×
Mobilā versija
Brīdinājums +19.7°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
18. janvāris, 2018
Drukāt

Vēsturnieks Jānis Tomaševskis: Gandrīz nokavējām valstiskuma pasludināšanu (16)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Latviešu vadošajiem politiķiem 1918. gada sākumā bija jāņem vērā, ka viņu aresta gadījumā jauni valstiskuma idejas virzītāji nez vai tik drīz parādītos. "Ja lielinieki vadošās personības arestētu, neticu, ka rastos otrais vai trešais ešelons, kas ieņemtu viņu vietas. Latviešiem nebija daudz politiķu," tā vēsturnieks Jānis Tomaševskis.

Aizvadītajā gadā atzīmējām 100 gadus, kopš 1917. gada nogalē Valkā tika izveidota Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP), ko vēsturnieki vienbalsīgi uzskata par institūciju, kas lika pamatus Latvijas valstiskumam. Šķiet dīvaini, ka par neatkarības celmlauzi cildinātā LPNP 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts proklamēšanā jau vairs nebija pamanāma – tā klusi piekāpās enerģiskāku politisko spēku priekšā. Par norisēm, kādas sekoja notikumiem bagātajā laika sprīdī starp abiem Latvijai zīmīgajiem datumiem, jautāju Kara muzeja vēsturniekam, grāmatas “Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture” autoram JĀNIM TOMAŠEVSKIM.

 

Daži vēsturnieki uzskata, ka 1917. gada 2. decembra Valkas sanāksmē faktiski proklamēta Latvijas valsts, tomēr tā laika dokumenti liecina, ka paši LPNP dalībnieki par to nemaz nebija droši.

J. Tomaševskis: Ja skatās uz gadu starp LPNP dibināšanu 1917. gadā Valkā un 1918. gada 18. novembri Rīgā, redzams, ka tad Valkā vēl manāma lavierēšana, mēģinājumi “caur puķēm” pateikt LPNP vēlmes. Iemesls bija starptautiskā situācija. Valkas lēmumu laikā Krievija, kaut lielinieciska, joprojām atradās kara stāvoklī ar Vāciju, tātad bija rietumvalstu sabiedrotā. Latviešiem tas bija jāņem vērā, ja gribēja cerēt uz rietumvalstu labvēlīgu attieksmi. Vēlāk būtisks moments bija Krievijas Satversmes sapulces izdzenāšana Petrogradā 1918. gada 5. (18.) janvārī un Brestas miera sarunas starp Krieviju un Vāciju. LPNP politiķiem bija lielas bažas, ka Latvija šo sarunu iznākumā var izrādīties sadalīta. Nākotnes perspektīvas šķita apokaliptiskas – ka latviešu tauta un tās nacionālā kultūra iznīks. Tāpēc LPNP otrajā sesijā, kas sanāca 1918. gada 15. (28.) janvārī Petrogradā, galvenā rūpe bija, kā nepieļaut Latvijas sadalīšanu un panākt, lai, ja arī Latvijai būtu lemts nonākt zem svešas varas, tad vismaz kā vienotai teritorijai.

 

Tātad 1918. gada sākumā rūpe bija nevis par valstiskumu, bet iespēju saglabāties kā vienotai zemei un tautai?

Tajā brīdī tas bija pareizākais un reālākais ceļš. Daudzi LPNP locekļi jau tobrīd domāja par pilnīgu valstisko patstāvību, tomēr viņi redzēja arī reālo situāciju. Par to LPNP 2. sesijā daudz runāja Zigfrīds Anna Meierovics. Viņš tur saka apmēram tā: mums nevajag tagad visai pasaulei sludināt, ka Latvija būs neatkarīga republika, tā vietā mums visiem iespējamajiem līdzekļiem jācīnās, lai latviešu teritorija netiktu sadalīta. Padome necentās pasludināt sevi par Latvijas valdību, jo tai arī nebija valdībai nepieciešamo instrumentu.

