Gandrīz parasts bērns. Kā klājas mātēm, kuru atvasēm ir īpatnības, bet visi domā, ka viņi ir izlutināti 0
Ne visi bērni ar īpatnībām izskatās kā filmā “Lietus cilvēks”. Bieži vien apkārtējiem šķiet, ka bērns vienkārši izrādās, nepacenšas, ir slikti audzināts. Tie, kas ir pārliecināti, ka vecāki nezina, kā apieties ar bērnu, var sākt uzmākties ar padomiem, aizrādījumiem un pat apvainojumiem. Šā labu gribētāju uzbrukuma sekas var būt dažādas, sākot no vienkārša aizvainojuma un bailēm, līdz nervu sistēmas pārslodzei, kas izraisa histēriju vai pieaugošām dīvainībām uzvedībā.
Mēs jautājām vairākām māmiņām, kuru bērni svešiniekiem šķiet izlutināti un izlaisti, kāda ir viņu dzīve ar gandrīz parasto bērnu pastāvīgas kritikas pasaulē.
***
Man ir simpātisks piecus gadus vecs gudra izskata bērns. No viņa gaida parasto uzvedību: bezgalīgos “kāpēc”, stāstus par bērnudārzu. Bet viņš ar grūtībām uztur dialogu un sarežģītā situācijā (ar svešiniekiem) gandrīz pilnībā pāriet uz eholāliju (neapzināta, automātiska dzirdēto vārdu un frāžu atkārtošana bez to nozīmes saprašanas).
– Vai tev patīk saldējums?
– Patīk saldējums.
– Un kas tu gribētu būt?
– Gribētu būt.
Nu un tad cilvēki dīvaini skatās… uz mani. Un tā kā viņi nesaprot, kas notiek, tad secina, ka, piemēram, es par maz runāju ar bērnu, vai nevedu pie dziednieka, vai neesmu atradusi īstās zāles – īsi sakot, atbilstoši savām idejām par to, kas palīdzētu bērnam.
Es uzklausu regulāros padomus, bet nez kāpēc neviens neieklausās manī – kā labāk komunicēt ar bērnu, un viņš paliek bez saskarsmes.
***
Sešus gadus veca meitene ātri lasa, no galvas zina vairākas bērnu enciklopēdijas, reizina un dala prātā. Un tajā pašā laikā ir sadzīves problēmas, dažkārt var aizmirsties un apčurāties, joprojām neprot sasiet kurpju auklas, ar grūtībām aizpogā pogas un pat spiedpogas (jauc atbilstošās vietas, ir grūti nospiest tik stipri kā vajadzētu). Var pēkšņi sākt raudāt, tāpat kā mazi bērni, kad ir noguruši. Var sākt atkārtot kāda cilvēka izteiktus atsevišķus vārdus, ļoti iecienījusi nesaprotamus vai svešvalodā, atkārto tos ilgi.
Ļoti dusmojos, kad man saka, ka viņa zaudējusi prātu, jo es viņai mazai liku mācīties. Es nekad viņu nespiedu, viņa lasīt un rēķināt galvā kaut kā pati iemācījās.
Un vēl – viņai visu laiku vajag kaut ko maziņu grozīt pirkstos, lai justos mierīgi, bet viņai mēģina atņemt šīs rotaļlietas, lai neizlutinātu.
***
Parasti notiek tā – pie manis piesteidzas dusmīgi cilvēki un sāk kliegt. Dažreiz viņus var saprast (“jūsu zēns norāva manam bērnam krustiņu no kakla”), dažreiz – ne (“kāpēc jūsu mazulis raud uz grīdas veikalā?”).
Ja mans dēls ir patiešām vainīgs, es neiedziļinos, kāpēc aikido nodarbībā bērns uzlicis krustiņu, es atvainojos un jautāju, kādu kompensāciju viņi vēlas.
Kopumā, kad mierīgi saku: “Bērnam ir invaliditāte, autisms”, cilvēki bieži vien apklust, atvainojas un iet prom. Bet dažreiz nē, turpina pieprasīt. Tad es jautāju: “un ko jūs ieteiktu – iemidzināt viņu?”
