un toņa apšuvumu; gandrīz iedzina stikla ražotājus izmisumā. Tā tikai šķiet – ja viņš ir krietni gados un dzīvo Amerikā, tad lēmumus pieņem kāds cits. Patiesībā Gunārs pievērš ļoti lielu uzmanību detaļām.” Arhitekts piebilst, ka ēkas redzamākā fasāde, kas pavērsta pret Vecrīgu, tiešām izgaismota dienas laikā tikai īsu brīdi, “toties pret Pārdaugavu vērstā saņem ļoti skaistas gaismas spēles”.
Arī par Gaismas pili noslēdzošo kronīti dzirdētas daudzas izsmējīgas piezīmes, taču Jānis Dripe, atvēris bukletā sākotnējo Gunāra Birkerta skici, rāda – tajā patiesi samanāma pašreizējam ēkas noslēgumam līdzīga līkne. Četri plašām viduslaiku šaujamlūkām līdzīgie izvirzījumi gan tapuši darba gaitā kā virsgaisma lasītavām.
“Es pie tā kronīša jau esmu pieradis,” arhitekts lietišķi piebilst. “Tā spice, protams, ir arī funkcionāla – kā vieta bibliotēkas sarīkojumiem, prezentācijām; ar laiku tajā iecerēts izveidot ekspozīciju par LNB tapšanu, varbūt par bibliotēkas vēsturi vispār.”
Anda Lamaša zina sacīt, ka spice ir jaunās ēkas iekārotākā apskates vieta: “Ir pat tādi ekskursanti, kuri, uzzinot, ka spicē netiks, nemaz apskatē neiet, piesakās uz citu ekskursiju. Esam runājuši, ka varētu noteiktos laikos atļaut tur rīkot laulības ceremonijas, varbūt vēl ar glāzi šampanieša, bet uz ilgām svinībām gan to neizīrēsim.”
Tā kā telpiņu ar plašo skatu iekāro tik daudz topošo jaunlaulāto un korporatīvo pasākumu rīkotāju, turklāt jāņem jau vērā arī pašas LNB notikumi, bibliotēkas apmeklētājiem arī pēc ēkas pilnīgas atvēršanas spice būšot pieejama tikai noteiktos laikos. Grafiks vēl nav sastādīts; visdrošāk sekot līdzi bibliotēkas jaunumiem sociālajos tīklos.
Jautāju Jānim Dripem arī par trešo punktu, par kuru daudzi apmeklētāji sūdzas, proti, punktotajiem logiem. “Stiklā iededzinātie punkti paredzēti, lai mazinātu siltumnīcas efektu,” arhitekts paskaidro, norādot, ka kopumā logu izkārtojums ir tāds, lai pavērtu bibliotēkas lietotājiem plašu skatu uz Vecrīgas siluetu. Un piebilst, ka ēka, nepiesaucot ilgtspējīgo vai zaļo arhitektūru, ir gudri projektēta: par ieguvumu noteikti uzskatāma bibliotēkas BMS sistēma, kas regulē siltuma, skābekļa daudzuma, gaisa mitruma režīmu un silto gaisu nevis palaiž pa vējam, bet gan rekuperācijas procesā atgriež sistēmā, arī ēkas dzesēšana saistīta ar Daugavu. Direktora vietniece teic – pie iekšējā klimata un tā, ka darba telpās nedrīkst vērt vaļā logus, sākumā esot bijis visgrūtāk pierast.
Jānis Dripe uzmet vēl vienu vērtējošu skatienu bukletam ar paša uzņemtu LNB fotogrāfiju un saka negaidīto: “No lietotāja viedokļa šī ir ļoti vienkārša plānojuma ēka: krātuve un ātrijs vidū, pret Daugavu vērstas lineāras lasītavas un otrā pusē tādas pašas lineāras darba telpas. Taču uzslava mūsu būvniekiem – tik sarežģīta celtne viņiem ir pirmā, un viņi ļoti labi tikuši galā.”
