Gan prieki, gan puni 0
Mālpils pagasta zemnieku saimniecībā “Ozoliņi” 23. augustā notika “Kazu dienas 2012”. Pasākuma norises vieta nebija izvēlēta nejauši, jo Dace un Valdis Ozoliņi ir pieredzējuši kazkopji un aitkopji – viņu pārraudzītajā ganāmpulkā ir ap 200 galvu. Turklāt gaļas kazu audzēšanai viņi pievērsās vieni no pirmajiem valstī.
Speciālisti apgalvo, ka pasaulē nav daudz izteiktu gaļas kazu šķirņu. Pazīstamākās ir Būru kazas, kuru izcelsmes vieta ir Dienvidāfrika, bet šķirne izkopta un Eiropas apstākļiem pielāgota Vācijā. Pirmās četras Būru šķirnes (Boer goats) kazas 2005. gadā Latvijā ieveda z/s “Bērzi” un z/s “Kannenieki”. Pēc pāris gadiem z/s “Lejnieki” šo skaitu četrkāršoja, Vācijā iegādājoties 15 šīs šķirnes dzīvniekus. Pašlaik Lauksaimniecības datu centrā reģistrētas 457 Būru šķirnes gaļas kazas – 298 sieviešu kārtas dzīvnieki, 159 vīriešu kārtas dzīvnieki un 6 sertificēti vaislinieki. No tām 30 kazas, vairāki šīs šķirnes āži un kazlēni ir z/s “Ozoliņi” ganāmpulkā.
Pieredze un izaicinājums
Ģimenei ir bagātīga saimniekošanas pieredze laukos. Kad dzīvojuši Ādažu pagastā, nodarbojušies ar putnkopību un piena kazkopību. Vēlāk, iegādājoties īpašumu Mālpils pagastā un iekopjot zemnieku saimniecību, varējuši pievērsties arī citām lauksaimniecības nozarēm – aitkopībai un gaļas kazkopībai. Īpašumā esošie 97 hektāri zemes nodrošina nepieciešamās platības gan ganībām, gan labības audzēšanai un barības sagatavošanai lopiem. Pašlaik ganāmpulkā esot 60 aitu mātes, 40 slaucamas piena kazas, 30 gaļas kazas un bariņš jaunuļu – kazlēnu un jēru.
– Sākām ar Latvijas vietējās šķirnes kazām. Vīram bija veselības problēmas. Lai tās palīdzētu novērst, mediķi ieteica dzert kazas pienu. Tad nu pirms 15 gadiem nopirkām divas pirmās ragaines. Pamazām piena šķirnes kazu pulks paplašinājās, bet pirms četriem vai pieciem gadiem iegādājāmies pirmos Būru gaļas šķirnes dzīvniekus – vienu āzi un desmit kazas ar kazlēniem. Tas nebija lēti, jo āzis, piemēram, maksāja 800 eiro. Tāpēc nevaram iemainīt vienu būrnieci pret divām piena kazām, kaut šādi piedāvājumi ir bijuši, – spriež Ozoliņi.
Nozares speciālisti iesaka – ja kazas piens paredzēts vai nu saimniecības pašapgādei vai arī pārdošanai, piemērotākās ir Zānes un Alpu piena šķirņu kazas, kurām kā blakus produkts ir arī kaujamie kazlēni. Ja nodoms ir pievērsties gaļas kazu audzēšanai, uz pienu nav ko cerēt, jo šīs kazu mātes pienu dod tikai kazlēnu izaudzēšanai. Toties kastrēti Būru gaļas šķirnes āži var sasniegt pat 100 kilogramu svaru.
– Pirmos gadus bijām iecerējuši turēt tikai tīršķirni, taču pieredzējām, ka būrnieces ilgi aklimatizējas (Vācijā ziemas ir maigākas nekā šeit), tām vajadzēja aprast arī ar vietējo barību. Atteicāmies no domas tikai par tīršķirni, ganāmpulkā ir arī piena kazu un gaļas kazu krustojumi, – atklāj Dace Ozoliņa.
Ikdienas rūpes par 200 aitu un kazu ganāmpulku gulstas uz vecāku pleciem (strādniekus nealgojot), bet nedēļas nogalē un vasarā, kad studentiem brīvlaiks, darbos iesaistās arī dēls Artūrs, LLU 4. kursa students lauksaimniecības tehnikas inženierzinātņu programmā, un meita Ieva, topošā mediķe.
Tehnikas parkā esot divi “Valmet” traktori, ko izmantojot lopu kūts tīrīšanai, barības sagatavošanai un pievešanai, kā arī zemes apstrādei un citiem darbiem.
Kazu produktivitāte
Pasākuma “Kazu dienas 2012” norises laikā Latvijas kazkopības biedrības valdes priekšsēdētāja Kristīne Piliena uzsvēra, ka tikai pirms gada valstī apstiprināti pārraudzības noteikumi Būru gaļas šķirnes kazu audzēšanā:
– Latvijā šīs šķirnes kazas audzē aptuveni desmit zemnieku saimniecībās, bet pārraudzībā ir tikai trīs, tostarp z/s “Ozoliņi”.