Taču vissmagākais gadījums ir pseido-ticīgie. “Tas ir Dieva sods” vai arī “tas ir tāpēc, ka vecāki netiklību piekopa, tad dzimst tādi bērni”, viņi runā un iesaka katru dienu lūgties vai veikt citus rituālus, tad dēmoni atkāpsies. Tad es parasti nesavaldos un saku sliktas lietas, piemēram, “Labu veselību jums, īpaši onkoloģisko.” Labi, ka katru dienu nesastopu tādus cilvēkus.
Faktiski no malas bērns izskatās vienkārši ļoti nemierīgs, neuzmanīgs un ass; tāda divnieku karaļa karikatūra kubā. Ne pēc sejas, ne figūras, ne pēc kustēšanās manierēm nespeciālists neko nepamanīs.
***
Par manu meiteni gadiem ilgi teica, ka viņa necenšas un nemēģina. Kāpēc tev ir drūma seja, kāpēc tu nesaproti jokus, vai tad tiešām var baidīties no brīvdienām, kāpēc tu visu laiku taisies raudāt, ar tevi taču tikai sarunājas… Tikai pacenties, saņemies, atbildi uzreiz un ar smaidu un ar tevi draudzēsies, neķircinās. Kā tu vari nesaprast, ka esi izsalkusi, slima, ka tev sāp, vai tu esi muļķe? Lūk, tādi jautājumi.
Varbūt viņi domāja, ka viss ir tik vienkārši, jo meitene vienmēr bijusi ļoti gudra un simpātiska, pieklājīga, daudz lasījusi. Bet sensoro pārslodzi vēl tagad viņa grūti pacieš. Agrāk meitene vienkārši pārakmeņojās, tagad viņa mēģina bēgt no situācijas, kas izraisa pārslodzi. Gadu gaitā izstrādājusi savas metodes.
Viņas asarām nevar pārmest, asaras sariešas, kad viņa ir neizturamā situācijā, bet cenšas turpināt darboties, sarunāties ar cilvēkiem un tāpēc ir sasprindzināta līdz robežai. Asaras pat netek, tikai sariešas acu kaktiņos. Kā var pārmest par cilvēka asarām, es joprojām nesaprotu.
***
Mans zēns ir maza auguma un ļoti harizmātisks. Varbūt tāpēc man nav gadījušies īpaši ekstravaganti komentāri no garāmgājējiem. Katrā ziņā ne bieži. Mans gandrīz piecus gadus vecais dēls izskatās kā trīsgadīgais un dažreiz tam atbilstoši uzvedas.
Pats sarežģītākais ir braukt sabiedriskaajā transportā. Nezināmu iemeslu dēļ lielākais skaits agresīvu neadekvātu cilvēku sastopami tramvajā. Vienai nejaukai tantei nepatika, ka zēns smērē priekša esošā sēdekļa aizmuguri. Mans mēģinājums iedot tantei paturēt zēna sandalītes, lai nekas netiktu nosmērēts, tika ignorēts. Zēns visu šo laiku kliedza (viņš gandrīz vienmēr kliedz). Principā prasība bija diezgan saprātīga, bet tante bija ļoti nepatīkama. Citi parasti aizrāda, ka zēns guļ uz grīdas, lai gan tas absolūti nevienam netraucē.
Dēls gandrīz nemaz neklausa balsī izteiktus norādījumus, neatsaucas, kad viņu uzrunā un viņa patīk veikalā aizbēgt. No visiem audzināšanas principiem vislabāk darbojas vecais labais “nevari uzvarēt haosu – vadi to.” Un es vadu.
***
Manam vidējam bērnam septiņu gadu vecumā diagnosticēja autiskā spektra traucējumus. Diezgan vēlu, bet līdz skolai tie bija diezgan nemanāmi, vieglā formā. Visvairāk mani pārsteidza viena no psiholoģēm, kuru līdz tam es cienīju un uzticējos. Viņa teica, ka mans bērns ir vienkārši izlutināts un viņu vajadzētu nopērt.
Tagad viņam ir trīspadsmit, un viņš ir pilnīgi kompensē traucējumus, mēs ar viņa tēvu esam daudz ieguldījuši tajā. Bet ir cilvēki, kurus kaitina viņa nesabiedriskums un kāpēc viņš to un šo dara vai nedara.
***
Mans puika (viņam ir autiskā spektra traucējumi) ne tikai nerunā un taisa smieklīgas grimases, viņš arī staigā kā zombijs: izstiepis rokas uz priekšu, šūpojas un klibo uz abām kājām (tagad tomēr mazāk). Tā viņš baida suņus un gājējus tumsā.