 

Bet lūzums uzskatos iestājās, kad visi redzēja, ko varu sagrābušie lielinieki izdarīja ar demokrātiski ievēlēto Krievijas Satversmes sapulci?

Jā, daudziem LPNP locekļiem tas bija uzskatu lūzuma punkts. Viņi pārstāja cerēt uz demokrātisku Krieviju un par vienīgo pareizo ceļu uzskatīja orientēšanos uz Rietumu lielvalstīm. 2. sesijā Petrogradā, kaut vēlējuma izteiksmē, bet nolēma, ka Latvijai jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai, tas bija ļoti reālpolitisks formulējums. Taču šo deklarāciju nolēma skaļi neafišēt, jo tas varētu izraisīt nelabvēlīgas sekas LPNP turpmākai pastāvēšanai. LPNP taktikā bija gan pašsaglabāšanās, gan vēlme radīt apstākļus, lai padomes darbs turpinātos kaut kuluāros. Bija bažas par savu drošību. Cik tad to LPNP darbinieku toreiz bija? Daži desmiti! Sakaru uzturēšanai Krievijā un ar rietumvalstīm tas bija ļoti mazs skaits. Rakstot grāmatu, apzināju, ka kopumā visās LPNP sesijās un nodaļās dažādos laikos darbojušies apmēram 140 cilvēki. Valdē bija10, nodaļās pa četri pieci darītāji, pārējie – uz laiku pieaicinātie. Ja lielinieki vadošās personības arestētu, neticu, ka rastos otrais vai trešais ešelons, kas ieņemtu viņu vietas. Latviešiem nebija daudz politiķu.

 

Kas bija tie nozīmīgākie darbi, ko LPNP savas pastāvēšanas laikā līdz 1918. gada novembrim paspēja veikt?

Noteikti darbs ar ārvalstu diplomātiem. Tas sākās jau 1917. gada nogalē, kad Stokholmā sāka darboties informācijas birojs, kas pievienojās LPNP Ārlietu nodaļai. Viņi pieteica audiences pie ārvalstu diplomātiem, gāja vizītēs, lai stāstītu, kas vispār ir latvieši, ko tie vēlas, kāda ir latviešu nacionālās un garīgās kultūras attīstības pakāpe, ko Latvija kā patstāvīga valsts varētu ekonomiski piedāvāt – ostas, linus, sviestu un tamlīdzīgi. Viņiem šis darbs bija jāsāk praktiski no nulles! Latviešus kā tautu Rietumos nepazina, lai arī daļa varbūt no laikrakstiem bija kaut ko dzirdējusi par latviešu strēlniekiem. Sabiedrība lielākoties uzskatīja, ka Krievija ir Krievija un tur dzīvo krievi. Pirms izvirza kādas prasības, LPNP pārstāvjiem vispirms bija jāskaidro, kas latvieši tādi ir. Ārlietu nodaļa izdeva vairākas informatīvās brošūras angļu, vācu, franču, krievu valodā. Tur bija mūsdienās pašsaprotamas, bet toreiz praktiski nevienam nezināmas lietas – cik Latvijā iedzīvotāju, kādas tautības te dzīvo, kāda ir teritorija, saimniecība. Nākamais solis bija iet un stāstīt, ka latvieši ir tiesīgi prasīt savu valsti. Manuprāt, tas bija būtiskākais darbs. Bez šaubām, ļoti nozīmīga bija Meierovica zvaigžņu stunda 1918. gada oktobrī/novembrī, kad viņš Londonā panāca LPNP kā de facto Latvijas valdības atzīšanu. Meierovicam angļu valoda nebija tā labākā, par to ironiski izteikušies arī briti, taču katrā ziņā viņš savu panāca. Meierovica darbs ir nenovērtējams.