Var novērtēt saturu, bet normālā režīmā – tikai pēc gada
Anda Lamaša stāsta, ka jaunās telpas lasītājiem jau radījušas gan prieku un izbrīnu, gan apmulsumu un brīžam – pieraduma trūkuma neērtības. “Piemēram, daudziem šķiet sarežģīti tas, ka ir tik plaša brīvpieeja,” komentē direktora vietniece. “Viņi uzskata – līdz šim bijis ērtāk, uzraksti pieprasījumu un bibliotekāre visu sameklē, bet tagad vajadzīgais jāmeklē plauktos pašam. Turpretī citi jūtas pārsteigti, ka mums ir tik plaša jaunākā visdažādāko nozaru literatūra.” Tāpat daudzus patīkami pārsteidzis tas, ka jaunākās periodikas lasītavā ērti apskatāma novadu prese.
Speciāla apmācība lasītājiem darbam brīvpieejas lasītavā gan neesot plānota, bet līdz ar oficiālo LNB jaunās ēkas inaugurāciju reģistratūrā būšot saņemami arī bukleti ar skaidrojumu, kas kurā stāvā atrodams.
Tomēr, kaut arī LNB jaunā ēka ir oficiāli nodota ekspluatācijā, jau tiek izmantota un šonedēļ piedzīvos svinīgo inaugurāciju, esošie un topošie lasītāji jāapbēdina: tās pilnvērtīga izmantošana nav paredzama līdz 2015. gada otrajai pusei, proti, pēc tam, kad no bibliotēkas būs aizgājis Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāts.
Sākot ar 9. septembri, sāks darboties Bērnu literatūras centrs un kļūs pieejama daļa no krājuma – pilnīgi viss krājums uz jauno ēku pārcelsies līdz oktobra beigām. No 16. septembra bibliotēka durvis vērs arī pirmdienā un svētdienā, savukārt jau pēc valsts svētkiem 18. novembrī atkal sāksies jurģi, pārceļot zemāko stāvu saturu uz 3. un 4. stāvu, un jau iestaigātie ceļi atkal mainīsies. “Prezidentūras laikā visi – gan darbinieki, gan lasītāji – ies uz bibliotēku pa darbinieku ieeju,” stāsta Anda Lamaša. Tas nozīmē – būs mazāk lasītāju vietu un nebūs pieejamas publiskās telpas – konferenču un izstāžu zāles, Ziedoņa zāle.
Jautāta, ko negaidītu nesusi jaunā ēka, direktora vietniece atbild: neviens neesot paredzējis, ka būs tik liela interese par ekskursijām. “Protams, bijām konsultējušies ar kolēģiem līdzīgā situācijā un zinājām, ka vēlme aplūkot jauno ēku būs, bet ar tik lielu pieplūdumu nebijām rēķinājušies,” Anda Lamaša komentē. Aptuveni 30 darbinieki regulāri – līdztekus ikdienas pienākumiem – nodarbināti ekskursiju vadīšanā, kas galvenokārt iekrītot sestdienā.
“Mēs arī nebijām gaidījuši tik lielu interesi no skolēniem. Šķiet, dzimst jauna tradīcija, jo uz 1. septembri pieteiktas ļoti daudzas skolu ekskursijas,” stāsta Anda Lamaša. Viņa papildina – bērnu interese vispār esot ļoti liela, daudzi jau izņēmuši LNB lasītāja kartes, kas ir jaunums, un mezonīnā nācies ielikt arī jaunākās bērnu grāmatas, kamēr vēl Bērnu literatūras centrs slēgts.
“Liela interese par lasītāja kartes izņemšanu ir arī Pārdaugavā dzīvojošajiem pensionāriem,” stāsta direktora vietniece. “Viņi saka: nu arī mums beidzot ir sava bibliotēka! Līdz šim, laikam tādēļ, ka Daugava pa vidu, viņi ceļu pie mums nebija atraduši.”
Taču – vai nevarētu izrādīties tā, ka ceļu uz bibliotēku savukārt pazaudē labajā krastā dzīvojošie? Anda Lamaša teic – upe tiešām kalpo kā psiholoģiska barjera, un apgrūtinājumu rada neesošā autostāvvieta, tomēr “mēs esam tādā satiksmes centrā, ka, vienreiz šurp atbraucot, es domāju, tā barjera arī tiks pārvarēta”.
Viedoklis
Kā vērtējat jauno bibliotēku, un vai atgriezīsities tajā lasīt?
