Latvijā
Politika

Vērtējam partiju solījumus ekonomikā: Garlaicīgs piedāvājums un strausa politika 0

Zīmējums: Gatis Šļūka

Objektīvi runājot, Latvijas vēlētājiem it kā nav pamata būt neapmierinātiem ar valsts ekonomisko attīstību pēdējos četros gados – par spīti sabrukušām bankām un OIK skandāliem, visus šos gadus valsts ekonomika augusi ar tempu ap 4% gadā, proti, ātrāk nekā vidēji Eiropas Savienība. Saskaņā ar aptaujām 71% darba devēju šogad paaugstinājuši algas. Tātad viss kārtībā?

Ne gluži. Diemžēl izrāviens pēdējos četros gados Latvijas ekonomikā noticis nav, par spīti 2012. gadā apstiprinātajam Nacionālajam attīstības plānam, kura mērķis bija tieši šādu izrāvienu nodrošināt.

Plāns ir izgāzies.

Kopumā esam kūlušies kaut kur pa vidu – labāk nekā atpalicēji, bet krietni sliktāk nekā līderi, un ilgtermiņā šāda pozīcija tik mazai valstij kā Latvija neko labu nesola – mazajiem jābūt žiglākiem un veiklākiem nekā lielie, lai izdzīvotu. Turklāt – Saeimas vēlēšanās jābalso par nākotni, nevis pagātni. Un nākotnē Latvijas ekonomikai priekšā ir vairākas draudīgas klintis, kuras būtu vēlams apbraukt, nevis tām uztriekties.

Pirmā no tām ir valsts budžets un ar to cieši saistītā nodokļu iekasēšana. 2017. gada SKDS aptaujā iedzīvotāji kā trīs vissvarīgākās lietas, kas jāizdara valdībai, minēja veselības aprūpes sakārtošanu, pensiju un pabalstu palielināšanu un izglītības kvalitātes uzlabošanu. Kā nav grūti saprast – visu šo lietu risināšana saistīta ar to, cik naudas tam iespējams atvēlēt budžetā. Kur partijas piedāvā meklēt papildu naudu?

Spriežot pēc astoņu partiju atbildēm uz “LA” jautājumiem, šajā ziņā politiskos spēkus var sadalīt vairākās grupās. Pirmajā no tām partijas sola konkrētus, skaitļos izteiktus mērķus. Šīs partijas ir Jaunā konservatīvā partija, Nacionālā apvienība un “Saskaņa”.

Vēl četras – “Attīstībai/Par!”, Latvijas Reģionu apvienība, “KPV LV” un ZZS – konkrētus mērķus nesola, un to piedāvājums būtu raksturojams ar vārdiem “piesaistīt, efektivizēt, izskaust”, proti, parastās frāzes, kādas var atrast jebkurā priekšvēlēšanu programmā, un tas īpašu optimismu neraisa.

Trešajā grupā ir “Jaunā Vienotība”, kas gan nesola konkrētos skaitļos izmērāmus mērķus, tomēr sola spert radikālu soli, un tas ir izmērāms – proti, tā faktiski pieder pie pirmās grupas.

Maz ambiciozu piedāvājumu

Ko tad konkrēti sola? Neskatoties uz radikālo tēlu, kuru centīgi uztur Jaunās konservatīvās partijas ideologi, partijas piedāvājums nodokļu iekasēšanas uzlabošanā ir pārsteidzoši kautrīgs – papildu ap 80 miljoniem eiro, kas tiek panākti tostarp ar nodokļu palielināšanu un ostu daļēju vai pilnīgu nacionalizāciju.

Ņemot vērā, ka 2018. gada plānotie budžeta ieņēmumi ir 8,751 miljards eiro, tad šāds uzlabojums ir mazāks nekā 1%.

Kā to vērtēt?

Tas ir pat mazāk, nekā VID plāno iekasēt tikai no aplokšņu algu apkarošanas, un noteikti nepietiekami augošo vajadzību apmierināšanai. No otras puses – šāds mērķis pilnīgi noteikti ir sasniedzams, tam pat nebūs nepieciešama nodokļu palielināšana.

