Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
19. februāris, 2013
Drukāt

Gaismas stars ceļā uz tumsu


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Noslēdzot “Blaumaņa triloģiju” (tajā ietilpst gan M. Čehova Rīgas Krievu teātrī uzvestie “Indrāni”, gan Nacionālajā teātrī tapušais noveles “Purva bridējs” iestudējums), Elmārs Seņkovs Valmieras Drāmas teātrī iestudējis noveli “Raudupiete” – emocionāli spēcīgu stāstu, kurā mīlestība pētīta ne tikai kā gaiša un skaista parādība, bet arī kā akla apmātība, kas atbrīvo cilvēka zemapziņā mītošos dēmoniskos spēkus. 


E. Seņkovs radoši izmantojis noveles vēstījumu, kurā realitātes un ārējās pasaules tēlojuma vietā dominējošā ir cilvēka zemapziņas un instinktu pasaules atklāsme. Oriģinālais teksts papildināts ar plašu fiziskās darbības līmeni, ļaujot nojaust aiz vārdiem paslēptus zemtekstus, kā arī izmantotas gan tiešas, gan netiešas atsauces uz citiem Blaumaņa literārajiem darbiem. Novelē perifērā Kārļa un viņa līgavas Marijas attiecību līnija izrādē papildināta ar “Salna pavasarī” arhetipu. Izmantojot gan Blaumaņa “Raudupietē” anonīmā “padomdevēja” runāto tekstu, gan “Salnā pavasarī” iezīmēto raksturu, izrādē ieviests Mālnieka tēls, ko ar asprātīgu pašironiju spēlē Rihards Rudāks. Tādējādi paralēli Raudupietes traģiskajam liktenim attēlota Blaumaņa daiļradē aktuālā prāta un jūtu, materiālo un garīgo vērtību dilemma – divu jauniešu mīlestība, kurā iejaucas trešais – bagātais, taču vecais saimnieks.

Izrādes kompozīciju veido četras ainas un nosacīts prologs un epilogs. Darbību iesāk divi puskori, ar kuru palīdzību režisors it kā personiskojis noveles tekstu. Kolorītais sievu koris, kurā ar spilgtiem tipāžiem īpaši izceļas Vizma Kalme un Ruta Birgere, it kā iemieso tradīciju jeb veco pasaules kārtību un sievišķības arhetipu. Tam pretstatā darbojas seši jaunieši (dažādu Valmieras skolu audzēkņi) kā jaunās, modernās, vīrišķīgās pasaules pārstāvji.

Izrādes vidusdaļā izspēlētais “Raudupietes” sižets it kā “izaug” no prologā demonstrētās prezentācijas, taču šādi aktualizētais paņēmiens “teātris teātrī” līdz galam sevi neattaisno, jo izrādes fināls, kurā viens no kora dalībniekiem apsēžas proscēnijā (skatuves priekšējā daļa starp priekškaru un orķestra bedri) un nolasa noveles pēdējo rindkopu, šķiet izšķīstam pēc emocionāli spriegās pamatdarbības.

Oriģināltekstā vēstījumu veido Raudupietes iekšējās pasaules izjūtas, notikumus attēlojot saraustītas, brīžiem haotiskas apziņas plūsmas tehnikā. Izrādē šo īpatnību izdevies saglabāt, tādējādi arī pašam iestudējumam piešķirot noveles žanram raksturīgo trauksmaino, lēcienveidīgo tempu. Par Elīnas Vānes Raudupietes apziņas un zemapziņas spoguli kļūst Reiņa Dzudzilo veidotā scenogrāfija, kas apvieno reālistiskas detaļas ar absolūti metafiziskas telpas izjūtu. Skatuves centrs izgaismots kā dzīvs, kustīgs kadrs, teju vieliskas tumsas ieskauts, un brīžiem kāds no izrādes varoņiem – valsējošs dejotāju pāris vai mazais Matīsiņš – izskrien no apgaismotā laukuma un itin kā izzūd tumsā – mūžībā vai nebūtībā.

Skatuves telpa organizēta ap centrālo scenogrāfijas objektu – milzīgu telpisku kubu, kuru attiecīgi pagriežot, mainās izrādes ainas. Tā funkcionē kā Raudupietes iekšējās pasaules ilustrācija – no gaišās cerības un iekāri simbolizējošās baltās krāsas līdz nāves un apsēstības klātbūtnei melnajā krāsā.

Scenogrāfijā ievērotais “ideju tīrības” un absolūto pretstatu (gaisma – tumsa, balts – melns u. c.) princips daļēji tiek turpināts arī tēlu sistēmā, akcentējot varoņa labo vai ļauno pusi un tādējādi riskējot palikt idejiska tēla, nevis dzīva rakstura līmenī. Smalkāku nianšu pirmizrādes vakarā vēl trūka Mārtiņa Lūša tēlotā Kārļa iekšējās pasaules pretrunu atklāsmei, pārlieku plakātisks šķita Ingas Siliņas Marijas kā eņģeliska un idealizēta skaistuma pretstatījums tumšu kaislību plosītajai Raudupietei.

Titulloma šķiet kā radīta Elīnai Vānei – un aktrisei varones iekšējās pasaules traģiku izdodas pacelt pat baisi metafiziskā līmenī. Tomēr pārāk labi šķiet redzams “lūzuma punkts” tēla attīstībā, pēc kura “labais” kļūst par “ļauno”.

Neraugoties uz nedaudz maksimālistisko idejisko risinājumu, izrāde ir aizraujošs cilvēka garīgās pasaules mūžīgo pretrunu pētījums. Tās centrā nenoliedzami ir Elīnas Vānes emocionāli piesātinātā aktierspēle, iemiesojot blaumaniskās sievietes garīgās pasaules maigumu, ko iznīcina apkārtējās pasaules nežēlība. Kā gaismas staru, ko nākamajā mirklī aprijusi tumsa.

 

Iestudējums “Raudupiete” veidots pēc Rūdolfa Blaumaņa klasiskās noveles motīviem. “Raudupiete” ir pirmais darbs latviešu literatūrā, kurā netiek noklusēta cilvēka iekšējās pasaules ļaunā puse. Varbūt patiesībā tas ir stāsts par to daļu, kas katrā no mums, kas akli cīnās pēc mīlestības.

Režisors – Elmārs Seņkovs, dramatizējuma autore – Rasa Bugavičute, scenogrāfs – 
Reinis Dzudzilo, komponists – Goran Gora, kostīmu māksliniece – Krista Dzudzilo.

Nākamās izrādes: 23. un 24. februārī, 26. un 27. martā.

 

Viedoklis

Īpašā skatītāja krēslā aicināju Kocēnu novada Izglītības pārvaldes vadītāju Ievu Stiģi: “Esmu Blaumaņa dramaturģijas cienītāja un uz “Raudupieti” gāju ar senām, skolas gados lasītas noveles atmiņām. Tādēļ, priekškaram atveroties, uz skatuves ieraudzīt un ieklausīties vidusskolēnu un Vidzemes augstskolas studentu viedokļos par Blaumani bija reizē moderna, intriģējoša un negaidīta režisora Elmāra Seņkova ideja. Šī savdabīgā – it kā cilvēku no malas – iesaistīšana teātrī plus Elīnas Vānes izcilais tēlojums izrādei deva arī tālāko kopējo akcentu.”

Sagatavojusi ILVA MISIŅA

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+