Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
6. maijs, 2012
Drukāt

Garīguma osta “Līdumniekos”

lidumkalni_149_vs

Ķurbē starp lielo silu un Dundagas mežiem, pauguru un pļavu ieskautajos “Līdumkalnos” piestāj nesteidzīgi ceļotāji, kas Šulcu ģimenes iekoptajā saimniecībā atklāj laika patieso vērtību. Ar savu radošo aktivitāti viņi iekļāvušies Īves pagasta tēla popularizēšanā.

 

Vizma ir pārliecināta, ka viņai visu labo dzīvē ir devis Dievs: vecākus, vīru, bērnus, tuviniekus. Protams, arī “Līdumkalnus” – visjaukāko vietu uz pasaules, kur visiem, kas meklē personiskas attiecības ar Dievu, ir iespējas to darīt dabā.

– Kad radās vēlēšanās nopirkt laukos māju, jau zinājām, ka tā nepiederēs mums vien, jo, kā liekas, mūs šeit atveda Dievs. Tie ir gari stāsti, kurus es varu stāstīt nesteidzīgiem ciemiņiem…

 

Esam šeit nonākuši, nevis lai tikai izmainītu savu dzīvi, bet arī, lai tai steigā nepaskrietu garām. Lai mēs to nodzīvotu patiesu un bagātu, izbaudot katru mirkli.

 

Sākumā mūs aizrāva dažādas saimnieciskas lietas, taču kādu vakaru virs pakalna, kurš atrodas tieši pretim virtuves logam, parādījās mēness. Un tā apspīdētais dārzs izgaismojās košā purpursarkanā krāsā, turklāt lāses formā. Devos pie sava mācītāja Jura Rubeņa. Viņš toreiz bija domājis par nometnes vietu un jautājis Dievam, kur tai jānotiek. Kļuva skaidrs, ka Ķurbē. Vēlāk radās ideja par draudzi, kura drīz arī nodibinājās. Četrus gadus dievkalpojumi notika mūsu lielajā istabā, bet, kad palika par šauru, kapelu izveidoja Tiņģeres pilī.

 

Laika dimensijas

Pēc Rīgas stresa un steigas “Līdumkalnu” saimnieki un apmeklētāji joprojām sajūt, ka šeit laiks rit savādāk. Daudz lēnāk. Var paspēt gan ar cilvēkiem, gan ar Dievu parunāties. Sevišķi lēns tas kļūst, ja nelieto internetu un nebrauc ar auto. Ja vēl nav arī telefona, var iejusties sendienās, kad tā visa nebija, bet cilvēki visu paspēja. Tā tiņģernieku un tūrisma apritē iegājies nosaukums Lēnā laika parks, kas drīzāk ir filozofiski uztverams. Saimnieki paši pēta laiku un ļauj arī citiem pārliecināties par tā ietilpību – vai tas mērāms ar pulksteni, vai darbiem, ko varam padarīt… Viņuprāt, modernās tehnoloģijas un lieka informētība laiku nozog. Nesteidzībā vadītu laiku piepilda ne vien praktiskie darbi, bet arī nemateriālas vērtības. Tieši tās uzdāvina vērtīgu laiku, lai darītu lietas, ko laika zobs un rūsa nemaitā, piemēram, smelties atziņas. Ne vienmēr tas, ko tīkojam, ir mums vajadzīgs! Tikšanās ar cilvēkiem vairāk piederas mūžībai nekā materiālo jautājumu risināšana, ko palīdz nokārtot dabā vērojamais. Radošais darbs, ko darām sev un citiem, paliek un arī dvēseli baro, uzsver līdumkalnieši:

– Esam šeit nonākuši, nevis lai tikai izmainītu savu dzīvi, bet arī, lai tai steigā nepaskrietu garām. Lai mēs to nodzīvotu patiesu un bagātu, izbaudot katru mirkli. Tas nav iespējams bez attiecībām ar Dievu un citiem cilvēkiem, bet tam ir vajadzīgs laiks un nepastarpināta saskarsme ar Viņa radīto dabu.

 

Priekšā pateiktais

Ķurbes ciems ir ļoti sena apdzīvota vieta. Apstrādājot zemi, arī Šulci atraduši akmens laikmeta priekšmetus. Iespējams, ka kādreiz šeit ir bijusi viena no pirmajām koka baznīciņām. Ne velti viņiem radusies ideja savas teritorijas augstākajā pakalnā uzcelt nelielu vasarās lietojamu lūgšanu namiņu.

