Foto – Aija Blay

Gambija – katrs vilnis devītais
 0

Fascinējošākais šajā zemē un, šķiet, arī visā kontinentā ir šī pretstatu savienība – ļoti spēcīgs vilinājums un atgrūšana reizē: tevi velk okeānā un vienlaikus triec pret krastu. Pavisam drīz tu ik situācijā novēro divas paralēlas īpašības, kas tevi suģestē – tā ir nevainība un neķītrība vienlaikus.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Jo vairāk tu atsvabinies no tradicionālajiem baltā cilvēka stereotipiem, jo vairāk atbrīvojies, jo spēcīgāk izjūti vienotību ar šo ārēji tik atšķirīgo pasauli. Šķiet, ka tā ir tava personīgā un visas pasaules kolektīvā zemapziņa, kas šeit izlaužas un meklē piepildījumu. Psihologi to dēvē gan par cilvēka ēnu, gan neizmērojamo bagātību krātuvi, par slēptajām rezervēm, kas cenšas izlauzties brīvībā. Šķiet, ka pasaules kartē Melnais kontinents joprojām ir visnoslēpumainākais mums – baltajiem. Nu gluži kā zemapziņa, no kuras var sagaidīt nezin ko…

 

 

Ņem to viegli

Lai Gambijā saņemtu vitamīnu poti, nav obligāti jāārstē kompleksi vai jābēg no depresijas. Kāds esi, tāds esi, bet atbrīvoties nāksies tik un tā! Saspringtie šeit jutīs diskomfortu, jo paradīzes cienīgā pludmale tomēr nav neapdzīvota. Te ir tik daudz komunicēt kāru puišu, ka paskriet vai pagulēt vienatnē nesanāks – kāds noteikti skries tev līdzās, sāks sarunu brīdī, kad maini peldkostīmu, vai vienkārši nāks runāties. Tā ir pirmā atbrīvošanās barjera, kas jāpārvar – jābūt draudzīgam, ieturot distanci.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šo skaisto, atlētisko puišu ir daudz. Visi smaida, visi uzrunā, aicina uz savu kafejnīcu vai piedāvā svaigi spiestu sulu, grib tev parādīt pērtiķus vai pārdot krelles, cenšas tevi uzsēdināt zirga mugurā vai ievilkt masāžas salonā, piedāvājas būt par draugu uz mūžu vai gluži atklāti uzprasās būt par seksa partneri. Tā ir milzīga deva svešas enerģijas, kas ir gan dabiska, gan kaitinoša, gan draudzīga, gan atbaidoša. Kilometrs pludmales nozīmē vismaz simts sveicienus, kas gaida atbildi un tālāko komunikāciju. Ja cilvēks nedzīvo slēgtā un apsargātā hotelī, tad bez haotiskās biedrošanās neiztikt. Un citas receptes šai situācijai vienkārši nav – atbrīvojies un take it easy!

 

Zivis kā dzīvesveids


Dzīvojam kā nieres kokosa sviestā. Latviešu biznesa sakari nodrošina mums apartamentus apsargātā teritorijā, sava plīti un baseinu. Kā jau taupīgas kārumnieces drīz vien noskaidrojam ceļu uz tuvākajiem zivju tirgiem un gatavojam pašas. Kad krāsaina laiva izved no okeāna svaigi ķertas zivis, ieslēdzas sevis lutināšanas režīms. Katru dienu garšojam citu zivi, pa reizei paķerot sauju garneļu vai kādu kalmāru, līdz paliekam pie gardās “pudeļzivs”. Purniņš šim radījumam saplacināts kā buldogam, bet mutē tikai divi milzīgi zobi. “Paskat, cik neglīta!” Zvejnieki smaida par labo lomu un turpat iztīra mūsu izvēlēto zivi. Visi atkritumi mētājas apkārt, bet dīvainā kārtā tas netraucē. Pat nesmird, kaut zivju un cilvēku ir ļoti daudz. Jā, tevi rausta un uzrunā, bērneļi lēkā un prasa naudu, iztapīgi pavadoņi uzplijas ar pakalpojumiem, bet tu tikai aizver ausis, smaidi un uzpasē maku. Viss te ir tik dzīvs un piepildīts, ka rosību visapkārt var vērot kā krāšņu kino. Zivs ir visai labs iemesls, lai iejuktu vitālajā pūlī un uzsūktu tā raupjo enerģiju. Tanžē ir Gambijas lielākā osta, kur strādā zvejnieki no malu malām. Lielākā daļa laivu piederot Senegālas pilsoņiem – kaimiņzeme ir daudz lielāka un aptver visu Gambiju, kas tajā iespiežas kā dīvains apendikss.

