Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
21. janvāris, 2013
Drukāt

Gandarījums bez brīvdienām

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Gaļas liellopu audzēšana kā lauksaimniecības nozare Latvijā tā īsti sāka attīstīties deviņdesmito gadu beigās. Gandrīz kopš pirmsākumiem šajā jomā darbojas Kocēnu novada z/s “Gāršas”. Saimniece ILGA STRAŠEVSKA uzskata, ka izvēlējusies pareizo ceļu.

Iepazīstoties ar viņas pieredzi, kārtējo reizi pārņem cieņa ne vien pret zemnieka darbu, bet arī apbrīna par latviešu sievietes nezūdošo iekšējo spēku.

 

 

Starta kapitāls

Kad mežsardzes gaitās Jelgavas un Valmieras pusē aizvadītajiem 20 gadiem punktu pielika deviņdesmito gadu reformas mežsaimniecībā, Ilgas tālāko gājumu noteica dzimtas īpašuma atjaunošana Dikļu pagastā. No kolektivizācijas laikā zaudētajām “Gāršām”, kurās viņai nebija lemts pat piedzimt, uz kolhoza gruvešiem bija 100 ha aizaugušas un pārpurvojušās zemes… Mantiniece bija palikusi bez iepriekšējā darba, dzīvesvietas un vīra, ar divām mazām meitiņām (četrus un piecus gadus vecām). Morālu un materiālu atbalstu mājas celtniecībā sniedza radiniece Amerikā – sak’, lai būtu vieta, kur pašai dzimtenē paciemoties un jaunajiem saimniekiem neienāktu prātā doma atstāt Latviju.

Saimniekošanu un dzīvi nepabeigtajā jaunbūvē Ilga ar meitām sāka 1997. gadā, ik pa laikam aicinot talkā savus Jelgavas radus un draugus. Tā parādījās Niks, kurš ceļu uz Dikļiem sāka mērot arvien biežāk, kā saka – uz savu galvu. Remontējot un uzlabojot padomju laiku lauksaimniecības tehnikas atliekas, Ilgai atklājās brīvprātīgā palīga tehniskās zināšanas un novatora dotības. Sibīrijā dzimušajam Nikolajam, kuru no izsūtījuma tēvzemē pārvedusi omīte, bija savs stāsts par iepriekšējo ģimeni un mīļajām atvasēm.

Skaudrā dzīves pieredze un saimnieku gēni abiem deva spēku līst līdumu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jau nākamajā pavasarī viņi no Vācijas atveda pirmās desmit grūsnās govis un vaislas bulli no Siguldas. Mājlopi Ilgai bijuši arvien, bet nodarbošanās ar gaļas šķirņu lopiem – jauna lieta.

Tieši tas viņu pievērsa nozarei, kas, iepretim gadsimtu senajām tradīcijām Vecajā Eiropā un Amerikā, Latvijā tikai aizsākās. Togad – 1998. gadā – nodibinājās Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācija un parādījās arī valsts atbalsts. Divus gadus vēlāk tika reģistrēta Straševsku laulība, ko veicināja arī draudzīgās attiecības starp bērniem no abām pusēm.

 

Dzīves skola
lopini_014_VS

Darba bija pārpārēm. Līdztekus augošajam liellopu pulkam “Gāršās” nobaroja arī cūkas, audzēja dārzeņus un labību, un mammai līdzi skrēja abas meitenes. Vairākkārt ņemti arī palīgi, taču viņu paviršība un godprātīgas attieksmes trūkums, nesuši zaudējumus. Jādara tik, cik var izdarīt – atzīst Ilga. Tas attiecināms arī uz Straševsku saimniekošanu bez ES līdzfinansējuma:

– Baidāmies no kredītiem, lai naktīs var mierīgi gulēt. Varbūt tas nav pareizākais modelis, jo projektu īstenošana veicinātu straujāku saimniecības attīstību, bet dzīve iemācījusi paļauties vien uz pašu spēkiem. Daudz panākts ar izdomu, kuras Nikam netrūkst. Ir pārbūvētas ēkas un tehnika: ir savs gateris un vīra izgatavots lentzāģis, arī lopu vedamā piekabe, nemaz nerunājot par lauksaimniecības tehnikas pilnveidošanu.

