Gapoņenko kūda latgaliešus 0
Teju visos laikos un pie ikvienas varas latgalieši esot bijuši pabērnu lomā, bet šobrīd tiem klājoties tik grūti kā vēl nekad. Tādēļ vienīgā iespēja savas valodas un kultūras saglabāšanai esot pieprasīt reģiona autonomiju. Šādas domas klāstītas nesen izdotajā grāmatā “Latgalija – v poiskah inovo bitija” (“Latgale – jaunas esamības meklējumos”).
Šīs Eiropas pētījumu institūta izdotās grāmatas autors ir krievu valodas referenduma iniciators un minētā institūta vadītājs Aleksandrs Gapoņenko. Kā līdzautors norādīts kāds Oļegs Alantss, bet tas esot kāda Latgales uzņēmēja pseidonīms. “Tas ir inteliģents cilvēks, kurš strādā biznesā un vēlējās palikt anonīms, jo viņam nav nepieciešamas nepatikšanas ar Drošības policiju,” paskaidroja A. Gapoņenko.
Gapoņenko skats uz Latvijas vēsturi
Aptuveni 500 lappušu biezajā darbā uzmanība tiek pievērsta ne tikai latgaļu problēmām jau kopš 12. gadsimta, bet arī pārējās Latvijas vēsturei. Vai precīzāk – Gapoņenko skatījumam uz to. Tā, piemēram, autori cenšas atspēkot “mītu par zelta dzīvi” Latvijas valstiskuma periodā starp abiem pasaules kariem. Patiesībā tas esot bijis sociāli un ekonomiski smags laiks, kas novedis pie diktatora Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas, kurš izrēķinājies ar politisko opozīciju un būvējis autoritāru personības kultu. Autori arī apgalvo, ka Ulmanim un viņam pietuvinātajām amatpersonām vairāk par tautas interesēm rūpējusi paša labklājība un autoritārais režīms tiem ļāvis “bez demokrātiskiem ierobežojumiem” piekļūt valsts resursiem un iesaistīties apšaubāmos darījumos ar bankām. Augšupeja Latvijā esot sākusies tikai pēc “atbrīvošanas” Otrā pasaules kara beigās.
Autori arī pauž nožēlu, ka Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm pēc kara neesot notikusi “denacifikācija” jeb nacisma līdzskrējēju represēšana. Savukārt deportācijas esot noritējušas ļoti civilizēti un tās pat bijušas nepieciešamas, lai atbrīvotos no režīmam nelojālām personām un viņu atbalstītājiem.
Padomju laikā esot sākusies strauja sociāla, ekonomiska un kulturāla augšupeja. Latviešiem PSRS ietvaros esot bijušas plašas iespējas saglabāt un attīstīt savu nacionālo identitāti, bet latgaliešiem gan tas neesot izdevies pat labajos padomju laikos. Taču astoņdesmito gadu beigās izveidojas Latvijas Tautas fronte, kas īsteno pretlikumīgu ekonomisko apvērsumu. Autori uzsver, ka Latvijas neatkarības atgūšana neesot vis bijis plašu tautas masu cīņas nopelns, bet gan PSRS vājuma un tās ģeopolitisko pretinieku ASV spiediena rezultāts. Pēc neatkarības atjaunošanas varu Latvijā esot sagrābusi “etnokrātiska vertikāle”. Aptuveni miljons cilvēku esot tikuši represēti, piešķirot viņiem pazemojošo nepilsoņa statusu. Valstī plaukstot neonacistiskas kustības un dažas no tām (domāta Nacionālā apvienība) pastāvīgi esot varas elitē. Nobeigumā dots vērtējums, ka Latvija esot failed state (izgāzusies/neveiksmīga valsts. – Angļu val.) – valsts, kas nav spējīga veikt savas pamatfunkcijas, kā arī ieteikumi latgaliešiem pieprasīt reģiona autonomiju.
Radījis satraukumu deputātos
Pagājušonedēļ Saeimas debatēs par nacionālo drošību satraukumu par šādas literatūras tirgošanu Latvijas grāmatnīcās pauda deputāts Einārs Cilinskis (NA). Viņu īpaši satraukušas grāmatā aprakstītās varas demontāžas instrukcijas. “Kamēr šādas pamācības Latvijas sagraušanā tiks brīvi tirgotas grāmatnīcās, kamēr šeit netraucēti darbosies tādi Eiropas pētījumu centri un savu graujošo darbību veiks lindermaņi, tikmēr Latvijas drošības koncepcija lielā mērā paliks tikai papīra pūķis,” teica E. Cilinskis un uzdāvināja savu grāmatas eksemplāru premjeram Valdim Dombrovskim, aicinot viņu vērsties drošības dienestos.
“Saskaņas centra” pārstāvis Boriss Cilevičs viņam oponēja, sakot, ka tad, ja valsts drošību var apdraudēt ar vienu grāmatu, drošības jomā ir daudz problēmu. Viņaprāt, ne mazāk radikālas publikācijas var atrast arī pretējā nometnē.
Deputāts Juris Viļums (RP), kurš sevi pozicionē kā Latgales lobiju parlamentā, pauda nožēlu, ka latgaliešu valodas un kultūras jautājums kļuvis par Gapoņenko, Lindermana un tamlīdzīgu personu jājamzirdziņu.
Kā uzzināju DP, tā jau pirms deputātu debatēm esot bijusi informēta par minēto grāmatu un veikšot analīzi savas kompetences ietvaros.
Padara vēlamo par esošo
“Demokrātiskā valstī pieņemama un pat vēlama reakcija būtu uzrakstīt atbildes grāmatu vai vismaz recenziju, apstrīdot manus argumentus, bet Cilinska kungs izvēlas sūdzēties Drošības policijā. Viņš acīmredzot domā, ka dzīvojam totalitārā valstī,” man teica A. Gapoņenko. Viņš gan atzīst, ka grāmata ir ideoloģiska satura. Gapoņenko to esot izdevis par saviem līdzekļiem. Kā pārliecinājos grāmatnīcā “Polaris” – par grāmatu tiešām esot liela interese un cilvēki to aktīvi iegādājas, kaut arī cena nav no zemajām (nepilni deviņi lati) un tā bez maksas pieejama internetā. Par saņemtajiem ienākumiem autors sola izdot otro precizēto izdevumu šim darbam.
Jāteic, ka precizējumi varētu būt nepieciešami diezgan daudz. Arī neesot profesionālam vēsturniekam un lasot šo grāmatu “pa diagonāli”, acīs dūrās vairāki kuriozi fakti.
Piemēram, autori apgalvo, ka pēc pievienošanās Krievijas impērijai Latgalē sākusies strauja augšupeja, jo pirms tam tas bijis atpalicis nostūris, kurā pat nav bijusi elektrība. Šeit gan jāpiebilst, ka reģions Krievijas impērijā tika iekļauts 18. gadsimtā.
Tāpat autori sūkstās, ka pēc neatkarības atjaunošanas no Rīgas kartes pazudušas Gorkija un Turgeņeva ielas. Gorkija iela patiešām pārdēvēta par Krišjāņa Valdemāra ielu, bet Turgeņeva iela joprojām nes ievērojamā krievu rakstnieka vārdu. Tāpat autori apgalvo, ka latviešu literāts un politiķis Rainis esot bijis “etniskais latgalietis”. Viņš ir dzimis Dunavas pagastā Sēlijā (tiesa – netālu no Latgales robežas), bet Raiņa vecāki Krišjānis un Dārta Pliekšāni bija zemgalieši no Vecumnieku apkārtnes.