Vēl jāpiemin LPNP kā bēgļu konsolidācijas centra nozīme. Jau Valkā LPNP nolēma, ka padomes darbā jāiesaista arī latviešu bēgļi un kolonijas ārpus Latvijas. Dibināja LPNP Koloniju nodaļu notāra Kristapa Bahmaņa vadībā. Līgotņu Jēkabs “Latvijas valsts dibināšanā” (1925) apraksta, kā bēgļi un kolonisti reaģējuši uz padomes rašanos. Bēgļu un kolonistu organizācijas atsūtījušas vairāk nekā 40 vēstules, kurās rakstīja, ka grib iesaistīties. Piemēram, 1918. gada 13. janvārī Ufā sasauca latviešu kongresu ar nolūku nodibināt LPNP nodaļu. Toropeces latvieši “ar prieku apsveic brīvās Latvijas pamatu – LPNP nodibināšanu un ar prieku nodod sevi padomes pilnā rīcībā”. Šīs un citas vēstules liecina par ļoti lielo atbalstu LPNP dibināšanai latviešu kolonijās un bēgļu centros. Var redzēt, ka LPNP viņus ļoti iekustināja un deva cerības uz atgriešanos. Manuprāt, LPNP izveidošanai varbūt pat bija lielāka ietekme uz Krievijas nekā uz Latvijas latviešiem.

 

Līdz kuram brīdim LPNP bija tas teju vienīgais valstiskuma virzītājs?

Viennozīmīgi līdz 1918. gada novembrim. Vācu okupētajā Rīgā 1917. gada septembrī sociāldemokrātu un Latviešu Zemnieku savienības (LZS) vadībā gan tika dibināta partiju apvienība “Demokrātiskais bloks”, taču tas vairāk centās strādāt Vācijas virzienā. Tikmēr LPNP jau no paša sākuma izvirzīja ideju, ka Vācija nav tā valsts, ar ko latviešiem sadarboties. Pat tad, ja tas kādā brīdī kļūtu izdevīgi. Valdīja uzskats, ka latviešiem ar vāciešiem nav nekā kopīga. LPNP Aizsardzības un atjaunošanas nodaļas sēžu protokolos norādīts, ka arī ekonomiskā ziņā Latvijas intereses ir pretējas Vācijas interesēm. Tikai 1918. gada oktobra beigās, kad jau kļuva skaidrs, ka Vācijā ir jauna valdība un tā karu zaudēs, tikai tad LPNP sāka meklēt sakarus ar vāciešiem. Līdz tam no latviešu puses to darīja tikai Demokrātiskais bloks. Blokā bija liela sociāldemokrātu ietekme, un galvenokārt viņi centās izspēlēt “Vācijas kārti” visu okupācijas laiku. Bloks sūtīja uz Vāciju dažādus iesniegumus, kuros definēja latviešu prasības. Daži uzskata, ka šajos dokumentos jau 1917. gada rudenī Vācijai paziņots, ka Latvijai jābūt neatkarīgai valstij. Taču tas drīzāk ir traktējums.

 

Jājautā, vai Demokrātiskajam blokam tajā brīdī vispār bija nozīme Latvijas patstāvības veidošanā? Tomēr blokā taču bija tādas personības kā Pauls Kalniņš un Kārlis Ulmanis!

