Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. janvāris, 2012
Drukāt

Gandarījums, palīdzot citiem

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Jevgēnijs Dudašs ir uzkopšanas servisa Paklāju ātrā palīdzība vadītājs. 

Pasūtījumu pilnas rokas, taču katru ceturtdienas rītu viņš vai kolēģis Māris dodas ciemos pie kāda vecuma dēļ nevarīga vai smagi slima cilvēka, lai par baltu velti sakoptu viņam dzīvojamo istabu. Izmantojot profesionālu tehniku un līdzekļus, iztīra gultu, paklāju, ja tāds ir, arī gobelēnu pie sienas…

“Trīs gadu laikā dīvāns spēj uzsūkt aptuveni 400 mililitrus putekļu un citu netīrumu, pat ja to reizēm tīra ar putekļu sūcēju. Dažs guļ uz tā paša, kur kādreiz mamma, vecmamma… Parēķiniet, cik daudz putekļu var sakrāties 30 gadus vecā dīvānā, ja ne reizi nav veikta padziļinātā tīrīšana. Pārsvarā palīdzu tiem, kuri paši nespēj par sevi parūpēties, tādēļ guļvieta izskatās gaužām bēdīgi. Kad esmu darbu paveicis, gaiss telpā ir svaigāks, izzudušas ievilkušās smakas, gulēšana šķiet patīkamāka, pati mēbele – mīkstāka, jo vairs nav netīrumu pieblīvēta. Tas īpaši svarīgi ir tiem, kuri piekalti pie gultas, kā arī astmas un sirds slimniekiem,” skaidro Jevgēnijs.

Gandarījumu, kad sirma kundzīte vai opaps no sirds saka paldies, nekur citur nevarot gūt. Reizēm mēģina ieskapēt ābolus, gurķus vai kompota burku. Dažs neizlaiž no mājas, kamēr nepiebiedrojas pie galda un neizēd šķīvi tukšu. Ir arī tādi, kas sagrabina pēdējos santīmus un asarām acīs spiež saujā. Lai cilvēks neapvainotos, Jevgēnijs paņem, bet pēc tam neuzkrītoši atstāj redzamā vietā.

 

Gandarījumu, kad sirma kundzīte vai opaps no sirds saka paldies, nekur citur nevarot gūt.

 

Kopš pērnās vasaras, kad apciemojis pirmo sirmgalvi, Jevgēnijs nācis talkā teju piecdesmit cilvēkiem. Pie kā doties, viņam iesaka Latvijas Samariešu apvienība. Tās paspārnē atrodas daudz vecu ļaužu, kam nav neviena tuva cilvēka un nepieciešama mājas aprūpe.

“Iemesls, kādēļ daru citiem labu, šķiet, meklējams manā bērnībā. Kad man bija trīs gadi, nomira mamma. Vēlāk dažādu apstākļu dēļ paliku bez tēva. Mani pieņēma mammas labākā draudzene. Invalīde, kurai jau bija trīs savi bērni, dzīvoja bez vīra… Patiesībā biju kā sunim piektā kāja, kuru nevar piešūt. Tomēr viņa, toreiz gandrīz svešs cilvēks, dāvāja mīlestību arī man. Rūpējās un izskoloja. Puikas gados biju liels palaidnis, kaimiņi vienmēr mammai teica: kam viņš tev vajadzīgs, labāk atdod bērnunamā! Bet viņa cīnījās, teju sirma palikdama. Man gribējās visiem parādīt, ka no tā mazā palaidņa ir iznācis cilvēks. Reiz man darīja labu, tagad es palīdzu tiem, kuriem klājas grūtāk.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+