Garīga mūzika Lielajā Piektdienā 4
Kamēr daļa Rīgas publikas 3. aprīlī, Lielajā Piektdienā, apmeklēja koncertu Rīgas Domā, atmiņā atsaucot Ērika Ešenvalda “Lūkas pasiju” un iepazīstot Arvo Pērta “Jāņa pasiju”, citi savukārt pulcējās Lielajā ģildē uz tematiski līdzīgu programmu Māra Sirmā vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” atskaņojumā.
Arī šeit skanēja igauņu meistara darbi – 1. simfonija un “Credo” klavierēm, korim un orķestrim, bet koncerta otrā daļa bija atvēlēta latviešu komponista jaundarbam – Kārļa Lāča simfonijai “Krusta ceļš”. Reliģiskas dabas pārdzīvojumu caurstrāvotajai mūzikai programmas veidotāji izvēlējušies īsto brīdi – Lielo Piektdienu, un šī iecere vairāk vai mazāk īstenojusies arī mākslinieciski, jo divas dienas pirms Lieldienu svinībām mūzikas autori un atskaņotāji klausītājus ir nevis turējuši drūmā monotonijā, bet gan aicinājuši izjust kontrastainu un piesātinātu noskaņu spektru.
Kārļa Lāča simfonijas idejā un muzikālajā valodā identificējamas līdzības ar jau pieminēto Ešenvalda pasiju, toties 3. aprīļa koncerta pirmā daļa atgādināja par LNSO pirms pāris mēnešiem atskaņoto Gijas Kančeli 5. simfoniju. Abu autoru uzmanības centrā vienmēr bijušas reliģiskas, eksistenciālas un ētiskas tēmas, un tagad, gruzīnu un igauņu komponistu jubilejas gadā, mūziķi palūkojušies arī uz senāk tapušām un Latvijā mazāk spēlētām Kančeli un Pērta partitūrām, rezultāts abos gadījumos neatstāj vienaldzīgu. Pretstatā pēdējā laika “stikla pērlīšu spēlēm” Arvo Pērta 60. gadu radošā izteiksme un vēstījums raksturojami kā nepārprotami laikmetīgi un avangardiski, un Māra Sirmā vadītā LNSO priekšnesums liecināja, cik droši komponists jau savā pirmajā simfonijā apvienojis dodekafonijas (divpadsmit toņu kompozīcijas tehnika) intelektuālās struktūras ar raksturā daudzšķautņainu tēlainību, uzrunājot gan ar kompozīcijas tehnikas meistarību, gan ar mūzikas satura intensitāti un piepildījumu. Lai arī uzstāšanās gaitā ne viss izdevās pietiekami precīzi un saliedēti, kopējais interpretācijas risinājums tomēr izvērtās mērķtiecīgs un kolorīts. Pārlieku neapmulstot simfonijas polifonizētajā skaņurakstā, interpreti sniedza gana skaidru un izkoptu skaņdarba lasījuma versiju, kur uz stīgu orķestra zīmējuma fona spilgti izcēlās koka pūšaminstrumentu inkrustācijas, ansambļa muzicēšanā ar tikpat tīrām tembrālām krāsām iesaistoties arī metāla pūšaminstrumentiem.
Līdzīgi ar Arvo Pērta “Credo” – Māra Sirmā veidoto interpretāciju balstīja izsvērta un loģiska dramaturģiskā arhitektonika, kuras ietvaros diriģents panāca brīvu un plastisku muzikālo emociju un kontrastu virzību, paļaujoties uz orķestra, pianista Kārļa Lāča un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” māksliniecisko izjūtu un profesionalitāti. Tādēļ priekšnesums palika atmiņā ne tikai ar izslīpētiem faktūras, dinamikas un temporitma parametriem kā kora dziedājumā, tā orķestra spēlē, bet arī ar plašām un vienotām atskaņojuma līnijām, mūziķiem krāšņi atklājot Pērta vienlīdz klasiskā un izaicinošā skaņdarba komplicēto polistilistiku un konceptuāli vērienīgās dimensijas.
Māra Sirmā vadītais koris un orķestris līdz ar solistiem – saksofonistu Gintu Pabērzu un dziedātāju Jolantu Strikaiti – nelika vilties arī koncerta otrajā daļā ar Kārļa Lāča simfonijas “Krusta ceļš” pirmatskaņojumu, partitūras lasījumam pievēršoties nopietni un uzmanīgi, kur īpaši priecēja saksofonista meistarība, komponista radošajām iecerēm atsaucību gūstot arī soprāna priekšnesumā. Pašas simfonijas visnotaļ demokrātiskajā izteiksmē visvairāk saistīja ar teicamu muzikālo gaumi un melodisku plūdumu apveltītie liriskie tēli, šim emociju lokam turklāt izceļoties arī ar intonatīvu diferenciāciju. Atšķirīgu un katru reizi trāpīgu tematismu autors piešķīra soprāna vokālajai partijai, saksofona solo un darba pēdējā trešdaļā – arī kora partitūrai. Līdz ar to šie simfonijas posmi uzreiz ieguva divkāršu vērtību – pirmkārt, tie uzrunāja ar emocionālu dziļumu un dabiskumu, otrkārt, visprecīzāk iekļāvās skaņdarba formas ritējumā. Par veiksmīgu saucams arī episkas ievirzes raksturu un intonāciju pretstatījums subjektīvāku jūtu pasaulei, skaņdarba finālā pārliecinot gan ar gaiši triumfējošām lappusēm, gan arī tām sekojošo līdzsvaroti poētisko izskaņu. Līdzās šiem posmiem simfonijas dramatiskās epizodes izklausījās bālākas un haotiskākas – autors šo tēlu atklāsmei bija izvēlējies vienkāršotus ceļus. Konservatīvā mūzikas valodā ietērptā tēmas attīstība regulāri sākās un beidzās gluži vienkārši ar roka sitaminstrumentu grupas iesaisti, šai simfonijas daļai pietrūka ne tikai pienācīgas oriģinalitātes, bet arī loģikas, vairākām potenciāli vērtīgām idejām parādoties un pēc neilga brīža pazūdot pārlieku kaleidoskopiskā izklāstā. Tādēļ arī visu izvērsto darbu piecdesmit minūšu garumā bija grūti uztvert kā viengabalainu koncepciju, tomēr svarīgākais, ka Kārļa Lāča simfonija “Krusta ceļš” atstāja priekšstatu par autora izvēlētās tēmas patiesu būtiskumu – vismaz paša komponista acīs. Un tas jau ir gana daudz.