Ja tāda Demokrātiskā bloka nebūtu, LPNP kā vienīgais lielais politiskais spēks, iespējams, uzņemtos atbildību un daudz ātrāk sāktu darboties kā Latvijas valdība. Un pie valsts veidošanas nebūtu klāt sociāldemokrātu, jo LPNP ļoti pretojās viņu iesaistīšanai Tautas padomē. 1917. gadā Valkā pilsoniskie politiķi sociāldemokrātiem taču bija pilnīgi lūgušies un piedāvājuši svarīgas lomas padomē! Bet toreiz sociāldemokrāti atteicās. Ulmanis? Domāju, ar laiku viņš iesaistītos, jo LPNP viena nebija tik spēcīga, lai “pavilktu” Latvijas valdības veidošanu un priekšparlamenta darbošanos. Arī sociāldemokrāti ar laiku iekļautos, citādi zaudētu jelkādas politiskās izredzes. No otras puses, Demokrātiskā bloka pastāvēšana piešķīra procesam konkurences elementu un valsts veidošanas darbs uzreiz ritēja krietni ātrāk. Attiecību veidošana starp Demokrātisko bloku un LPNP par to, kurš būs noteicošais valsts formēšanā, bija kā mācības kaujas apstākļos. Ja viņiem neizdotos vienoties, 1918. gada novembra beigās moments Latvijas valsts pasludināšanai varēja izrādīties nokavēts. Drīz pēc tam taču sākās Padomju Krievijas uzbrukums.

 

Grāmatā rakstāt, ka daļa LPNP politiķu 1918. gada novembrī uzskatījusi, ka ar valsts proklamēšanu jānogaida, kamēr Rīgā no Petrogradas ieradīsies padomes Ārlietu nodaļas priekšnieks Jānis Goldmanis. Bet viņa ierašanās bija paredzēta pašās novembra beigās.

Goldmanim bija politiskie sakari Krievijā, pie ārvalstu diplomātiem, balto kustības aprindās. Ārlietu nodaļa bija tā, kas centās uzturēt sakarus ar diplomātiem un presi, kamēr pašas LPNP valdes iespējas vācu okupētajā Latvijā bija krietni ierobežotākas. Ārlietu nodaļa jau no 1918. gada janvāra līdz pat novembrim faktiski bija galvenais LPNP rīcībspēks. Tomēr gaidīt Goldmani tajos apstākļos nozīmēja zaudēt ļoti daudz laika, lai arī Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuēls, kuri tajā brīdī bija LPNP līderi, uzskatīja, ka “pa divām nedēļām jau nekas nemainīsies”. LPNP politiķi 1918. gada oktobrī un novembrī jutās kā absolūti situācijas noteicēji. Viņi taču bija panākuši, ka Lielbritānija rakstiski 11. novembrī LPNP de facto atzina par Latvijas pagaidu valdību! Viņi bija pārliecināti, ka pēc Pirmā pasaules kara būs tie, kas darīs galveno valsts veidošanas darbu. Vienlaikus viņi īpaši nesteidzās organizatoriski pie šā darba ķerties. Savukārt Demokrātiskais bloks uzskatīja, ka vilcināties nedrīkst un jārīkojas. Protams, arī viņiem bija savas ambīcijas. Sarunās starp LPNP un Demokrātisko bloku jau pašā sākumā iezīmējās ļoti sāpīgi punkti, kas bija “jāpārkož”, lai varētu vienoties. Viens no tādiem bija sociāldemokrātu dalība, bet otrs, ka Demokrātiskā bloka ieskatā valsts pasludināšanai veidotajam pārstāvniecības orgānam – priekšparlamentam Tautas padomei – bija jāsastāv no politiskajām partijām, nevis sabiedriskajām organizācijām. Neviens neapšaubīja, ka, piemēram, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, no kuras nāca vairākums svarīgāko LPNP politiķu, kara laikā bija bijusi lielākā un ietekmīgākā latviešu organizācija. Taču 1918. gada augustā tā jau bija oficiāli likvidēta un arī situācija bija mainījusies. Zāmuēls un Bergs turpretī uzskatīja, ka no sabiedriskajām organizācijām sastāvošā LPNP sevi labi pierādījusi arī bez partijām un Demokrātiskajam blokam nav tiesību tagad izvirzīt kaut kādas prasības. Paši Zāmuēls un Bergs jau nebija nevienā partijā. Viņi iespītējās, taču viņu ietekme izrādījās par mazu un Ulmanis ar saviem piekritējiem LZS pārņēma procesa vadību. Īpatnēji, ka daudzi LZS locekļi tajā pašā laikā bija arī LPNP sastāvā un Ulmanis daļēji gāja pret savu partiju. Bet tas bija dabisks politisks process. LZS locekļu vairālums no LPNP “emigrēja” uz Demokrātisko bloku. Bija skaidrs, ka nav svarīgi, kā sauc institūciju, galvenais, lai tiktu darīts darbs.

