25. augusta priekšnesums apliecināja, ka Stīvena Leitona interese par latviešu mūziku nebūt nav pārejoša parādība.
25. augusta priekšnesums apliecināja, ka Stīvena Leitona interese par latviešu mūziku nebūt nav pārejoša parādība.
Publicitātes foto

Garīgā mūzika ar Stīvenu Leitonu 0

Angļu diriģents Stīvens Leitons arī Latvijā labi zināms kā viens no savas paaudzes spožākajiem profesionāļiem kormūzikas jomā, un Garīgās mūzikas festivālā pirms pieciem gadiem līdzās latviešu komponistu darbu atskaņojumiem dzirdētā Fransisa Pulenka kantātes “Cilvēka seja” interpretācija atstāja neaizmirstamus iespaidus.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Acīmredzot tāpat domāja arī Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, jo nu slavenais diriģents ar latviešu mūziķiem sadarbojies atkal – pēc Liepājā un Rīgā atskaņotā Džuzepes Verdi “Rekviēma”. 21. Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls turpinājies svētā Pētera baznīcā 2018. gada 25. augustā ar Stīvena Leitona sagatavotu programmu. Tajā arī šoreiz Pulenks, tikai Pola Eliāra dzeju nu nomainījis Kristus ciešanu un nāves atainojums ciklā “Četras motetes grēku nožēlas laikam”, arī šoreiz Ēriks Ešenvalds, tagad mūziķiem izvēloties komponista 2007. gada opusu “Viltus saules”, bet programmas centrā – Pulenka laikabiedra un zināmā mērā arī gara radinieka Franka Martēna mesa dubultkorim. Un koncerta pieteikuma izraisītajās cerībās nenācās vilties – 25. augusta priekšnesums apliecināja, ka Stīvena Leitona interese par latviešu mūziku nebūt nav pārejoša parādība, un arī romāņu mūzikas lasījumos diriģenta un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” sasniegumi jo­projām ir izcili augstā līmenī.

Fransisa Pulenka personiski izjustā vēstījuma atainojums pirmām kārtām pārliecināja ar māksliniecisko tēlu un tajos ietverto metafizisko dimensiju patiesumu. Šeit bija rodama gan kontemplācija un dramatiskas norises, gan klusinātas apceres un saviļņoti emociju uzplūdi, korim viscaur saglabājot muzikālās domas viengabalainību un precizitāti. Vienlaikus interpretācija izcēlās ar priekšnesuma plastiskumu, ar izsmalcinātu nianšu spektru un kolorītu nokrāsu maiņām, un tas uzreiz atklāja arī paša diriģenta nopelnus, Stīvenam Leitonam iedziļinoties Pulenka partitūras kompleksitātēs un spējot skaņuraksta atspoguļojumam piešķirt ne tikai intelektuālu skaidrību, bet arī emocionālu vērienu. Ne velti Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dziedājumā tik piepildīti skanēja dinamiski visklusākie posmi, citkārt skanējumam uzrunājot ar tembrālu intensitāti un dramatisku pārdzīvojumu apjausmu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Diriģents un koris līdzvērtīgus panākumus guva arī lasījumā Franka Martēna mesai dubultkorim. Arī šveiciešu autora opuss var kļūt par pārbaudījumu ikkatram atskaņotājam – darba apjomi un komplicētais skaņuraksts prasa sevišķi augstu meistarību –, un arī šeit ne gluži viss intonācijas slīpējuma un artikulācijas trāpīguma ziņā skanēja ideāli. Taču sekmes bija nenoliedzamas – izvērstā opusa dramaturģisko arhitektoniku mūziķi veidoja droši un mērķtiecīgi, harmonisko vertikāļu ķēdes un melodisko līniju plūsmas skanēja tembrāli izteiksmīgā izgaismojumā, bet skatījumā uz Martēna radīto polistilistisko impulsu sakausējumu Stīvena Leitona vadītais koris spēja saglabāt vērīgu prātu un gaumes izjūtu. Nepaejot garām centrālajai mūzikas atklāsmei – atziņai, ka mesā dubultkorim komponists paudis sev nozīmīgus reliģiski eksistenciālus meklējumus un secinājumus.

Bez šaubām, arī Ērika Ešenvalda kordarbi ir personiskas pieredzes un kontemplācijas rezultāts, arī tie runā par sakrālām tēmām, lai gan ne vienmēr komponists izmantojis tieši liturģisko tekstu. Līdz ar to Ešenvalda diptihs “Viltus saules” Garīgās mūzikas festivāla programmā iederējās ļoti labi, pirmkārt, veidojot nepieciešamo kontrastu ar Pulenka un Martēna darbu raksturu un koncepciju, otrkārt, atsaucot atmiņā arī citas komponista partitūras, kurās viņš pievērsies meteoroloģiskiem fenomeniem, dabas parādībām, pastorālām norisēm, lai tādējādi atklātu to, kas notiek paša cilvēka dvēselē. “Viltus saules” šai ziņā ir viens no veiksmīgākajiem Ešenvalda daiļrades piemēriem – lielo teksta apjomu komponists ietvēris nemāksloti plastiskās intonācijās, mūzikas emocionālie vaibsti saista ar trauslu valdzinājumu, bet tembrāli harmoniskās aprises palīdz iejusties kosmoloģiskās dimensijās. Tāpat par ļoti veiksmīgu saucama arī pati interpretācija, kur kora un diriģenta dialogs bija guvis pārliecinošus rezultātus gan muzikālo struktūru, gan tēlu un noskaņu pasaules iedzīvinājumā – Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dziedājumu te raksturoja smalkas vokālo krāsu variācijas, turpretī Stīvena Leitona veikumu – sapratne par skaņdarba individuālajiem aspektiem un prasme tiem piešķirt īsteni piemērotus priekšnesuma rakursus.

Garīgās mūzikas festivāls turpināsies arī nākamajās nedēļās, atskaņojot arī citu latviešu komponistu partitūras, tostarp jaundarbu pro­grammu, un noslēdzoties ar Leonarda Bernsteina simtgadei veltītu koncertu. Un jācer, ka šejienes publika Stīvena Leitona un latviešu mūziķu uzstāšanos varēs dzirdēt arī turpmāk – gan ar a cappella darbiem, gan kādu lielāku vokāli simfonisku opusu. Nav gluži obligāti, lai tas būtu tik grandiozs pasākums kā Džona Tavenera cikla “Tempļa plīvurs” atskaņojums septiņu stundu garumā (lai gan reizi mūžā saņemties derētu), taču sen nedzirdēto Ešenvalda oratoriju “Kristus ciešanas un augšāmcelšanās” vai kādu citu vērienīgu darbu no Stīvena Leitona repertuāra uzņemšu ar patiesu prieku.