Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Gandrīz neiespējama misija 16

Foto – Shutterstock

Nav īsti zināms, cik daudzi skolēnu vecāki sociālajos tīklos un dažādos izglītības jautājumiem veltītos forumos apspriež ar mācībām saistīto, taču viņu balsis kļūst arvien skaļākas. Aktivitātes var saprast: ja daudzsološi pieteiktā izglītības satura reforma acīmredzami bremzējas, par bērnu nākotni nobažījušies pieaugušie to sāk bikstīt, piedāvādami savu rītdienas skolas redzējumu. Tiesa, pēc šo ideju skicēm būvējot ēku, mēs iegūtu no strupceļos ejošiem labirintiem sastāvošu spocīgu celtni. Taču, neraugoties uz dīvaino paskatu un visnotaļ apšaubāmo lietderību, namā atrodamas dažas reālai dzīvošanai piedāvātas telpas, kur Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) vajadzētu ielūkoties, lai saprastu, ko sabiedrības apziņai nodara miglaino izglītības reformu rēgs, kura vaib-stus ikviens mēģina iztēloties pēc savas saprašanas.

Neņemot galvā dažas emocionāli nelīdzsvarotas hipstermāmuļas, kam jebkura skolu sistēma šķiet viņu atvašu personības attīstību bremzējošs instruments (tomēr vietā šīs būtnes neko nepiedāvā…), mulsina arvien jaudīgākas debates vecāku grupējumos, kas gluži nopietni iztirzā mācīšanos bez iegaumēšanas, mājas darbiem un atzīmēm. Nost!… Šīs metodes piederot vakardienai. Kam šodien vajadzīgas “iezubrītās” ķīmijas formulas, vēsturisko notikumu gadskaitļi, rakstnieku biogrāfijas utt.? Ar to skolēnus neapgrūtinot daudz attīstītākās Eiropas valstīs, un Latvijas skolai jākļūst tādai, lai bērniem būtu interesanti.

Protams, izglītības sistēmai jāiet kopsolī ar jaunajām tehnoloģijām un dzīves mainību un kaut ko iespējams apgūt arī spēlējoties. Bet nopietnas zināšanas bez mācīšanās nenāk – šo ābeces patiesību, šķiet, sāk piemirst daudzi vecāki, dzenot izmisumā pedagogus. Pat pieredzējuši skolotāji neslēpj, ka viņu profesija sāk izskatīties pēc arvien grūtāk īstenojamas misijas tādā izglītības vidē, kur ieilgušo reformu jukas rada neveselīgu gaisotni: runājot par audzēkņu pienākumiem vai liekot pildīt sarežģītāku uzdevumu, pedagogs riskē saņemt apsūdzību bērnu traumēšanā. Diemžēl no darbakārtības gandrīz pazudusi vecāku atbildība par skolēna sekmēm un uzvedību. Kad šīs jomas klibo, sabiedrības vērtējumā vainīga izrādās tikai skola, kur, citējot kādu plaši atbalstītu viedokli, – “pietrūkst mīlestības un prasmes audzināt sirdsgudrību”. Par laimi, gadās paskarbi oponenti: “Kamēr šejienes mammītes pieprasa skolās uķi-puķi, mazie ķīnieši savējās nekurnēdami urbj zinības desmit stundas dienā un būs labi darba devēji mūsējiem, kas negrib mācīties reizesrēķinu.” Manuprāt, ļoti vērtīga atziņa.

LA.lv