Reklāma
Reklāma

“Mēs esam mazi, tāpēc lielās zvejas laivas var nopirkt tikai senegālieši,” stāsta kāds jauks zivju uzpircējs dredotiem matiem. Ar viņu klīstam pa Tanžē tirgu, kas vienlaikus ir dzīvojamais rajons zvejnieku un tirgotāju ģimenēm. “Senegālieši un gvinejieši te dzīvo mēnešiem, kamēr sapelna naudu un var atgriezties mājās,” stāsta pavadonis un cienā ar žāvētām zivīm. Tās kaltējas uz simtgadīgām kleķa krāsnīm, kas veido veselu kvartālu. Ir pievakare, un ar katru soli atklājas cita aina. Zivīm un laivām pa vidu tiek skūtas bārdas un griezti mati, vārīta tēja un pīpēta zāle, kāds klausa mullas balsij radio un mierīgi klanās uz lūgšanu paklājiņa, cits tādā pašā ritmā cilā svaru stieņus un pumpē muskuļus. Visur skraida suņi un bērni, katrs atrodot savu kumosu. Sievietes košās kleitās šķērž zivis, gatavo ēst, zīda bērnus un vēl skaļi triec jokus. Sudraba auskari nožvadz vien, kad uz galvas tiek uzceltas milzu bļodas ar zivīm, spaiņi, saiņi, augļi un citi labumi. Mazākie bērni piesieti uz muguras, lielākie pie rokas un acīs miers. Mēs, savu zivi dabūjušas, varam atgriezties mājās, kamēr zvejnieki jau agrā rītā dosies okeānā. “No jūras mēs izvelkam 80 procentus mūsu pārtikas,” tirgotājs stāsta uz atvadām, “okeāns ir mūsu maize.” Šodien gan “maizes” ir pamazāk, jo Senegālā ir lieli reliģiski svētki un daudzi zvejnieki aizbraukuši lūgties.

Tā mēs sevi lutinām un taupām naudu. Kad zivs ir lēti iegūta, atļaujamies nopirkt arī kādu vīnu – to šajā musulmaņu zemē lieto tikai ārzemnieki, tāpēc cena ir audzinoši augsta.

 

Prieks acīm un zemāk

Kad gardu muti esam notiesājušas kārtējo okeāna velti un nosnaudušas obligāto diendusu, ejam sevi lutināt jau citā veidā. Gambijai ir tikai astoņdesmit kilometrus gara pludmale, bet tā baro visu valsti. Tūrisms dod vairāk nekā 65 procentus ienākumu, tas uztur šo valsti un dod darbu tās ļaudīm. Nelielā teritorijā te izvietoti desmitiem hoteļu, viesu māju, atpūtas kompleksu, kas apauguši ar restorāniem, deju zālēm, kazino, nakts klubiem un citām izklaides iespējām. Mēs dzīvojam septiņu minūšu gājienā no pludmales, taču ceļš aizņem vismaz pusstundu. Ak šī komunikācijas skola! Tu nevari nerunāt, te taču ir “Smaidīgais krasts”! Tevi ievēro un atceras, tev saka komplimentus un glaimo, tev piedāvā un dod iespējas… “Nekādus pērtiķus, putnus un krokodilus,” skaitām kā pantiņu pretī, “mums tikai pludmali, sauli un regeju!” Tā nu ejam visiem smaidiem un valodām garām, kamēr kādā tomēr iemirdzas kas saistošs un interesants. Savus labākos draugus atrodam tieši tā – kā graudus starp pelavām. Nekomunicējot mēs sevi ļoti apzagtu, jo zeme tomēr ir tās ļaudis. Taču ikdienas izklaide netiecas sapratnes dziļumos, tā vienkārši ir bauda acīm, jo…

