Gapoņenko: «Mēs vairs nerimsimies.» 0
Zināt, cerēju, ka pēc tam, kad bēdīgi slavenajā referendumā tauta izpildīja savu pienākumu un noraidīja cinisko lielkrievu šovinisma demonstrāciju (Atklāta vēstule Latvijas tautai: Ieva Akuratere, Dz. Geka, T. Jundzis, I. Meierovica, J. Stradiņš, vēl citi ievērojami cilvēki. “Diena”, 14. februārī), politiķi un vara adekvāti rīkosies.
Tomēr ir cilvēki, kas jūtas vīlušies. Kaut vai pazīstamais režisors A. Hermanis, kura uzskati sabiedrībā tiek cienīti. Un arī mūsu lasītāji, protams. Jautājums radies par to, kā referenduma iznākums tiek vērtēts, skaidrots un kādus secinājumus vara izdara priekš sevis un referenduma dalībniekiem.
Tā izbrīna, ka Latvijas Republikas ārlietu ministrs E. Rinkevičs, ne nieka nešaubīdamies, ir pārliecināts, ka “mēs visi vēlamies dzīvot demokrātiskā un vienotā Latvijā”. Nu tā nav. Arī autoritatīvi cilvēki no valdošās koalīcijas norāda uz pavisam citādu, pat naidīgu mērķu un nodomu klātbūtni notikušajā pasākumā. Protams, to klātbūtni un apkarojamību politiskie muldoņas nevēlas ne pamanīt, ne apspriest. Tā vietā viņi paši – tās norūpējušās dāmas un kungi, kas pirms pāris nedēļām sauca pēc patriotisma un referenduma apmeklēšanas, nu tautu kušina un mierina. Ministrs E. Rinkevičs stāsta, ka 18. februārī neesot bijis ne uzvarētāju, ne zaudētāju (“LA”, 20. februārī). Ja jau tā, tad uz gaidāmajiem, patlaban lindermaniešu organizētajiem referendumiem nebūs ko staigāt? Jo, kamēr latviskie politiķi kušinātāji un klusinātāji izpildīs lindermaniešu uzdotos mājas darbus (Rinkeviča k-ga apzīmējums), lindermanieši rīkosies. Lindermana–Osipova–Gapoņenko trīsvienības galvenais teorētiķis Aleksandrs Gapoņenko laikrakstā “NRA” sniedzis izvērstu interviju (sk. 24. februārī), kurā apsolījis, ka “mēs vairs nerimsimies nekad”. Skaidra valoda!
A. Gapoņenko k-gs sola, ka jau tuvākajā laikā saorganizēs vēl vismaz divus referendumus, gāzīšot valdību un padzīs Saeimu. A. Gapoņenko un V. I. Lindermans uzstāj, ka līdz šim daudzinātais “Saskaņas centrs” un tā vadoņi N. Ušakovs un J. Urbanovičs nestrādājot krievu kopienas interesēs. Tās turpmāk pārstāvēšot un vadīšot Lindermana, Osipova un Gapoņenko jaunais spēks.
Interesanti, ka šis spēks cer uz krievu un amerikāņu patronu atbalstu. A. Gapoņenko savas cerības liek, kā viņš raksta, uz tā sauktajiem intelektuāļiem, kas mēģinot pulcēties ap prezidentu. Šie intelektuāļi paužot labas domas, spriež A. Gapoņenko, taču neesot gatavi spert reālus soļus. Pats V. Lindermans krievvalodīgajai “Vesti” stāsta, ka esot bijušas un saglabājušās cerības, ka noformēšoties pragmatisks latviešu centrs, ar kuru varēšot sarunāties (Rozenvalds, Kamenska, Kačoka. “Vesti”, 17. februārī). Tāds gan vēl neesot noformējies.
Domāju, ka Gapoņenko k-ga plāni nav pieskaitāmi pavieglu politiķu mutes bajārībai un vīzijām. Aiz tiem slēpjas konkrēti mērķi, par kuriem lindermaniešu teorētiķis atklāti nestāstīs.
Tie, kas interesējas par politiku un vēsturi, joprojām (arī vēsturnieki) tikpat kā neko nezina arī par citu vīru, piemēram, Čičajeva un Vetrova darbošanos Latvijā pirms valsts okupācijas.
Uzziņai lasiet: “Gapoņenko valsts valodas laukā”, Ģirts Vikmanis, “LA”, 2011. gada 1. decembrī
