Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. decembris, 2014
Drukāt

Gājiens ar piedzīvojuma garšu: droša un aizraujoša pārgājiena plānošana un pieredze

Foto - Marta PurmaleFoto - Marta Purmale

Neskartās jeb mežonīgās dabas tūrisms ir iešana pa takām, ko nav minuši simtiem tūristu. Tas ļauj nokļūt vietās, kur ne viss ir zināms, redzēts un daudzo apmeklētāju piedrazots. Tāpēc vienmēr klātesošs ir piedzīvojuma gars. Tas ir pārgājiens ar pievienoto vērtību.

“Ja patīk ceļot tālu, nepieciešams diezgan daudz līdzekļu. Lai dotos pārgājienā pa neskarto dabu tepat Latvijā, vajag pavisam maz. Labus apavus un možu omu, bet visvairāk – zināšanas,” uzsver piedzīvojumu pasākumu organizators Lauris Melkers.

Jau kopš bērnības viņam paticis būt dabā, izzināt Gaujas krastus dzimtajā Siguldā, būvēt mājiņas kokos un rakt štābiņus pazemē. Vēlāk aizrāvies ar klinšu kāpšanu, slēpņošanu un pārgājieniem ārpus zināmajiem maršrutiem. “Daba ir mans dzīvesveids, tas ir tikpat dabiski, kā elpot.”

Lauris tūrisma organizāciju un vadību apguva Vidzemes Augstskolā, vēlāk strādāja Gandrā, sāka organizēt piedzīvojumu pasākumus un veidot pārgājienu maršrutus. Patlaban viņš devies uz Norvēģiju, kur gūst jaunu pieredzi aktīvajā piedzīvojumu tūrismā, būdams instruktors, kopā ar tūristiem laivo pa krāčainām upēm, kāpj klintīs un veic maršrutus ar kalnu velosipēdu.

Vietas ar noteikumiem

“Daudziem ir bail doties neskartajā dabā. Es vēlos šīs bažas kliedēt. Piedzīvojumu tūrisms ir iespēja redzēt daudz ko skaistu, un tas patiešam nav bīstami. Tikai jāzina, kā pareizi rīkoties, lai nenodarītu pāri sev un videi,” – tā Lauris.

Vispirms jāizzina pārgājienam izvēlētais apvidus. Dažās teritorijās, piemēram. Teiču, Moricsalas, Grīņu un Krustkalnu dabas rezervātā, ienācējs vispār nav vēlams. Savi noteikumi ir Gaujas, Slīteres un Ķemeru nacionālajā parkā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Tāpat jāzina, kā uzvesties dabas liegumā vai dabas parkā. Ja pārgājiena ceļš ved pa purvu vai neskartu mežu, pastāv ļoti liela varbūtība, ka tā ir dabas lieguma teritorija. Vari pat nenojaust, ka atrodies aizsargājamā dabas vietā! Piemēram, dodoties gar Amatas krastu un pie Zvārtas ieža pārejot pāri kājnieku tiltam upes kreisajā krastā, nokļūstat Roču rezervātā, kas ir aizsargājama dabas teritorija Gaujas nacionālajā parkā.

Katrā aizsargātā dabas vietā ir savi nedrīkst, piemēram, nesliet telti, jo šādi tiek bojāta zemsedze un kaitēts videi, nelauzt zarus, nekurināt ugunskuru. Dažviet drīkst kurt uguni, taču tikai speciāli iekārtotās vietās.

Lai zinātu, kā jārīkojas, pirms došanās ceļā der visu izpētīt, bet vēl labāk – sazināties ar reģionālo Dabas aizsardzības pārvaldi, lai iegūtu informāciju par konkrēto apgabalu.

Reizēm šķiet, ka šāds pārgājiens nozīmē nepārtrauktu iešanu vairāku dienu garumā. Taču nereti pietiek ar vienu dienu, lai gūtu lieliskus iespaidus un nosoļotu gana garu ceļu. Ja ir vidēji sarežģīts maršruts, labā ritmā dienā var noiet 15–20 kilometru. Iesācējiem, kā arī tiem, kuri ikdienā nav raduši daudz staigāt, vairāk nemaz nevajadzētu plānot, citādi nākamās dienas pārvērtīsies par pamatīgām mocībām, sāpēs visas maliņas.

Kas cilvēku mudina doties pa neskartām takām? Lauris šo jautājumu bieži uzdevis piedzīvojumu pārgājienu dalībniekiem.

“Vairākums ikdienā strādā birojā, vienmēr apkārt ir cilvēki, troksnis. Tas ir veids, kā izrauties no skudru pūžņa. Baudīt klusumu. Ieraudzīt neskartu dabu. Saelpoties pilnu krūti svaiga gaisa. Ne mazāk svarīga ir iespēja satikt līdzīgi domājošos. Tomēr visvairāk vilina piedzīvojums, nezināmais – kas būs aiz nākamā līkuma. Atveras tāda kā bērnības dienu garša – kāre atklāt, piedzīvot, sataustīt visu nepazīstamo.

Nereti nākas darīt to, ko nekad agrāk nav nācies, piemēram, šķērsot upi pa bebra uzbūvētu dambi vai turoties pie nostieptas virves. Pēc tam, acīm mirdzot, viņi sajūsmā stāsta – tas bija trakākais, ko savā mūžā esmu darījis! Prieks, ka izdevies pārvarēt sevi, savas bailes.”

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+