Galerijā “Pegazs” atklāta Rūsiņa Rozītes 70 gadu jubilejas izstāde 0
Rūsiņš Rozīte gāja bojā 35 gadu vecumā, bet viņa atstātais mākslas darbu klāsts – gan gleznas, gan grafikas ir pārsteidzoši mūsdienīgas, dažādas un filozofiska satura piesātinātas. Izstādi, kas mākslas galerija “Pegazs” būs skatāma līdz 11. oktobrim, veidota sadarbībā ar māksliniekiem Dagmāru un Valdi Villerušiem un mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni.
Izstāde “Ikars” rāda to māksliniecisko ideju daudzveidību, kas raksturīga 60-70. gadu Latvijas mākslā un šī brīža tendence atgriezties un izvērtēt vēlreiz mākslas procesus ir apliecinājums, ka komercializācijas laikmeta darbi bieži nesniedz emocionālo pacēlumu. Rūsiņš Rozīte ir pratis pacelties pāri ikdienišķajam un gluži kā Ikars paņēmis spārnus, lai redzētu plašāk un daudzveidīgāk, lai iedvesmotu savus laikabiedrus, lai apliecinātu savu pārākumu. Ikars simbolizē arī atteikšanos no sastingušiem priekšstatiem un uzdrošināšanos riskēt un būt citādam.
“Ir tik satraucoši atkal redzēt viņa darbus vienkopus un atgriezties laikā, kas nekad vairs neatgriezīsies. Pārāk daudz atmiņu, piedzīvotā, pacilājoša un sūrā. Taču dažas kripatas, bez liekas emocionalitātes, pieminēšu. Ja runājam par viņa vietu un nozīmi Latvijas mākslā, tad tā pagaidām nav ne īsti izpētīta, ne atklāta, ne iecentrēta. Tāpat kā divdesmitā gadsimta otrās puses latviešu mākslas vēsture vispār. Tik daudz nezināšanas, neizpratnes, trafaretu viedokļu tiražēšanas, nebrīves un kanonu piesaukšanas standartfrāzēs! Rūsiņš piederēja tiem laimīgajiem, kuri procesus , mākslas gaitas vējus uztver, sajūt, prot padarīt par saviem – bez noteiktas piederības kādai sistēmai, varai vai ideologiem. Ne velti viņš īsās dzīves laikā atkārtoti un atkārtoti atgriezās pie Ikara tēmas. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš padomju Latvijā radīja patiesi modernu, mūsdienīgu (ak, kā šie vārdi šodien sacūkoti!) mākslu. Respektīvi – viņš atbilstošā izteiksmē un formā jauca robežas starp glezniecību un grafiku. Viņš neiekapsulējās vienā mākslas veidā, kā tolaik bija pieņemts, bet kāri tvēra visdažādākos piedāvājumus atšķirīgos mākslas veidos un žanros jebšu radīja pats savas idejas. Un gandrīz katru darbu īstenodams sev vien atbilstošā kvalitātē. Daudzi viņa mākslas valodu toreiz nesaprata, nievāja, jo neatrada tajā jau redzēto, ietekmes, paraugus. “ – tā raksta mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kura arī personīgi labi pazina mākslinieku.