Tas ir pārsteidzoši, ka pat viņa gadījumā, kad ir acīmredzami, ka viss nav kārtībā, tas netraucē cilvēkus ieteikt vairāk ar viņu nodarboties, pliķēt pa kā kustīgajām rokām un skaidrot viņam, ka tā uzvesties nedrīkst.
Turklāt neko aizliegtu viņš nedara, tikai dūc tādā pašā skaļumā kādā cilvēki sarunājas vai smejas bez redzama iemesla. Vai taisa grimases, vienkārši viņa sejas izteiksme ir groteska un ļoti izteiksmīga. Dažreiz viņš īd.
Parasti asi negatīvās reakcijas nav ļoti daudz, bet padomi gan. Pareizticīgie uzstājīgi iesaka braukt tūkstoš kilometrus, lai kaut kam pieskartos vai aprunātos ar gudrajiem. Viņu izpratnē varoņdarbs, kurā riskē ar bērna dzīvību, var izpirkt nezināmu vainu un likt piedzīvot brīnumu. Es pieklājīgi pasaku “paldies”, jo izskaidrot, kāpēc es negribu mocīt un apdraudēt sirds slimnieku un epileptiķi, man ir apnicis. Neiespējamā misija.
***
Man ir ļoti jūtīgs bērns un pat ar psiholoģisko traumu. Un tu visu laiku dzīvo uz robežas, jo katrs cenšas izteikt savu viedokli, ja tu nes uz rokām piecgadīgu bērnu vai ja meitene sāk raudāt sensorās pārslodzes vai bada dēļ. Viņai nav pacietības, izturības rezerves – te viss ir lieliski, un pēkšņi viņa jau sabrūk. Parasti es saprotu, kas par vainu.
Ja kāda sieviete gados ko saka un tu viņai atbildi: “Es neprasīju jūsu viedokli” vai: “Paldies, mēs paši tiksim galā” – visi apkārtējie tev uzklūp, ka esi apvainojusi veco sievieti. Tiesa, neviena vecā sieviete pēc tā nav apklususi. Parasti sāk kliegt vai turpina uzbrukumu: “Es jau redzu, kā jūs tiekat galā!”
Bieži vien ir situācijas, kad sveši pieaugušie komentē bērna izskatu, piemēram, seja apzīmēta ar flomāsteriem. Tāpēc, ja es klusēšu, meitene visu dienu var pārdzīvot un pirms gulētiešanas raudāt.
Ko es daru? Mācos nospraust savas robežas, nepārejot uz tā, kurš mums aizrāda, personību. Es mācos formulējumus. Un es paskaidroju meitai, kas notiek. Ka mūsu attiecības ir mūsu attiecības, ka cilvēki rīkojas nepareizi, paužot savus uzskatus par mums, un es to viņiem norādu. Klusēt nevarat. Pirmkārt, uzbrucēji neapstājas, ja tu klusē, otrkārt, tas, ka es neesmu viņu aizstāvējusi, meiteni ļoti sāpina.
Mana mātes dzīve sabiedrībā ir pastāvīga robežu sargāšana. Tai nav nekāda sakara ar hiperaprūpi, kā man dažreiz pārmet. Es atbildu tikai uz acīmredzamiem uzbrukumiem. Ja vide ir mierīga, problēmas tiek atrisinātas viegli. Nomierināsi bērnu, iedosi cepumu, šokolādi vai piena paciņu un viss. Bet mierīgi neizdodas vienmēr. Ļoti bieži ir cilvēki, kuri vēlas izteikties. Tajā pašā laikā meitene ir sociāli bez problēmām, pieklājīga un tā sauktā labi audzinātā.
***
Mans bērns izskatās divus gadus vecāks par patieso vecumu, bet uzvedas kā divus gadus jaunāks. Oficiālā diagnoze nav autisms, bet bērnu infantilisms.
Neatbilstība starp to, ko cilvēki redz, un kā bērns uzvedas, apkārtējos rada apjukumu. Viņi domā, ka viņu priekšā ir bērns no trešās klases, bet mēs tikai šogad iesim skolā. Un sociālā reakcija ir kā piecgadīgam bērnam. Tāpēc mums apkārt regulāri manāmas tantes ar izbrīnītām sejas izteiksmēm.
Avots: pics.ru