 

Faktiski Ulmanis un Demokrātiskais bloks 1918. gada novembrī īstenoja apvērsumu?

Es to drīzāk sauktu par varas pārņemšanu mierīgiem līdzekļiem, kas beigās izrādījās pareiza rīcība. Grūti pateikt, cik ilgi LPNP vilcinātos ar valdības veidošanu un valsts organizēšanu. Tā drīzāk izskatījās pēc bailēm no atbildības. Bija jārīkojas. Varbūt LPNP šķita, ka viņu ir pārāk maz, ka viņiem trūkst kapacitātes – Meierovics un Goldmanis vēl atradās ārpus Latvijas un valdē uz vietas bija tikai astoņi politiķi. Demokrātiskajā blokā politiķu tobrīd bija drusku vairāk un viņi šo savu kapacitāti, gatavību uzņemties atbildību juta. Iespējams, Ulmanis apzināti centās samazināt LPNP nopelnus, lai pats izskatītos labāk. Katrā ziņā viņam tobrīd bija politiķu vairākuma atbalsts no abām pusēm.

 

Vai ir kāds dokuments, kas parāda, ka LPNP savu darbību noslēdz?

Ir dokuments, kurā, pēc visa spriežot, 1918. gada decembra sākumā, tātad jau pēc 18. novembra akta, Arveds Bergs tiek uzaicināts it kā uz LPNP 4. sesiju. Visticamāk, tai vajadzēja būt darbību noslēdzošai sanāksmei, taču diemžēl nav nekādu liecību, ka šī sesija būtu notikusi. Diez vai viņi tajā brīdī domāja par kādu alternatīvu Tautas padomei. Pēdējā zināmā LPNP valdes sēde notika 1918. gada 17. novembrī, kad valdes locekļi vienojās, ka nepretosies tam, kas paredzēts 18. novembrī. Viņi saprata, ka “vilciens aizgājis” un Latvija tiks veidota ne pēc viņu projekta, taču jebkurā gadījumā tā būs demokrātiska Latvija. Tomēr LPNP locekļi nekļuva par destruktīvu elementu, bet turpināja darboties kā atbildīgi politiķi. Tie paši Zāmuēls un Bergs iestājās politiskajās partijās un vēlāk ieņēma ļoti augstus amatus Latvijas valdībā. Zāmuēls bija Ministru prezidents, bet Bergs – iekšlietu ministrs. Galu galā arī LPNP loceklis J. Čakste kļuva par Tautas padomes priekšsēdētāju un pirmo Valsts prezidentu.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Trollis “Juoneitj ” ķēries pie patiesības apgriešanas ar kājām gaisā !

  2. Tāpēc jau tagad ir ziepes, ka nekas neiet uz priekšu. Dzīvojam valstī, kur vecā paaudze vēl atrodas zem Ulmaņa režīma hipnozes (Ulmanis ne tikai uztaisīja novembrī apvērsumu, viņš uztaisīja pavisam cita tipa valsti. Jo valsts pamats tika likts Vidzemes, Kurzemes un Latgales zemju kongresos, taču Ulmanis ielika valsts pamatā nevis novadu, bet partiju sistēmu. Novadiem vairs bija tikai deklaratīva nozīme, jo Satversmē netika nostiprinātas to tiesības. Tāpēc jau visu laiku attīstās tikai ūdensgalva Rīga (faktiski – vācu luterānisma un padomju kosmopolītisma hibrīdiska himēra), bet lauki (latvietības pamats) iet bojā). Bet vidējā paaudze joprojām atrodas padomju stereotipu varā. Pie tam nav noticis nekāds lustrācijas process. Nekaidiet, ka pagaidām kas daudz mainīsies!!!