 

Arī zāles nav vairs vajadzīgas. Siltumnīcā ienākas pirmie spināti, dilles, loki, paprika. Pļavā arvien vairāk sarodas ārstniecības augi un dobēs aug garšaugi.

 

Savu 18 ha saimniecību, neskaitot 6 ha meža, viņi iekopt sāka ar vērienu: ara, sēja, stādīja. Pirmais bija upeņu dārzs. Kad stādījumiem pāriet pāri trīsdesmit brieži, vēl cūku bars un stirnu pulks, tad zaķītim jau maz tur kas palicis. Sākumā paticis, ka tie visi staigā pa dārzu, gar logiem un ēd ābolus. Kad apēsti arī visi krūmi un kociņi, kāposti un kartupeļi, nospriests taisīt žogu. Pašlaik tas simboliski iegrožo vien vistām, pīlēm un zosīm paredzēto platību, kur ietilpst dīķītis. Lielāks radās, atbrīvojot no krūmiem un saknēm ganības, kur jau iepriekš bijis dīķis. Tur ieaudzēti līņi, foreles un vēži. Šulcu saimniekošanas princips: izdarīt labi to, kas ir pašu spēkos! Neraizēties par to, ko nespējam mainīt! Mācīties no “Praktiskā Latvieša”! Tā ieaudzētas šitake sēnes, kas ļauj ietaupīt, piemēram, aizstāt gaļu. Arī zāles nav vairs vajadzīgas. Siltumnīcā ienākas pirmie spināti, dilles, loki, paprika. Pļavā arvien vairāk sarodas ārstniecības augi un dobēs aug garšaugi. 
lidumkalni_103_VS

Daudz mācījusi dzīve: nesteigties bez vajadzības un nesteidzināt citus! Vizma bērnībā mudinājusi tēvu, lai ātrāk brauc pēc mammas uz darbu.

– Viņš avarēja un mājās pārradās tikai pēc pāris mēnešiem. Vienmēr jāatceras, ka, darot visu mierīgi un soli pa solim, mēs nevaram nokavēt neko, kas būtu svarīgāks par mums pašiem. Lieka steiga var ātrāk tuvināt tikai kapam.

Lēnā laika efektu izjutām, jau pavadot šeit atvaļinājumus un vasaras. Kādreiz, pašā sākumā, vīrs vēl strādāja pa Rīgu, bet mums ne telefonu, ne braucamo. Kādu svētdienu nolēmām izcept torti. To pirmo reizi darīju kopā ar meitām. Iznāca tik skaista, ka žēl ēst! Nospriedām, ka kāds jau nu varētu tādā reizē atbraukt ciemos… Gājām drusku atpūsties. Tikmēr Rojā, kur toreiz dzīvoja māsa, viņas vīrs pēkšņi teic: Vizma izcepusi torti, jābrauc ciemos! Un ieradās ciemiņi, kuri spēja atzinīgi novērtēt torti. Tas ir lēnā laika efekts; kad domas un vēlmes ir patiesas, tās var sasniegt citus cilvēkus bez masu komunikācijas līdzekļiem.

 

Ģimene

Vizmu un Andri kopā saveda mācības Rīgas 5. poligrāfiķu arodskolā. Kristīgās tradīcijas nāk no ģimenēm. Kādu laiku abi poligrāfisti savu darbu pakļāvuši kopējām interesēm, cenšoties strādāt tur, kur ģimenei izdevīgāk. Un kļuva stresaini, ar dzīvi neapmierināti. Kamēr Andris strādāja tipogrāfijā, vēl bija normāli. Deficīta gados – pārtikas veikalā, lai ģimeni apgādātu ar pārtiku un nebūtu jāstāv garajās rindās, atceras Vizma. Vairākus gadus arī viņa strādāja bērnudārzā par audzinātāju, lai vecākās meitas to varētu apmeklēt. Mācījusies Filoloģijas fakultātes neklātienes nodaļā. Meitenēm sākot skolas gaitas, strādājusi par laboranti tuvumā esošajā Pedagoģijas fakultātē. Kad piedzima trešā meita, audzināja viņu. Vīram bija vienīgais legālais padomju laika bizness – puķu audzēšana.

