Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. aprīlis, 2016
Drukāt

Galvenais, lai ir sapņi, ko īstenot. Saruna ar mākslinieci Agnesi Melbārdi

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
AGNESE MELBĀRDE

Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā vides dizainu un scenogrāfiju.

Strādājusi par dizaineri reklāmas aģentūrā "Bulterjers", mēbeļu salonā "Larus", konstruktoru birojā "Lido", arhitektu firmā "Kubs" un par interjera dizaineri firmā "Stenders".

Komplekss "Dzintara Projekti" Jūrmalā, Dzintaru ielā 39, ieguvis pirmo vietu arhitektūras konkursā kā labākais jaunais projekts sadaļā "Elitārās mājas" (arhitektu birojs "Kubs", 2008. gads).

Dizaina objekts "Nosick" ("Nenokar degunu, uzsien!", 2009. gads) ieguvis otro vietu konkursa "Dizains taupībai 2009" kategorijā "Konceptuālā dizaina izstrādājums ar sociāli aktuālu skatījumu".

No 14. līdz 17. aprīlim Ņujorkā norisināsies “Art Expo 2016”. Tajā šogad piedalīsies arī dizainere, gleznotāja, scenogrāfe, arhitekte Agnese Melbārde. Viņas darbības jomas ir tik plašas un daudzveidīgas, ka ar to arī sāku sarunu, jo nemaz negadās bieži sastapt mākslinieku, kurš vienlīdz veiksmīgi darbojas visās šajās nozarēs.

 

– Kas bija jūsu iedvesmas avoti, kā vispār izvēlējāties profesionālo ceļu?

A. Melbārde: – Cik sevi atceros, man jau no mazotnes interesējusi māksla – mamma ir māksliniece, tētis – mūziķis, vectēvs – fiziķis. Bērnībā taisīju noformējumus teātra izrādēm, noformēju, organizēju popielas un pārgājienus – māksla visu laiku bijusi līdzās. Ir jau ļoti atkarīgs, kādā vidē audz, un man ļoti patika vērot, kā mamma strādā, veido vides objektus, dizainu – tajos laikos, lai radītu kaut ko skaistu, bija jābūt ļoti radošam. Atceros, mamma mums ar dvīņumāsu šuva skaistas dizaina drēbes, lai mēs atšķirtos no citiem bērniem. Viņai patika uz tām izšūt dzīvniekus, viņa plūdināja kopā ļoti daudz krāsu, gleznoja ar diegiem tā, ka zvēri izskatījās dzīvi – nevarēju saprast, kā tas iespējams. Esmu ļoti ietekmējusies no mammas darba.

– Tomēr ne jau katrs darbojas tik daudzveidīgās mākslas jomās…

– Jā, vispirms biju dizainere, tad – interjera dizainere, arhitekte, scenogrāfe, gleznotāja… Visu laiku eju un mācos, un droši vien tajā visā ir ietverts jautājums: kas es esmu? Lai uz to atbildētu, jāiemācās ne tikai gleznot ar otu, bet arī pie vajadzības kaut ko salodēt. Tas man arī no bērnības – vectēvs, fiziķis būdams, mājās bieži lodēja visādas mikroshēmas, man tas ļoti patika, tā šķita kā cita veida pasaule – varēja ložņāt un skatīties, kā tehnika darbojas, kā lampiņas iemirdzas, visa tā kūstošās alvas smarža…

Man nav grūti darboties mākslās, jo es saprotu vizuālo mākslu, saprotu mūziku, arhitektūru, konstrukcijas un gaismu. Tas viss kopā veido manu rokrakstu, stilu, turklāt esmu arī mācījusies scenogrāfiju, kas ir ļoti grūta lieta. Scenogrāfijas studijas vispār bija ļoti interesants posms manā dzīvē. Kad tur nokļuvu, man šķita: es taču tik daudz esmu sasniegusi, tas būs viegli! Bet izrādījās, ka scenogrāfija – tas ir ļoti grūti, toties tur visu, ko zinu, var apvienot vienā veselumā. Tas bija vienlaikus milzīgs izaicinājums un arī bērnības sapņa piepildījums – ka varu darboties ar teātri, visas savas zināšanas apvienot vienā mākslas darbā.

Pirms gadiem pieciem šķita: kādi grandiozi sapņi, kā tos gribētos īstenot, bet laikam jau nebūs iespējams. Tagad liekas: galvenais, lai ir sapņi, ko īstenot. Galvenā vērtība mūsdienās ir ideja, jo laikmets sniedz nebeidzamas iespējas – visu, par ko tu sapņo, visas mākslinieciskās vīzijas var fiziski īstenot. Vienkārši jāsapņo un jādara, jārada jaunas, skaistas lietas. Tāpēc man šis laiks tik ļoti patīk.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+