Nozīmīgākos valsts budžeta ieņēmumu palielinājumus sola pretējā partiju spektrā esošie spēki – Nacionālā apvienība un “Saskaņa”. NA uzskata, ka Latvija katru gadu neiekasē 5,7% no PVN jeb 411 miljonus eiro, proti, dod mājienu, ka visu šo summu varētu iekasēt.

Par to gan atļaušos šaubīties, jo simtprocentīgu PVN iekasēšanu varēs panākt tikai tad, kad katrs šī raksta lasītājs nevis maksās bērnu auklītei skaidrā, bet slēgs oficiālu līgumu, kuru reģistrēs valsts datubāzē, un samaksās PVN.

Un darīs to pašu, kad sludinājumu portālā ss.com atrastais meistars izlīmēs jaunas tapetes istabā. Proti, tas pirmkārt ir sabiedrības domāšanas un attieksmes jautājums, un domāšanas maiņa tik ātri nenotiek. Taču pat puse minētās summas iekasēšanas jau būtu nozīmīgs uzlabojums.

Radikālākie soļi

Tomēr visradikālāko un visoptimistiskāko piedāvājumu izsaka “Saskaņa”, piedāvājot viena miljarda nodokļu ieņēmumu pieaugumu, kas radīšoties, veicot ekonomiskās attīstības programmu un uzlabojot nodokļu iekasēšanu. Jāsaka, kopējā garlaicīgajā partiju ekonomiskajā piedāvājumā šis ir viens no interesantākajiem un ambiciozākajiem priekšlikumiem, tāds, kas atbilstu valsts ilgtermiņa mērķu sasniegšanai.

Pozitīvo vērtējumu gan bojā fakts, ka “Saskaņas” saimniekošanas rezultātā Rīga nekādus īpašus ekonomiskos izrāvienus līdz šim nav uzrādījusi, un tas, ka piedāvājuma autors ir šīs partijas jaunpienācējs Vjačeslavs Dombrovskis, par kura reālo ietekmi uz partijas politiku īpašas pārliecības nav.

Otru interesanto piedāvājumu valsts budžeta papildināšanai izteikusi “Jaunā Vienotība”, kas piedāvā ieviest “legālo prezumpciju” – proti, sistēmu, ka dārgu pirkumu (māja, automašīna, rotaslietas, mākslas priekšmeti utt.) gadījumos pircējam būtu jāpierāda, ka tie tiek pirkti par likumīgi iegūtu naudu.

Tas, neapšaubāmi, būtu radikāls solis – tāds, kas vērsts pret sociālās nevienlīdzības samazināšanu, jo šie ierobežojumi krietni vairāk skar sabiedrības eliti nekā vienkāršos iedzīvotājus. Jautājums tikai – kāds birokrātijas un kontroles mehānisms jārada, lai to visu spētu kontrolēt. Un vai sabiedrība šādai valsts kontrolei ir gatava.

Taču kopumā – tieši pēdējie divi priekšlikumi valsts budžeta palielināšanai šķiet interesantākie.

Skaitļi, fakti un vīzijas

Jautājumā par arvien draudīgāko trūkstošā darbaspēka problēmas risināšanu vairums partiju piedāvā strausa politiku – iebāzt galvu smiltīs un atkārtot mantru par latviešu atgriešanos dzimtenē, kas visu atrisinās. Skaitļi un fakti ir šādi – brīvo darba vietu skaits Latvijā saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem šī gada septembrī bija 22 tūkstoši, astoņu mēnešu laikā tas ir gandrīz dubultojies – iepriekšējo gadu pabeidzām ar 13 tūkstošiem neaizpildītu darba vietu.

Turklāt jāņem vērā, ka NVA dati nebūt neuzrāda kopējo trūkstošo darbinieku skaitu – tikai tos, par kuriem darba devēji ir oficiāli informējuši. Domāju, ka šo skaitli var droši vismaz dubultot, ja ne trīskāršot.

Ārzemēs šobrīd strādā aptuveni 120 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, apmēram 13% no kopējā darba spējīgo iedzīvotāju skaita.

Iedzīvotāji turpina aizbraukt – katru dienu apmēram viens pilns tramvaja vagons, 74 cilvēki.