Savu saimniecību Ilga nostabilizējusi, atteikdamās no visa, kas bijis ārpus gaļas lopu ganāmpulka uzturēšanas. Tiesa, ar mantotajiem 100 ha ganību un lopbarības nodrošināšanai bijis un ir par maz, tāpēc kopā ar nomātajām un iepirktajām platībām viņi apsaimnieko 230 hektāru. Vajadzētu vairāk, bet ārzemnieki nopirkto zemi pārdod vai iznomā dārgi. Tāpēc “Gāršu” saimniece ar cerībām raugās uz vietējiem lauksaimniekiem paredzēto valsts atbalsta programmu zemes iegādei.

Prakse skolojusi arī gaļas liellopu audzēšanā. No sākumā iepirktajiem Herefordas lopiem atteikties spiež Eiropas tirgus, kur, neskatoties uz lielisko gaļas kvalitāti, pieprasa ātrāk iegūstamo Limuzīnas un Šarolē produkciju. Ilgu pievīlis arī Beļģijas zilās bullis. Izrādās, izcelsmes zemē šīs mākslīgi veidotās šķirnes lopiņi nāk pasaulē vien ar ķeizargriezienu. Arī gaļas šķirnes govju krustojumos ar Beļģijas zilo iegūtās telītes derīgas tikai nobarošanai: – Tās nevar apsēklot, tāpēc Beļģijas zilais jākrusto ar piena govi, iegūtās telītes pēc tam sēklo ar Limuzīnas. Liekie posmi prasa daudz laika un uztraukumu. Nemaz nevar saskaitīt tās naktis, ko ar vecāko meitu Baibu esam vadījušas kūtī, teliņus gaidot. Šī pieredze gan viņu nav atbaidījusi, drīzāk palīdzējusi izvēlēties veterinārārsta profesiju. LLU tikusi līdz 3. kursam, jau pirmajā gadā iegūstot Rietumu latviešu Artūra un Ērikas Gerhardu stipendiju.

Studē arī Līga, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā apgūst fizioterapeita zinības budžeta grupā, par ko mammai liels prieks. Jo vairāk tāpēc, ka arī jaunākā meita savu nākotni redz “Gāršu” apkārtnē. Ilga vēl piebilst, ka visi bērni brauc ar traktoru – tas Nika nopelns.

 

Uz pareizā ceļa

lopini_024_VSPērnuden atnesās lielākā daļa govju, piedzimuši 60 teļi. Arī šis cipars kļuvis samērā konstants, un kūts jāpārbūvē, lai teliņiem pēc atšķiršanas būtu atsevišķa telpa. Janvāra beigās dzims nākamie…

– Mums svētās govis ir viss ganāmpulks, it īpaši 60 zīdītājgovis, par kurām saņemam Eiropas subsīdijas un kas dod nākamo paaudzi, bet bullēnus varam pārdot. Svētas tāpēc, ka pārsvarā ataudzētas no sava ganāmpulka. Liellopi mums dod darbu un maizi, tāpēc dzīves ritms pakļauts tiem. Visu dienu pa āru: barošana un apmīļošana, govju pulciņi izkliedēti… Jāskatās, kur meža cūkas atkal elektrisko ganu sapostījušas, kur vēl kas labojams. Brīvdienas un svētku dienas, kad mājās ir meitas, mums visiem sanāk lielākās darbadienas. Gandarījums un stimuls ir tas, ka droši zinām: bērni turpinās iesākto. Pērnvasar asociācijas rīkotais pieredzes brauciens uz Franciju savukārt nostiprināja pārliecību, ka esam uz pareizā ceļa, ganāmpulku pārorientējot uz Limuzīnas šķirni. Protams, Francijā vasaras ir garākas, priekšrocības arī senajās tradīcijās un subsīdijās, ar ko grūti konkurēt. Mūsu trumpis ir spēja pielāgoties jebkurai situācijai un attīstīt netradicionālas nozares. Diemžēl ar kooperāciju šajā jomā līdz šim nav veicies. Iespējams, tāpēc, ka ļaudis vēl nesaprot, ka kopīga lieta ir jāatbalsta, kaut sākumā tas nešķiet izdevīgi.

Skaidrs, nozare attīstās un tā ir perspektīva. Par to liecina pieaugušais valsts atbalsts, īpaši ciltsdarbam, kas Ilgu Straševsku šogad īpaši iepriecinājis. Ir jābūt pateicīgam par to, kas ir saņemts, nevis jāsūkstās un jāstaigā ar izstieptu roku. Šo pārliecību vairākkārt uzsvērusī “Gāršu” saimniece ar lepnumu teic, ka viņu mājās pārsvarā ceļ galdā maltītes no pašu audzētas liellopu gaļas, bet teicamas desas un konservus gatavo jaunais gaļas pārstrādes cehs Rubenē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+