Laila, skolotāja no Tukuma: “Tie, kas Rīgā, noteikti nāks šurp lasīt, bet novados dzīvojošie, arī jaunieši – kā lai viņi šeit nokļūst? Tas ir gan tālu, gan dārgi. Protams, šeit viss ir ļoti skaisti, bet tomēr, visu apskatot, rodas sajūta, ka cenas tikušas uzpūstas un ir lietas, par kurām tomēr kapitāli pārmaksāts – un tas noticis no mūsu samaksātajiem nodokļiem. Varbūt vajadzēja ko kompaktāku, vienkāršāku. Jo skaisti ir ļoti, bet… tomēr sāp sirds.”
Māra Midere, uz bibliotēku atnākusi triju bērnu sabiedrībā: “Bērni, ienākot iekšā, teica – tāds plašums, izskatās kā lidostā. Gribējām pieteikties ekskursijai, taču pēc tām tik liels pieprasījums, uz šo nedēļu nevienā vairs nebija vietu. Bibliotēka ir skaista, un droši vien tajā atgriezīsimies arī kā lasītāji.”
Anatolijs: “Biju pastāvīgs lasītājs Barona ielas jaunākās periodikas lasītavā, noteikti nākšu arī šurp. Te ir ērti, gaišs, var tikt pie datora, un galvenais – galdi ir lieli, līdzās sēžot, viens otram netraucē.”
Osvalds Feikss, pensionēts matemātiķis no Vācijas: “Es lielākoties izmantoju LNB digitālo bibliotēku, jo darbojos Vācijas Wikipedia redakcijā, veidoju rakstus par baltvāciešiem, par Latvijas pagastiem, personībām. Digitālā bibliotēka jums, baltiešiem, ir ļoti laba, noteikti digitalizēts vairāk nekā mums Vācijā. Arī šī bibliotēkas ēka ir ļoti skaista – plaša, gaiša un jauna.”
IESKATS VĒSTURĒ
LATVIJAS NACIONĀLĀ BIBLIOTĒKA
* Lēmumu dibināt Valsts bibliotēku pieņem jaundibinātās Latvijas Republikas Ministru kabinets 1919. gada 28. augustā; tās krājuma pamatu veidoja bijušā Krievu garīgā semināra bibliotēka. Par pirmo bibliotēkas direktoru kļūst bibliofils Jānis Misiņš.
* 1920. gada 1. jūnijā atvēra pirmo lasītavu L. Jaunielā 1 – tobrīd vienlaikus varēja apkalpot 30 – 40 lasītājus.
* 1921. gadā pieņēma likumu par obligāto eksemplāru, kura ietvaros šajā gadā saņēma 236 periodikas komplektus, 4102 grāmatas un 13 398 sīkiespiedumus. Šajā gadā bibliotēka arī pāriet uz jaunām – Izglītības ministrijas atbrīvotām – telpām Pils laukumā 2 (patlaban Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvieta).
* 1922. gada 24. maijā Satversmes sapulce nostiprināja Valsts bibliotēkas likumu.
* 1928. gads: tiek izteikta ideja par jaunas bibliotēkas ēkas celtniecību, jo bibliotēkas darbību jau kopš dibināšanas kavē piemērotu telpu trūkums.
* 1940. gadā bibliotēkas rīcībā nodota ēka Jēkaba ielā 6/8 un Anglikāņu ielā 5.
* 1944. gada oktobrī bibliotēka iegūst LPSR Valsts bibliotēkas nosaukumu.
* 1948. gadā bibliotēkas darbinieki strādā pie Rātsnama drupu novākšanas – ir apsolīts, ka šajā vietā taps jaunā bibliotēkas ēka.
* 1956. gadā bibliotēkas galvenā ēka Pils (toreiz Pionieru) laukumā 2 tiek pārcelta uz jaunām telpām K. Barona ielā 14.
* 1966. gadā bibliotēka atkal maina nosaukumu, kļūstot par Viļa Lāča LPSR Valsts bibliotēku.
* 1968. gadā Rīgas pilsētas ģenerālplānā Uzvaras bulvārī 2 tiek iezīmēta vieta jaunajai bibliotēkas ēkai.