Jau pirmie vērojumi kliedē mītu par baltās rases pārākumu. Šie melnie šokolādes ķermeņi ir tik dabiski un skaisti! Labākais laiks to vērošanai ir mūsu rīta un vakara peldes. Mēs jūsmojam par silto okeānu, kamēr vietējiem tas šķiet gana auksts. Peldēties iet tikai drosmīgākie vai tie, kas okeānā peldina zirgus vai mazgā suņus. Tas atkal ir kino, ko vērot ar smaidu sejā un kņudoņu vēderā. Melnie puiši skrien, piepumpējas, atspiežas, trenē muskuļus tik viegli, it kā tā būtu acu mirkšķināšana. Lielākā daļa neizrādās tūristiem, bet dara to sava prieka pēc. Piecdesmit atspiedieni uz pilnas plaukstas, tad 30 izplestām kājām, tad 20 tikai uz trīs pirkstiem, tad uz vienas rokas, tad otras… Te bārmenis izskrien no bāra pavingrot, te policists nometas smiltīs un atspiežas kā mehāniska rotaļlieta, te zirgu puiši aizskrien, te vienkārši kāds bariņš metas spēlēt futbolu… Skaties kuru miesu gribi, visas ir tvirtas kā izvirpotas – muskuļi tik harmoniski, ka paliek labi no skata vien. Nu kā lai liedz sev šādu skatīšanās prieku? Kad lūdzam atļauju fotografēt, puiši mulst. Viņu kautrīgums ir tik sirsnīgs! Arī man jāmetas peldēties, tad viņi nedaudz atraisās. Un bildi pie bildes krājas šie perfektie ķermeņi ar mulsajiem smaidiem, cauri kuriem vīd Āfrikas nevainīgā sirds.

 

Balto rotaļlietas

Taču neķītrība ir turpat blakus. Šķiet, ka šobrīd Melnais kontinents savā veidā atriebjas par baltās rases pāri darījumiem. Melnos puišus pērk baltās sievietes un izjauc šo nevainības šarmu. Vietējie par to negrib runāt, bet šie pāri ir acīm redzami. Dīvainākais ir tas, ka vecās kundzītes ar jaunajiem puišiem neizraisa nedz sašutumu, nedz līdzjūtību – tā ir viņu vienošanās, ko abas puses akceptējušas. Daudz kaitīgāk tas ietekmē kopējo situāciju, jo degradē abu rasu morāli. Abas puses kļūst agresīvākas – melnie baltajos cilvēkos saskata vien naudas mašīnas un neapmierinātu miesu, bet baltie katru melno sāk uztvert kā potenciālu krāpnieku vai seksa pakalpojumu piedāvātāju. Vienas taisnības, protams, nav, bet samaitāšanās notiek acu priekšā. Un, kurš vainīgs, grūti spriest – vai baltie, kas iedomājas, ka par naudu var nopirkt visu, vai arī melnie, kas gatavi pārdoties… Tāpēc atkal jāsaka: take it easy! – un jāļaujas skatīšanās priekam.

Mūsu iela ir tikpat smilšaina kā pārējās, bet abās pusēs cieši saspiedušies bārs pie bāra. Sienas apgleznotas primitīvām ainiņām, iekārtojums lēts un paplucis, bet jautrība nerimst ne brīdi. Arī tad, ja tikai noej pa šo ielu, esi jau pievilcies ar ritmiskas mūzikas, labas marihuānas un ceptas zivs smaržām. Visapkārt čivina putni, sasaucas ķirzakas, no kokiem krīt papaijas, un daba ar cilvēkiem saaužas vienā veselumā.

Mūsu mīļākajā bārā gandrīz divas nedēļas sēž vienas un tās pašas kundzītes. Reizēm vienas, reizēm ar jautriem šokolādes puišiem, reizēm ar alu, citreiz pie viskija glāzes. Viņas neslēpj savas savītušās miesas, kas veļas pār vasarīgo kleitu vaļīgajām malām, viņas neizliekas jaunākas, bet bauda, ko var.