    • Ulmanis tieši atbalstīja laukus(protams, subbotņikos baļķi nenesa, kā tev patiktos) un pasūtīja partijas daudzas mājas tālāk !!!!
      Novadi pēc būtības ir deklaratīvi un kalpo valsts šķelšanai, nevis vienošanai!

      • Jau kopš 1934.gada boļševiku aģitātori rāvās vaiga sviedros, paklusām kūdot imigrantus-laukstrādniekus, ka daudzās partijas(49?) “aizstāvēs” katru grūtgalvīti, katrā momentā.
        Tā pat, kā tagad “aizstāv”, ar šarikovu metodēm solot “taisnīgumu”, nevis ražojot…
        Boļševikiem Ulmanis bija kā skabarga sēžamvietā, jo parādīja šarikovu nespēju valsti vadīt un uzturēt !

  3. Arī 4. maijā nekādas Latvijas atjaunošanas nenotika. Palika tā pati LPSR, PSRS sastāvā, ar nenosakāma ilguma pārejas periodu. Godmanim un Co neatkarība iekrita rokās augustā nesagatavotam, un sākās improvizācijas ar Godmaņa krāsniņām.

  4. 1917. gada 14.-17. oktobrī Petrogradā notika Latviešu Pagaidu Nacionālā padomes dibināšanas iniciatīvas grupas konference, J.Akuraters, K.Skalbe un P.Zālīte pieprasījuši iekļaut LPNP mērķos prasību pēc Latvijas valstiskas neatkarības. Tā kā Z.A.Meijerovics kvēli protestēja pret šādu absurdu prasību, augšminētos utopistus kārtigie patrioti paludza sapulci atstāt. Pēc pāris nedēļām Valkā no 1917. gada 16.(29.) novembra līdz 19. novembrim (2. decembrim) sanāca lielāko latviešu organizāciju un bēgļu centru pārstāvju konference, kas 30. novembrī pasludināja sevi par Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi. Arī te pēc K.Bahmaņa un K.Skalbes iniciatīvas P.Zālīte piekrasīja tūlītēju Latvijas neatkarības proklamēšanu, taču šo projektu kategoriski noraidīja Zemnieku savienība ar K.Ulmani priekšgalā. Tb vulgarizējot sanāk, ka pateicoties Ulmanim un Meijerovicam Latvijas valsts dibināta nevis 1917. gadā, bet gadu vēlāk.

  5. Ja jau LPNP bija tik maznozīmīga, tad uz kā pamata rietumvalstis 1918. gada 11. novembrī runāja kā par valsti, kaut tādas nemaz vēl nedēļu nebija? Vai tiešām Meierovica k-gs tā vienkārši uzsita uz pleca lordam Balfūram vai Aristīdam Brianam un teica uzskatiet mūsu valsti kā nodibinātu, kaut arī mēs vēl nemaz neesam. Varbūt kādreiz… un abi augstie ministri padevīgi paklanījās un piekrita Meierovicam .Nekur neesmu atradis skaidrojumu šo notikumu traktēšanai.

    • Skaidrojums ir Meierovica celšanā par galveno varoni.
      Ulmani sākumā Meierovcs arī apjāja attiecībā uz ārvalstīm.

