Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Galvasgala personību deficīts 16

Foto – Evija Trifanova, Zane Bitere/LETA

Sociālajos tīklos plosās kārtējais emociju cunami, ko izraisījusi svaigā aptauja par valsts politiskajiem līderiem. Vai tiešām cilvēki ir tik neglābjami akli, ka pirmajā trijniekā nosaukuši Raimondu Vējoni, Aivaru Lembergu un Nilu Ušakovu?! Sazvērestības teoriju cienītāji aicina padomāt, kuram (-iem) noderīga šāda trijotne. Rāmāk no-skaņotie iznākumu skaidro ar aptaujas metodiku, kas dažādu sabiedrības grupu viedokļus aplūko no vairākiem skatupunktiem, rezultātu pakļaujot diezgan komplicētām matemātiskām darbībām, ko skeptiķi dēvē par manipulācijām. Līdzsvarotam priekšlikumam nosaukt citus līderu titula cienīgos patiesībā nav izredžu ievirzīt šo uzskatu straumi lietišķā gultnē. Kaut gan būtu ļoti svētīgi ar vēsu galvu apsvērt, kādus ļaudis gribam redzēt pie visu līmeņu valsts vadības svirām un – kas vēl svarīgāk! – vai līdzīgās diskusijās pieprasītais kurš katrs “labais cilvēks” spēj pildīt augstas amatpersonas pienākumus.

Maz ticams, ka nākamās Saeimas vēlēšanās iztiksim bez kārtējā saulveža. Īsais iepriekšējo mūžs nav šķērslis, lai viena daļa elektorāta turpinātu “mīlēt ar ausīm” un pieviltos jau trešajā dienā pēc balsošanas, kad bezmaksas kliņģerus solījušais izrādās prasts mutesbajārs. Tādus atbalstījušie vēlāk nereti biedrojas uzskatā, ka Saeimas namam gandrīz vai piemīt noslēpumainas spējas iejaukties patībā: pirms vēlēšanām, lūk, bija ļoti patīkams cilvēks, bet deputāta krēslā izmainījies līdz nepazīšanai – viņi visi “tur” pārvēršas. Lai gan ezoterika modē joprojām, pārmaiņas izskaidrojums ļoti piezemēts: ja parlamentā ievēlētajam trūkst pieredzes pat maza kolektīva darba organizēšanā un vadīšanā, tad velti no viņa gaidīt kampaņā solītos brīnumus. Palaikam varbūt uzšvirkstēs no tribīnes, par sevi atgādinot, un tas arī viss.

Bet, atgriežoties pie aptaujas par līderiem, ir jāteic: neviens no iepriekš minētās trijotnes nav ideālais varasvīrs, ne uz to pusi, taču galvasgalā viņus noliek spēja ilgstoši izturēt spiedienu, kuru jūt ikviens politikā iegājušais. Liels īpatsvars šajā spiedienā ir negatīvajai attieksmei pret politiķiem, un arī viņu ģimenes locekļiem ar to jārēķinās. Nav noslēpums, ka, tuvinieku sirdsmieru saudzējot, jaunas daudzsološas personības mēdz noraidīt aicinājumus pievērsties politikai, jo vieglas dienas tur negaida nevienu, ieskaitot par līderiem nupat titulētos. Vēsture pārpilna piemēru, kad strauji dzisušas un iemestas aizmirstībā daudz spožākas zvaigznes.

Jo tuvāk vēlēšanas, jo biežāk dzirdēsim, ka Saeimā vajadzīgas jaunas sejas. Protams, runa nevis par ģīmjiem, bet politiski spilgtām personībām. Diemžēl tādas nedzimst pēc pieprasījuma, un pat uz Latvijas apstākļiem stabilu partiju vadības rezervistu soliņiem nav lielas drūzmas. Politikas vērotāji saka – līderu deficīts.

Saistītie raksti
LA.lv