Un, kad vecajai kundzei, kas liela kā muca, pakaļ atbrauc džips ar izcilu skaistuli pie stūres, atliek tikai noelsties. Krodziņā skan “I like to move it, move it”, kundze pieceļas kā kuģis un smaidot raušas iekšā lepnajā auto. Viens puisis atver durvis, otrs palīdz pacelt gurnu, bet trešais uzgriež skaļāk trauksmainu repu. Kundze ķiķinoši pamāj palikušajām draudzenēm un aizlaiž tumsā. Krodziņš jautri noelšas un pamāj pretī. Āfrikas pavedinošās naktis, šķiet, radītas tādam lipīgam priekam, kad morāle pagaist kaut kur starp palmām un zvaigžņoto debesi.

 

Tikai ne vīnā!

Kad jauniegūtajiem draugiem atstāstām savas kulinārijas receptes, viss ir labi līdz brīdim, kad garneles tiek sautētas vīnā. Viņi trīsreiz pārjautā un tad paliek šausmās ieplestām acīm. Lielākajai daļai alkohols ir tabu. Vienam māte pateikusi, ka tas ir slikts, citam tēvs, bet visiem kopā – islāma ticība. Pēc mūsu novērojumiem alkoholu nelieto apmēram puse no kūrorta zonā sastaptajiem vīriešiem. Tie, kas dzer, izvēlas alu, no kura reibst diezgan strauji. Atsevišķie indivīdi, kas lieto stipro alkoholu, uzreiz izskatās pēc deģenerātiem un no komunikācijas kartes tiek izsvītroti. Marihuānu gan smēķē gandrīz visi un visur. Vīrietis, kurš gatavs noģībt no vīnā sautētajām garnelēm, gluži mierīgi smēķē zāli pie taksometra stūres. Pēc regeja ballītēm drēbes pievilkušās ar salkani uzbudinošo smaku tā, ka mandalas griežas gar acīm bez pīpēšanas…

Smēķēt zāli nav grēks – uzskata vairākums, tomēr daudzi cenšas atturēties arī no šīs apreibināšanās. Kādas ģimenes vīrieši zāles pīpēšanu atmetuši visi, izņemot vectēvu. Kad mazdēls viņu audzinājis un katru vakaru jautājis: “Nu, vectēv, kad tu atmetīsi marihuānas pīpēšanu?” – vecais vīrs ievilcis dūmu un cienīgi atbildējis: “Rītdien. Varbūt…” Un tā jau vairākus gadus…

Es savukārt esmu tik nepieredzējusi un iebaidīta, ka piedāvāto “lady stick” noturu par kārtējo seksa piedāvājumu, līdz izrādās, ka tā ir vien lēdijām domātā zāle. Pieklājības pēc kādu dūmu ievelku, taču tas arī viss. Negribas piederēt pie tās stresainās balto cilvēku daļas, kas bez apreibinošu vielu palīdzības nevar atbrīvoties. Es vēlos to dabisko vitalitāti, kas melnajiem cilvēkiem ir dota vienkārši tāpat – no dabas. Tāpēc ņemu tikai dabas labumus – rīta peldes okeānā, svaigu papaiju un zivi, diendusu un tveicīgās naktis, regeju un pilnmēnesi. Ar to pilnīgi pietiek, lai sevi atbrīvotu no liekā stresa nastas un ļautos dzīvei viegli, ritmiski un skaisti. Te ir “Smaidošais krasts”, tāpēc īgņoties nav vērts, skaitām kā mantru.

 

Bēdīgie ir mājās


Kad visiem perfektajiem, smaidīgajiem un skaistajiem jautājam: kur ir vecie un neglītie? – viņi pat nebrīnās. Kā kur? Vecie ir laukos, bet bēdīgie sēž mājās! Cilvēkos taču ir jāiet ar smaidu…