    • Jānis Tomaševskis Atbildēt

      Ir apstākļu kopums, kas noveda pie tā, ka Balfūrs Lielbritānijas vārdā atzina LPNP par de facto Latvijas valdību. Vispirms, tas bija laiks, kad Vācijas liktenis karā bija faktiski izšķirts. Atzīstot mazo bij. Krievijas tautu pašnoteikšanos, tiktu dots pretspars Vācijai, kura 1918. gada rudenī bija sākusi atzīt tautu pašnoteikšanos un pasludināt tās okupācijā esošās Baltijas guberņas par “brīvām teritorijām”. Lielbritānijā bija liels naids pret visu vācisko, kas deva priekšrocības LPNP. Otrkārt, Meierovics bija pietiekami izveicīgs diplomāts, lai spētu Lielbritāniju pārliecināt par LPNP darbības nozīmi. LPNP darbības iespējas ārzemēs bija lielākas nekā vācu okupētajā Latvijā. Cenzētas preses apstākļos, Latvijā par LPNP Ārlietu nodaļas darbību zināja tikai LPNP valde Valkā, vēlāk Rīgā. Tikai pēc kara beigām 11. novembrī Latvijas presē sāka parādīties raksti, kuros atgādināts par tādu LPNP un tās nozīmi.

      • Piekrītu, ka Meierovics bija izcils diplomāts, tomēr kaut kādam dokumentam bija jābūt. Ja tas bija Valkā izstrādātais dokuments, tad ar to arī sākas mūsu valsts pastāvēšana lai arī cik vārga tā bija un arī pēc 18. novembra tā nebija ne par matu stabilāka. Ja starptautiski tika atzīta Valkas vienošanās, tad tā arī bija jāsvin kā valsts 100 gade. Mēs vienkārši neko nejēdzam par savas dzimtenes pagātni, pat ne informētās aprindās.

        • izmālēt Latviju kā nelikumīgu veidojumu.
          Ko arī veikli dara.

        • Jānis Tomaševskis Atbildēt

          Meierovics atsaucās uz Valkas sesijas (1917. g. novembris) un Petrogradas sesijas (1918. g. janvāris) deklarācijām. Britus pārliecināja LPNP dalībnieku sastāvs (partijas un sabiedriskās organizācijas), kas pārstāvēja lielu sabiedrības daļu. Vairāk par šiem dokumentiem var lasīt K. Berenda rakstā “Kad īstenībā pasludināta Latvijas valsts neatkarība?” (Žurnāls “Archīvs”, 1968, 8. sēj., 12.–18. lpp.)

          • “lielu sabiedrības daļu” sastādīja “importētie”.
            Sākumā – VISI, kuri ar ieročiem rokās karoja, vai teicās karojuši, pēc tam – kuram nebija slinkums pateikt: “Gribu būt pilsonis !”
            Ulmanis uzrāvās uz meliem, ka “ārzemju draugi mūs nesapratīs”.
            Kas tika neprotokolētajās sarunās fleitēts “ārzemju draugiem”, par to fragmentāri šad un tad uzpeldēja pa retam.
            Jāņem vērā arī tādas lietas, kā diplomātiskais žargons un jēgas nianses dažādās valodās.
            Mūsdienu analoģija: kā Interfronte iemanījās pie varas.

  6. Šajā sakarā mani priecē, ka mēs 4. maijā svinam tik pat bezzobaina un bailīga dokumenta apstiprināšanu, kā LPNP pieņemtos, bet Ulmaņa autoritārisma ietekmē svinam pirmo Ulmaņa “valsts apvērsuma” gadadienu, kam kā pareizi teica vēsturnieks LPNP nepretojās lai nekaitētu idejai vispār. Ņemot vērā Ulmaņa sākotnējo orientāciju uz vāciešiem Ulmanim labu laiku bija problēmas ar sabiedrotajiem, kas tika atrisinātas tikai 1919. gada beigās pēc Niedras valdības izveidošanas, kad Ulmanis meklēja palīdzību pie sabiedrotajiem, bet 1918. gada valsts pasludināšanu, cita starpā, sargāja vācu zaldātu padomes norīkoti vācu sargi. Intervija vēl viens piemērs kā vēsturnieki visādi locās un grozās lai faktus izskaidrotu pareizās pieņemtās ideoloģijas gultnē, vienreiz tas svarīgi Bet citu reiz cits atkarībā no politiskā konteksta.

Draugiem Facebook Twitter Google+