– Andris bija uzcēlis palielu siltumnīcu un audzēja gerberas, viņam patika. Es pielāgojos un taisīju puķu pušķus, dzīvojām labi. Kad sākās lielais puķu imports no Holandes, mūsu bizness beidzās. Andris nostrādāja desmit gadus Rīgas Lutera draudzē par namdari. Vēlāk bija viens no labākajiem remontu meistariem Pārdaugavā. Es strādāju dažādās sabiedriskajās organizācijās un mācījos semināros arī ārzemēs.

Vecākā meita Rasa, gleznotāja, strādā par pasniedzēju Rīgas Celtniecības koledžā. Arī Laura ir profesionāla māksliniece. Jaunākā meita Ance – sabiedrisko attiecību speciāliste – audzina 2 meitas. Annai Sārai drīz būs 3 gadi, Annijai Elizabetei ir 5 mēneši. Vēl skolojams Kristaps (16 g.), kurš mācās Valdemārpils vidusskolā klasē ar darbmācības novirzienu un praktizējas pie meistara Igurda Baņķa. Savas prasmes Kristaps apliecinājis rotaļlietu izveidē un paša istabas iekārtojumā. Uzmanību piesaista oriģināli apstrādātās vecās mēbeles, kuras tēvs restaurējis. Kā jau zēnam pienākas, senās istablietas viņš atdzīvinājis ar kontrastainu krāsojumu. Vecinājums paspilgtināts ar plaisājuma efektu, kas uzziests virs pamatkrāsas.

 

Savs bizness

lidumkalni_107_VSVīru iemantotas gudrības “Līdumkalnos” papildina sievišķīgās izpausmes. Kārtību mīlošā Vizma aizvien sistematizējusi sīklietas, katrai priekšmetu grupai atvēlot atsevišķu kurpju kasti. Vienmēr bijusi kastīte arī pazudušajām lietām… Kad Andris galvenās mēbeles jau bija restaurējis vai no jauna uztaisījis, sieva viņu pievērsa koka kastīšu izgatavošanai. Tās savukārt rosināja Lauru – apgleznot ar dažādām dabas ainiņām un zīmējumiem. Vizma nu jau gadu ir uzņēmēja, kura izveidojusi SIA “Art and place”, kas ar attiecīgiem attēliem piedāvā suvenīrus Talsiem, Dundagai un citiem novadiem, kā arī kastītes svētkiem attiecīgā noformējumā. Pasūtītāji ir arī kaimiņi un tiņģernieki.

Andris, radinieku iedrošināts, izveidojis savu mēbeļu ražošanas uzņēmumu, nomā galdniecību Tiņģerē. Viņa SIA “Amber Oak” rit tikai otrais darba gads, un tik pat ilgi – arī eksports uz Angliju. Konservatīvie briti mīl ekoloģiskas mēbeles vecā stilā no veca koka! Der pat ar naglu pēdām, bet zaraini dēļi, kas ievaskoti ar bišu vasku, taču elpo un nomierinoši smaržo! Tēvam labprāt palīdz Laura. Pamīšus gleznošanai viņa vasko tēva darinātās mēbeles. Jāpiebilst, ka Vizma jau sen raksta un publicē Dieva, Dabas un Darba iedvesmotas dzejas. Ilustrācijai der viņas pasaules uztverei atbilstošas rindas:

Manam dārzam nav žogu…

Tur stirnāži var cauri skriet.

Katrs putns aiznes knābī ogu,

Bet suņi aizmirst viņus riet.

Ķurbes Šulciem netrūkst domu un ideju dzīves uzlabošanai. Telšu vietā apmeklētājiem jārada pajumte ar ērtībām, lai vairāk vaļas būtu izbaudīt Lielā Brīnuma esamību. Viņiem prātā ir mazā ciema svētki, atgādinot, ka arī to iedzīvotāji ir cilvēki, un lai izceltu vēsturiskās un dabas vērtības vietā, kur nav pat ceļa zīmes! Vietējie, padsmitos skaitāmie iemītnieki, paši uzlika norādi “Ķurbe”, bet nepagāja ilgs laiks, kad to noplēsa. Nav jābrīnās, ka daudzi Latviju pamet, un, ja tā turpināsies, mazie ciemi tiešām izzudīs…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+