Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. septembris, 2012
Drukāt

Garā skaistā dzīve

“Dzīve vispār ir skaista. Ja tā padomā,” nospriež pensionētā advokāte Gerda Sūna, atlaižoties dīvānā, kad par dažādajiem viņas mūža pagriezieniem esmu iztaujājusi sirmgalvi jau vairāk nekā stundu. Ir pagājušas vien pāris dienas pēc viņas simtās dzimšanas dienas 7. septembrī.

 

 

Pie gaviļnieces adītās jaciņas mirdz tieslietu sistēmas goda zīme, ko jubilejā viņa saņēmusi no tieslietu ministra kā pateicību par 35 advokatūrai veltītiem gadiem, visa istaba smaržo, ziedu piepildīta, bet lielākais Sūnas kundzes prieks un lepnums – trīs no sešiem mazmazbērniem pienes kafiju un noklausās mūsu sarunā no dīvāna iepretim.

Viņa dzīvo skaistā 20. gadsimta divdesmito gadu mājā Jūrmalā kopā ar mazbērnu Kristapa un Madaras ģimenēm. Seniore atzīst – patiesi mierīga un apmierināta viņa ir tikai brīžos, kad visa kuplā saime ir mājās, bet, tiklīdz kāda trūkst, kļūst mazliet tramīga. Vecvecmāmiņai vienmēr ir svarīgi būt lietas kursā par savu atvašu gaitām, tāpēc ik vakaru katram mājiniekiem jāizstāsta, kā pa dienu klājies. Viņa savukārt katru ienācēju savā istabā allaž pacienā ar kādu gardumu un bērni atzīstas, ka kaut vai tāpēc vien reizēm uz brītiņu vecvecmammas istabā ieskrien neskaitāmas reizes dienā.

Dzīve saticībā vienmēr bijis viens no G. Sūnas dzīves pamatprincipiem un lielākajām gudrībām.

 

Jautāta, vai ir kāds noslēpums, kas ļāvis viņai nodzīvot tik ilgu mūžu un joprojām būt tik vitālai, sirmgalve atteic, ka nekāda noslēpuma vai receptes nav – vajag vienkārši mīlēt dzīvi, cilvēkus un strādāt pēc labākās sirdsapziņas, lai sagādātu prieku sev un citiem.

 

Cilvēku pētniece

Visu mūžu G. Sūnas kaislība bijusi dejošana un darbs krimināllietās apsūdzēto aizstāvībā. Viņa vienmēr vispirms centusies izprast savus aizstāvamos un atklāt, kāpēc viņi pastrādājuši to, par ko tiek tiesāti. Daudz par cilvēku viņa spējusi noteikt, vien ieskatoties acīs.

Arī tagad, kad viņas pašas acis nerāda vairs gandrīz neko, G. Sūna turpina rūpīgi vērot un novērtēt sastaptos ļaudis. Viņa iemācījusies tos sajust pēc kustībām un runas. Visaugstāk viņa vērtē godīgus, strādīgus, mierīgus un atklātus cilvēkus, bet viszemāk – uzpūtīgos un lepnos. Sirmgalve ir pārliecināta, ka sliktu cilvēku vispār nemaz nav – visi ir labi, tikai to vajag atrast.

 

Jautāta, kuras lietas juristei atmiņā palikušas kā nozīmīgākās, viņa atbild, ka tās, par kurām nācies raudāt visvairāk. Vienā jaunus cilvēkus, pat skolniekus, tiesāja par nepareizu dzejoļu rakstīšanu.

 

“Lielākoties apsūdzētās bija jaunas meitenes. Man sevišķi atmiņā iespiedusies kāda pusaudze, vārdā Lilija. Meitenes klasesbiedri uz tiesas namu bija atnesuši veselu klēpi ar baltām lilijām. Tādas tiesas prāvas kā viņējā bija slēgtas un arī atnākušos jauniešus neielaida zālē. Vēl tagad man acu priekšā ir smaržīgie ziedi uz grīdas pie tiesas zāles durvīm. Toreiz vidusskolniecei piesprieda desmit gadus cietumsoda par dzejolīti, kurā pat nebija nekā pretvalstiska – tas vienkārši bija par dzīvi, mīlestību vai dabu, nevis lai slavinātu padomju iekārtu,” atceras seniore.

 

Liktenis ilgi dzīvot

Kad kādu laiku esam runājušas, simtgadniece sāk mazliet knosīties. Nepaiet ilgs laiks un viņa nenociešas: “Meitenes, vai jūs kādreiz uzpīpojat?” Saņēmusi mūsu piekrišanu, viņa atvieglota izvelk tievu cigarešu paciņu, aizsmēķē un uzcienā arī mūs ar fotogrāfi. Jā, G. Sūna smēķē jau kopš 16 gadu vecuma un ne reizi nav mēģinājusi atmest.

Viņa gan joprojām ik dienu kaut mazliet vingro, taču ir pārliecināta, ka laba veselība un ilgs mūžs nav nekas cits, kā vien Dieva dots. Viņš nosaka cilvēka likteni, katram tas ir savs un neizbēgams. Kad daudz latviešu devās bēgļu gaitās uz ASV un Rietumeiropas valstīm, arī G. Sūnai bija kuģa biļete. Taču viņa neaizceļoja, jo iepriekšējā dienā saslima ar dizentēriju. Viņas brālis uzkāpa uz tā kuģa un knapi izglābās, jo kuģi sabombardēja. Daudzi tajā dienā aizgāja bojā, bet viņas liktenis bija izdzīvot.

 

Tagad, simt gadu vecumā, viņa joprojām izsmēķē septiņas cigaretes dienā, dzer daudz šķīstošās kafijas, īpaši vakaros, ja nenāk miegs, bet, kad kļūst pavisam, pavisam skumīgi, pa drusciņai iemalko balzamu. Skumjas pie viņas nāk no atmiņām.

 

“Kaut kā vairāk sanāk atcerēties traģisko. Tad es sāku pārcilāt prātā un pārmest sev, kāpēc reiz esmu rīkojusies tā un ne citādi. Citkārt atkal kļūst skumji par grūtajiem cilvēku likteņiem, par aizsaulē aizgājušajiem radiem un draugiem,” skaidro seniore. Taču skumjas vienmēr atkal nomaina prieks un visvairāk viņa to smeļas, skatoties uz mazmazbērniem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+