Egils Līcītis: Galvenais Latvijā ir cilvēks 2
Pēc stundu ilguša tiesībsarga Jura Jansona referējuma par darbaļaužu grūto dzīvi Latvijā Saeimas deputāti sarāvās kā dzelti vai saņēmuši sitienu zem jostas vietas – atgādinājumu, ka pretēji priekšvēlēšanu kampaņā solītajam trīsarpus gadu saeimieši simulējuši nostrādāšanos tautas labā. No Jansona spridzinātā izrietēja, ka pārskatāmajā periodā deputāti uz kaut ko bija ieekonomējuši – uz vēlētāju interešu cienīgu pārstāvēšanu. Itin kā uzlabotas gāzes plīts un efektīvāka veļas pulvera reklāmām līdzteku izskanējušie partiju aģitācijas un propagandas rullīši būtu izrādījušies par viltotu naudu un falšām ziņām.
Uz runātavas kanceli aizdunēja smagi soļi. Neatkarīgie tautas kalpi un frakciju runasvīri atgriezās no vīnūžiem, DDD avīzes lasītāji un Sorosa mācības študierētāji nolika malā pārlapotos materiālus, populārās Sudrabas sektas pārstāvji un pie patvāra sapulcējušies “Saskaņas” sociāldemokrāti izlīda no opozīcijas pazemes – visi viļņiem vēlās uz tribīni, kur, taisnīgā sašutumā par tiesībsarga aizrādījumiem pacēlušies augstāki par “Empire State Building”, vēstīja aizkustinošus tekstus, ka valsts nav bagāta ar naftas, dimantu un akmeņogļu atradnēm. Galvenā vērtība ir cilvēks! Katram runātājam interpretam bija piemetināma personificēta variācija: bērni arī ir cilvēki, sievietes arī ir cilvēki, internātskolnieki arī ir cilvēki! Un tā tālāk. No saceltās rīboņas pamodās pat vecīgie ģenerāļi Vectirāns un Krēsliņš, domādami to sliktāko – ka sācies karš un viņiem divatā jāmēģina pievārēt krievu armiju! Nē, runu uzkarsumos varas un tautas masu savstarpējās neuzticības arktiskais ledus kusa, ka sprakšķēja vien!
Otra lieta, ko piemērotā brīdī cietāk par klinti pārstāv politiķi un administrācija – nacionālās intereses! Tas atkal ir no kanceles skaitāmpantiņš, līdzīgi “galvenais ir cilvēks!”, kam reti kad seko oficiāls iztulkojums un atbilde jautājumam: sakiet, kas ar to īsti domāts? Lielākai daļai publikas sen nav noslēpums, kas ir partijām aizstāvāmās intereses un kuri cilvēki ir galvenie un mīļie. Politiķiem gan pārsteigumi bez gala un tikai pēdējā laikā atvērušās acis. Kā varējām atbalstīt ienesīgo maksātnespējas administratoru arodu, ļaujot izmanīgiem ziķeriem pelnīt miljonus, un neveltīt nenieka uzmanības pensionāru komerciālo panākumu sekmēšanai! Kā gadiem ignorējām naudas atmazgāšanas mašīnas klātbūtni Latvijas banku sistēmā, izveidojot finanšu paradīzi banksteriem un skanošā pārskaitītājiem caur čaulas kompānijām! Ka OIK ir leģitīmi iesakņojies politbizness – arī tas ir liels atklājums un kā ziemā uz galvas uzkritis sniegs politiskajai elitei!
Nē, vispār valsts pārvalde jau agrāk esot sapratusi, ka vecās iestrādes var bēdīgi beigties. Lietuvā bija vien 3% un Igaunijā 12% nerezidentu noguldījumu, kas liecina, ka kaimiņzemju valdības centās kontrolēt netīras naudas pieplūdumu. Latvijā bankas bija tik varenas un nopelnītā kapitāla krājumi tik apjomīgi, ka dzēsa iekvēlināto ziņkāri par nerezidentu naudas apguves iespējamām sekām. Un baņķieri taču partiju bonzas ielaiž privātās ballītēs pie kūpošām gaļas bļodām un ledusauksta “Stoļičnaja” karafes, lai augsta ieņemamā stāvokļa politiķiem nav jāskrubina kauliņi. Cilvēki, par kuriem tiek gādāts, atver durvis uz sporta arēnas ložu savrupību, augstu prom no fanu pūļa – varbūt no ložu privātīpašniekiem izdodas nopelnīt komplimentu, kā mājīgā restorānā šefpavārs atalgo apmeklētājus? Pēcefekts sagaidāms arī no iepirkumu konkursos uzvarējušiem uzņēmējiem, kas degs pateicībā artavot politisko draudziņu ziedojumu bundžas un ķeseles. Par to taču nevienu netiesā! Un miermīlīgie latvieši nav slovaki, lai izietu ielās un pieprasītu pārmaiņas legalizēta politbiznesa kultūrā.
Kaut kur partiju ofisos noteikti ir nolasāms galveno vērtīgo cilvēku saraksts alfabētiskā secībā, kā arī pieejams preiskurants, cik ņemt par “nacionālo” interešu aizstāvēšanu. Ja šie kantori rosīgi neapkalpos naudasmaisu segmentu, raujviņkociņ! – no kurienes sūknēs finansējumu, lai visos iespējamos komunikācijas veidos ieborētu balsotāju mērķauditorijai, cik politiķiem svarīgas vēlētāju vajadzības! Līdzšinējai labsajūtai pievienojas svina smagums, ka mūs vērtē kā ļoti nevienlīdzīgu sabiedrību, kur ir labi paēduši eksemplāri un lērums maznodrošināto un trūcīgo. Taču cik atbildīgos dokumentos nav deklarēts, kā Latvijā kūsā cīņa pret antagonisku nevienlīdzību – viss notiek. Lēnām, ar apdomu, nestrebjot karstu – valstisko interešu vārdā.
