Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
22. oktobris, 2012
Drukāt

Galvenais ir veselība, ar pārējo tiksim galā

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Esam pārcietuši daudz grūtākus laikus, daudzi no mums piedzīvoja represijas, lūk, mūsu Jānis 17 gadus aizvadīja Sibīrijas tundrā, polārajos sniegos, bet izdzīvoja. Tāpēc arī tagad mums visiem jāturas,” teic Rīgas Vid­zemes priekšpilsētas pensionāru biedrības vadītāja Lilija Škutāne, uzsverot, ka vairākums senioru tomēr ir optimisti.

 

Paši aktīvi darbojas, izmanto iespēju gan pavingrot, gan aizbraukt ekskursijās, gan vienkārši pabūt kopā biedrības pasākumos.

Jautāju, kā šodien dzīvo Rīgas seniori un kāda ir pensionāru organizācijas loma viņu dzīvē.

Anastasija Lagzdiņa (64): “Mana ikdiena paiet, auklējot četrus mazbērnus. Cenšos tādā veidā atbalstīt savas meitas. Tāpēc biedrības pasākumi ir patīkama pārmaiņa manā dzīvē. Vienreiz mēnesī ierodos uz biedrības sanāksmēm. Te notiek dažādas tikšanās, pārrunas. Pati esmu aktīvā dzīvesveida piekritēja, daudz staigāju kājām. Bet kopš Rīgas pensionāriem transports ir bez maksas, jūtu, ka ir reizes, kad to izmantojam automātiski, nepadomājot, ka veselīgāk tās pāris pieturas paieties kājām.”

Dzidra Ašenberga: “Biedrībā darbojos vismaz 15 gadus, ilgu laiku biju atbildīga par kultūras dzīvi. Esmu bijusī sportiste, apmeklēju arī Sporta federācijas veterānu saietus, līdzdarbojos draudzes diakonijā.

Tā kā pensija ir 166 lati, man piešķirts maznodrošinātās personas statuss. Rīgas dome piešķīrusi bezmaksas pusdienas – katru dienu dodos uz zupas virtuvi, bet vienreiz mēnesī uz Gaiziņa ielu 7, kur Sarkanā Krusta telpās saņemu ES pārtikas paku. Ar Rīgas domes un ES atbalstu esmu apmierināta.”

Rasma Grīnfelde: “Cenšos nesēdēt mājās, eju, piedalos, kur vien mani aicina, braucu ekskursijās, regulāri apmeklēju ļoti jauko dienas centru “Ābeļzieds”, tur vingroju. Pensijā esmu jau 15 gadus, pensija 180 lati.

Man atbalsts no Rīgas domes nepienākas, jo mums ir mantotā māja laukos, kur pēc vīra nāves pavadu vasaras. Visgrūtākās ir ziemas, kad liela daļa pensijas jāsamaksā par apkuri. Es arī nemaz negribētu, lai man kāds palīdz, vēlos pati ar visu tikt galā. Pensiju indeksācija katru gadu vismaz nedaudz uzlabotu situāciju.”

Leontīne Heinrihsone (92): “Veselība man vairs nav tik spoža, ir piedzīvoti gan insulti, gan citas kaites, arī audzējs, bet sadzīvoju ar visu. Kas man dod spēku? Dziesmas, ko šeit, biedrībā, dziedam kopā ar “Silavotu” ansambli. Savulaik dziedāju pie diriģenta Norviļa, tad Artura Salaka, kas pārņēma kora “Dziesmotā senatne” vadību. Pensijā aizgāju 72 gadu vecumā, strādāju “Vefā”, tad slimnīcas reģistratūrā. Joprojām sekoju politikai, skatos “Panorāmu”. Galvenais, lai būtu veselība, tad ar pārējām problēmām kaut kā tiksim galā.”

Gunta Umure (76), bijusī juriste: “Esmu vientuļniece, man nav ne radu, ne ģimenes. Labprāt nāku uz šejieni, uz Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekciju, kur vienreiz mēnesī tiekamies. Te ir patīkama kopības sajūta, man tā dod apziņu, ka tu neesi viens, ka ir vēl kāds, ar ko satikties, parunāties. Morāli tas ļoti palīdz. Pati nevaru braukt ekskursijās, bet te uzzinu, kā mūsējiem gājis vienā vai otrā vietā. Viņi nesen bija Lietuvā, apskatīja Klaipēdu, Palangu, atgriezās ļoti apmierināti. Biedrībā satiekoties, kārtīgi izdziedamies, izlustējamies. Tas palīdz, jo ikdienā pastāv izdzīvošanas grūtības. Labi, ka palīdz Rīgas dome, kā arī ES ar pārtikas pakām vienreiz mēnesī.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+