Tā viņi tur dzīvo, pumpējas un smaida. Ir desmitiem un simtiem iemeslu justies nelaimīgam, bet varbūt labāk izvēlēties vienu vienīgu mazu lietiņu un justies laimīgam? Izcīnīji savu vietu, ierausies vietējo ļaužu lētajā taksometrā, un maza uzvara nopelnīta. Blakus ņiprs zīdainis iekniebj tev elkonī ar tādu spēku, ka jūti – tas tik būs vīrietis! Atkal mazs plusiņš dienas bilancē. Pabrauc garām zivju tirgum, izlec nezināmā vietā, bet tur iepretim – kādas misijas slimnīca. Ēka kā šķūnis, iekārtojums primitīvs, bet melnais personāls baltos halātos izskatās tik pievilcīgs! Un, ja tevi ved parādīt skolu, tu vienkārši ej, jo – kādēļ gan nepastaigāt? Tas atkal ir it kā šķūnis, kam žogi aizkustinoši apgleznoti ar alfabēta burtiem un vētra pirms gada aiznesusi jumtu, bet bērneļi ir tik sprigani un vienlaikus paklausīgi, ka jūties kā starp savējiem. Ir brīvdiena, un bērnu bariņš draiskuļojas pagalmā. Skolotājs saka: stāviet! – un viņi sastingst. Skolotājs saka: skrieniet! – un viņi aizskrien kā vēja brāzma. Skolotājs saka: sasēdiet solos! – un viņi jau zibenīgi ir tur – spulgām, caururbjošām acīm un baltiem smaidiem. Skolotājs saka: dziediet! – un pēc sekundes klase rīb afrikāņu ritmā. Dziedāt – tas nozīmē arī dejot, un pēkšņi es attopos nezināma ciema nezināmā skolā, kur klases priekšā dejoju kopā ar maziem afrikāņu bērniem un jūtos laimīga… Mazas lietas krājas viena pie otras, lai izveidotu ko lielu un paliekošu – Āfrikas mīlestību. Tā ignorē daudzas baltajiem cilvēkiem svarīgas lietas – prestižu, panākumus, stāvokli sabiedrībā un citas muļķības, lai vietu dotu vienam lielam dzīvošanas priekam. Skolotājs atzīstas, ka brīvi runā septiņās valodās, bet sazināties var vēl četrās piecās. Viņam ir pieci savi un pieci simti skolas bērnu, kas viņu pazīst, mīl un ciena. Skolotājs, tāpat kā lielākā daļa iepazīto cilvēku, nekad nav bijis ārpus Gambijas, bet tas viņu nesatrauc. “Pasaule taču ir mūsos,” viņš nosaka uz atvadām un atgriežas savā kleķa mājelē. Nezin kāpēc man viņš šķiet apskaužami laimīgs vīrs – kā daudzi Gambijā, kas prot priecāties par mazumiņu.

 

Iedvesmojoši ieteikumi

Neklausīties šausmu stāstos par nabadzību, noziedzību un badā mirstošiem bērniņiem – neko tādu jūs Gambijā neredzēsiet.

Pēc iespējas uzturēties ārpus iežogotām teritorijām – dārgiem hoteļiem, sauļošanās vietām un pērtiķu parkiem, jo brīvība Gambijā ir pats labākais.

Aizmirst savu vecumu, ādas krāsu un naudas daudzumu, jo dzīvesprieks pastāv ārpus tiem.

Līdzi ņemt tikai dažas savu laiku nokalpojušas apģērba kārtas, ko ātri apmainīt pret košajiem vietējiem tērpiem.

Smaidīt par visu, jo labāka komunikācija vēl nav izgudrota.

Kad pludmalē ir izkārts sarkans karogs, peldēties nav ieteicams. Taču Gambija nav zeme, uz kuru brauc darīt tikai ieteicamo, gluži pretēji. Milzīgi, tīri, mutuļojoši viļņi šķeļas pret krastu tik vilinoši, ka sarkanais karogs var atpūsties. Ir jābrien okeānā, jāļaujas pasaules radīšanas spēkam. Kur tad vēl, ja ne šeit – Āfrikas mazākajā, bet smaidīgākajā zemē?

Tā sajūta ir neatkārtojama. Viļņa mirdzošā virsotne ar visu spēku triec pret krastu, bet straume zem ceļgaliem rauj iekšā okeānā. Tu jūti, kā mainās pamats zem kājām, jūti, kā viļņu pakļautībā trako zemūdens neredzamā armija. Pret tevi sitas smiltis, akmeņi un gliemežvāki, bet tu tikai lido tiem līdzi. Meties viļņos un baudi vienreizības saldo garšu. Ir sajūta, ka te ir tikai devītie viļņi – tie īpašie un neaprakstāmie, bīstamie un vilinošie. Lai pagaida mierīgās un laiskās dienas, kad viļņi paijā kā glaimodami, tagad lai triumfē okeāns ar savu dzīļu reibinošo spēku!