Garīgums un jaunatklāsmes 0
Atklāšanas koncerts Liepājā un pieci koncerti Rīgā – tāda bijusi 16. starptautiskā garīgās mūzikas festivāla programma. Tās veidotāju – Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un diriģenta Māra Sirmā – uzmanības centrā šogad atradās vairāku savstarpēji kontrastējošu muzikālu norišu savijums.
Par gruzīnu skaņumākslu vēstīja koncerts “Gruzijas motīvi” 4. septembrī Rīgas Domā un vīru vokālās grupas “Didgori” uzstāšanās dienu vēlāk Svētā Pētera baznīcā; igauņu diriģents Andress Mustonens 27. augustā vadīja Valsts akadēmiskā kora un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu ar Andresa Uibo, Josefa Bardanišvili un Džona Tavenera skaņdarbiem. Savukārt cits festivāla viesis no Lielbritānijas – Stīvens Leitons – 24. augustā bija sagatavojis a cappella mūzikas programmu; Džuzepes Verdi Rekviēms atgādināja par itāļu komponista divsimt gadu jubileju, bet “Himna svētajai Cecīlijai” ‒ par Bendžamina Britena simt gadiem. Pirmatskaņojumus piedzīvoja vairāki Ērika Ešenvalda un Uģa Prauliņa jaundarbi, atklāšanas koncertā nepiemirstot arī par Arvo Pērta daiļradi.
Šo notikumu klāstā par īpašu māksliniecisku atklājumu un radošu veiksmi pirmām kārtām jānosauc latviešu komponistu jaunākās partitūras. 24. augusta koncertā izskanējusī Prauliņa “O lux beatissima” un Ešenvalda “67. psalms” liecināja par abu autoru spēju profesionāli būvētā, spriegā un loģiski pārliecinošā formā iekļaut emocionāli krāšņu un izteiksmīgu vēstījumu, kas Prauliņa skaņdarbā lika ieklausīties tematiskā materiāla attīstības un kora tembrālo krāsu niansēs, bet Ešenvalda veiktajā psalma lasījumā – skaņās ietverto pārdzīvojumu daudzpusīgā izgaismojumā un nepārtrauktā virzībā uz katarsi.
Komponistu atšķirīgais pasaules skatījums un estētiskie principi spilgti izpaudās arī koncertā “Gruzijas motīvi”, kur Prauliņš skaņdarbā “Tumsā gāju…”, iedziļinoties latviešu un gruzīnu tautasdziesmās, radīja kontrastainu, taču iekšēji harmonisku un gaišas poēzijas caurvītu mūzikas plūdumu, kamēr Ešenvalda “Leģendas par Tetnuldi un Ušbas kalniem” tēlainība jau bija dramatiskākas iedabas.
Autora meistarība emocionāli trāpīgu un saviļņojošu muzikālo ainu izveidē šeit guva jaunu apstiprinājumu, gruzīnu ansambļa un Valsts akadēmiskā kora dažādajām dziedāšanas manierēm akcentējot skaņdarbā pausto noskaņu pretstatus. Savukārt čella un sitaminstrumentu iekļāvumi skaņu rakstā palīdzēja atklāt komponista iecerētās koncepcijas traģismu. Visas četras jaunradītās partitūras atspoguļoja abu komponistu spēju, saglabājot jau iepriekš izkopto individualizēto harmonisko valodu un izteiksmes līdzekļu loku, pievērsties vēl nebijušiem mākslinieciskiem rakursiem.
Visaptverošs priekšstats par gruzīnu tautas mūzikas vokālās daudzbalsības tūkstošgadīgo tradīciju bija gūstams 5. septembrī, Levana Citaišvili izveidotajai desmit gruzīnu vīru grupai “Didgori” uzstājoties Pētera baznīcā. Kontrastainajā garīgo un tradicionālo dziedājumu programmā ietilpa dažādu žanru un rakstura mūzika no teju visiem Gruzijas reģioniem, un tā klausītāji varēja kļūt par lieciniekiem Abhāzijas, Megrēlijas un Svanetijas dejas dziesmu dinamiskajai līksmībai, Kahetijas reģiona galda dziesmas aristokrātiskajam cēlumam, Gūrijas reģiona darba dziesmas arhaiski disonantajām saskaņām vai arī “Skumjam stāstam par to, kā Abhāzijas mednieks Gudisa aizgāja kalnos un nekad vairs neatgriezās”.
Līdztekus folklorai, protams, skanēja arī sakrālie dziedājumi, īpaši atmiņā paliekot Lieldienu liturģijas irmosa pārpasaulīgajam skaistumam, un visa koncerta gaitā, atklājot gregoriskajiem dziedājumiem tuvās gruzīnu garīgās un laicīgās skaņumākslas objektīvo vērojumu un plašās, brīvi elpojošās līnijās zīmētos tēlus, vokālais ansamblis muzicēja skanīgi, kolorīti un tembrāli niansēti.
Visbeidzot, pieminot arī citas festivāla veiksmes – Gijas Kančeli mūzikas tēmas Raimonda Paula un kora interpretācijā un abhāzu tautasdziesmas “Azamat” atskaņojumu Reiņa Sējāna un Andra Sējāna aranžējumā 4. septembra koncertā – jāatzīmē Valsts akadēmiskā kora “Latvija” augstais mākslinieciskais līmenis, kas ļāva koncertam “Gruzijas motīvi” Māra Sirmā vadībā izskanēt emocionāli bagātīgos un loģiski pārdomātos rakursos. Turpretī kora sadarbība ar Stīvenu Leitonu raksturojama kā uzskatāms paraugs tam, kā jāatskaņo Fransisa Pulenka slavenā kantāte “Cilvēka seja” ‒ un ar šo konģeniālo interpretāciju vien pietiktu, lai šīgada Garīgās mūzikas festivālu atcerētos uz ilgāku laiku.