* 1988. gadā Viļņa Edvīna Breša valdība pieņem lēmumu celt jaunu bibliotēkas ēku pēc arhitekta Gunāra Birkerta projekta.
* 1992. gadā tiek pieņemts likums “Par Latvijas Nacionālo bibliotēku” un tiek izsludināts konkurss jaunās ēkas celtniecībai.
* 1995. gadā tiek pieņemts lēmums samazināt bibliotēkas būvapjomu.
* 1998. gadā dibināta LNB Atbalsta biedrība.
* 1999. gadā UNESCO Ģenerālajā asamblejā tiek akceptēta “Rezolūcija par atbalstu Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecībai”.
* 2008. gada 20. jūnijā tiek ielikts ēkas pamatakmens.
* 2014. gada 6. jūnijā LNB jaunā ēka – Gaismas pils – nodota ekspluatācijā.
Gaismas pils: mūsdienu pieturzīmes
Skaitļi
* Ēkas kopējā platība: 40 455 m2.
* Ēkas garums, platums, augstums: 170 m, 44 m, 68,3 m.
* Ēkas būvniecības sākotnējās izmaksas (bez PVN): 114,6 miljoni latu (apmēram 163 miljoni eiro).
* Ēku balsta 8,9 km pāļu, zemē iedzīts 501 pālis.
* Kopumā izmantoti 44 500 m3 betona, 5560 tonnu stiegrojuma, 300 tonnu tērauda.
* Uz jumta ieklātas 600 tonnas nerūsējošā tērauda.
* Fasādes platība: 15 300 m2.
Personības
* Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā brīvpieejā atrodas daļa Knuta Skujenieka bibliotēkas – dzejnieka rokraksti un citi retumi nonāks Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā.
* Mezonīnā atrodama arī daļa Paula Rābes dāvinājuma LNB – pēc ES prezidentūras noslēguma tā sadalīsies starp krātuvi un Reto grāmatu un rokrakstu lasītavu.
* Notikušas sarunas ar VKKF par to, ka LNB jaunajā ēkā varētu nonākt tā VKKF bibliotēkas daļa, kurā glabājas ar fonda palīdzību iznākušās grāmatas.
* Mākslinieks Valdis Villerušs piedāvājis LNB savu unikālo bibliotēku. Patlaban notiek pārrunas par dāvinājuma noteikumiem, pēc līguma noslēgšanas kolekcija papildinās Reto grāmatu un rokrakstu lasītavas krājumu.
Uzziņu un informācijas centrā (Mezonīna stāvs)
Jāņa Pāvila II lasītava – nosaukumu ieguvusi 27. aprīlī, dienā, kad Jānis Pāvils II tika pasludināts par svēto.
Mākslas centrā (IV stāvs)
K. Ubāna mākslas lasītavas nosaukums tapis, pateicoties gleznotāja Konrāda Ubāna bērniem. Vietā, kur uzcelta bibliotēka, agrāk bija daudzdzīvokļu nams, kurā atradās arī K. Ubāna mākslas darbnīca. K. Ubāna mantinieki bija vieni no pirmajiem, kas nodeva īpašuma tiesības valstij.
A. Kalniņa Mūzikas lasītavas pamatā ir kādreizējā Centrālā nošu bibliotēka, kuru no 1941. gada novembra līdz 1942. gada februārim vadīja komponists Alfrēds Kalniņš. 1958. gadā nonāca toreizējās Valsts bibliotēkas krājumā.
Baltijas un Letonikas centrā (V stāvs)
Stendera lasītava nosaukta vācbaltiešu mācītāja, valodnieka, latviešu laicīgās literatūras tradīcijas aizsācēja, dabaszinātnieka un filozofiskās domas pārstāvja Georga Frīdriha Stendera (1714 – 1796) vārdā.
Ģintera lasītava nosaukta LNB darbinieka, viena no analītiskās bibliogrāfijas pamatlicēja un rādītāja “Latviešu literatūra uz zinātne” sastādītāja Augusta Ģintera (1885 – 1944) vārdā.
Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa (V stāvs)
Aleksandra Apiņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītava – A. Apinis bija šīs nodaļas dibinātājs, kā arī latviešu grāmatu vēstures pētnieks un ievērojams literatūrzinātnieks.