Pārraudzībā esošo dzīvnieku skaits ir neliels – 70 kazu mātes, no kurām tikai 35 esot tīršķirnes, pārējās – krustojumi.
– Apkopojot pēdējos divos gados dzimušo Būru gaļas šķirnes kazlēnu skaitu, var secināt, ka netiek pārspēta vietējo piena kazu auglība. Tās laiž pasaulē divus un trīs kazlēnus, bet Būru pirmpienēm ir tikai viens kazlēns, vecākām mammām – viens vai divi. Toties kazlēni ir par kilogramu smagāki!
Ar gaļas šķirņu kazu produktivitāti un to ietekmējošajiem faktoriem iepazīstināja Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētā profesore Daina Kairiša.
– Saimniekojot svarīgi no vienas kazu vai aitu mātes iegūt pēc iespējas vairāk realizācijai domātu pēcnācēju. Tikai tā zemnieku saimniecība var atgūt līdzekļus, kas gada laikā ieguldīti kazu mātes uzturēšanā, – skaidro speciāliste. – Pats pirmais kazu produktivitātes rādītājs ir auglība, tad – kazu mātes vecums un barojums lecināšanas laikā, kā arī tai piemītošais instinkts par kazlēnu rūpēties un to sargāt. Būru šķirnes kazām piemīt šī īpašība. Un vēl pieminams tām raksturīgais mierīgums. Tāpēc būrnieces ļoti labi turamas kopā ar aitām, kas ir enerģiskākas, ar govīm un zirgiem. Šo kazu miers labvēlīgi iespaido pārējo ganāmpulku.
Būrnieču produktivitāti raksturojot arī ātraudzība, taču peļņas nolūkā nevajadzētu tiekties pēc tā, lai kaza atnestos divreiz gadā.
– Šādi rīkojoties, tikai izdzen dzīvnieku. Ja grib saimniekot ekonomiski, svarīgi, lai kazas un aitas būtu ilgmūžīgas. Un ilgmūžība ir svarīga pazīme tieši gaļai domātajiem dzīvniekiem. Tāpēc Būru šķirnes kazām būti ieteicami trīs metieni divos gados. Tas nav nekas neiespējams, jo meklēšanās sezona ir pietiekami gara – no augusta līdz janvārim.
Būs lielāks patēriņš?
Ozoliņi atzīst, ka gaļas bizness peļņu nenes, taču ienākumi esot no piena kazkopības, aitkopības, saimniecība saņem arī valsts subsīdijas par šķirnes dzīvniekiem, par bioloģisko saimniekošanu, platību maksājumus.
– Lai gūtu pelņu, kazas gaļai vajadzētu būt krietni augstākai cenai, nekā tā ir pašlaik, – vismaz sešiem latiem par kilogramu. Bet vai mūsu patērētājs var atļauties šādu summu maksāt? – retorisku jautājumu uzdod pieredzējusī lauksaimniece Dace Ozoliņa.
– Tāpēc diezin vai teikšu zemniekiem – pērciet tik Būru kazas un pēc gada gūsiet lielu peļņu! Tas ir pārspīlēts apgalvojums. Pašlaik gaļas kazu audzēšana Latvijā vairāk līdzinās vaļaspriekam. Mūsu ganāmpulkā ir 30 Būru kazu, vācu zemniekiem to skaits sasniedz simtu vai pat vairāk. Taču visu nedrīkst mērot tikai naudā. Pirmās būrnieces nopirkām intereses pēc – kādas tās īsti ir, cik viegli vai grūti kopt? Pa šiem gadiem, kamēr mūsu ganāmpulkā ir gaļas kazas, esam guvuši gan prieku, gan punus.
Pagaidām šīs ekskluzīvās gaļas patēriņš Latvijā ir minimāls, jo nav izveidojusies stabila tradīcija šo pārtikas produktu iekļaut mājsaimniecību un sabiedrisko ēdināšanas iestāžu ēdienkartē. Par kazas pienu kā ārstniecisku un ļoti vērtīgu uzturlīdzekli zina daudzi, turpretim par kazas gaļas baudīšanu interese pasaulē un Latvijā palielinājusies tikai pēdējā laikā.
– Lai saražotajai produkcijai atrastu noietu ārvalstīs, vajadzētu kooperēties, taču pagaidām Latvijas kazaudzētāji nav gatavi šai saimniekošanas formai, – uzskata “Ozoliņu” saimniece. – Mums labāk sokas ar kazas piena produktu realizāciju. Būdami mājražotāji, sieru, biezpienu un arī pienu tirgojam bioloģiskās pārtikas veikalos.
Īpaši vērtīga esot 6 – 8 nedēļu vecu kazlēnu gaļa. Tā satur A, B un B2 vitamīnus, vairākus mikroelementus (piemēram, magniju un dzelzi), ir maz taukaudu. Lietpratēji atzīst, ka pēc garšas tā esot ļoti līdzīga jēra gaļai.
– Ja iepriekš nepasaku, no kā ēdiens pagatavots, bieži vaicā, vai maltīte tapusi no meža buka. Kad uzzina patiesību, daži iepleš acis, – novērojusi Dace Ozoliņa.