Reāli Latvijā šogad ir atgriezušās 45 ģimenes. Saskaņā ar ļoti nelielu aptauju (110 aptaujāto) 20 – 30% aizbraukušo it kā būtu gatavi atgriezties Latvijā, taču lielākā daļa no tiem – pirmspensijas vecumā. Nu nevarētu taču būt tā, ka es esmu vienīgais, kas spēj sarēķināt, ka šie skaitļi nekādi neiet kopā – lai esošo darba roku deficītu nosegtu ar aizbraukušo palīdzību, ir pilnībā jāaptur aizbraukšana un atpakaļ atbraukšanas temps jāpalielina vairākus simtus reižu.

Proti, faktiski aizbraukušajiem ir panikā jābēg atpakaļ uz Latviju, lai tas notiktu. Uz to ir apmēram tādas pašas cerības kā uz radikālu dzimstības uzlabošanos – tās divkāršošana no esošajiem 1,64 bērniem uz katru Latvijas sievieti līdz 3,3 ilgtermiņā risinātu problēmu, taču, cik reālistiski tas ir, – domājiet paši.

Jāpiezīmē, ka neaizpildītas darbavietas – tā nav tikai uzņēmēju problēma. Neaizpildītas darbavietas – tie ir mazāki nodokļi, mazāks valsts budžets, mazākas skolotāju, ārstu un policistu algas, mazākas pensijas, arvien tukšāki lauki, sliktāki ceļi un arvien retāki autobusu reisi uz attālām vietām.

Citiem vārdiem sakot – nabadzība.

Tādēļ tā vietā, lai cerētu uz brīnumiem, ir jārunā par reāliem risinājumiem – un te ieskanas Latvijā tik nepopulārais vārds “migrācija”. Vēlētāji migrantus negrib, es arī ne. Tomēr, manuprāt, augstāk būtu vērtējamas tās partijas, kas vismaz uzdrošinās piesardzīgi ieminēties, ka kaut kāda migrācija varētu būt Latvijas problēmu risinājums, un sāk pieradināt pie šīs domas vēlētājus, nevis ieaijā ar nereālistiskām vīzijām.

No lielākajām partijām tādas ir Jaunā konservatīvā partija, “Saskaņa”, “Attīstībai/Par!”, Latvijas Reģionu apvienība un “Jaunā Vienotība”, ļoti piesardzīgu un aizplīvurotu mājienu uz to dod “KPV LV”. No tām mazajām partijām, kas atbildējušas uz “LA” jautājumiem, līdzīgās pozīcijās ir LSDSP/KDS/GKL koalīcija un “No sirds Latvijai”. NA un ZZS ir stingri savās konservatīvajās pozīcijās – visu atrisinās tautiešu atgriešanās, minimālās algas palielināšana un iedzīvotāju mobilitāte (lasi – tālāka lauku iztukšošanās).

Saka to, ko vēlētāji grib dzirdēt

Trešais uzdotais jautājums – nekustamā īpašuma nodokļa reformas – gandrīz neko jaunu par partijām nepastāsta. Kā no pārpilnības raga birst solījumi atbrīvot no nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas vienīgo mājokli, samazināt kadastrālās vērtības ietekmi uz nodokļa apmēru un apņemšanās pašvaldībām dot lielāku brīvību nodokļa atlaižu piešķiršanā.

Rezumējot partiju piedāvājumu – vienīgie, kas turpmāk maksās NĪN, būs daži bagātnieki. Partijas saka to, ko vēlētāji vēlas dzirdēt. Gribat tam ticēt – ticiet.

Lasiet vēl:

Jautājam partijām: Vai ierobežosiet valsts uzņēmumu vadītāju algas?

Jautājam partijām: Kā palielināt valsts budžeta ieņēmumus?

Jautājam partijām: Vai ieviesīsiet samazināto PVN likmi visai pārtikai?

Jautājam partijām: Kādu risinājumu piedāvājat nekustamā īpašuma nodokļa reformai?

Jautājam partijām: Kā risināsiet darbaspēka trūkuma problēmu Latvijā?

Partiju piedāvājumu labklājībā, demogrāfijā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.

Partiju piedāvājumu veselības aprūpē un “LA” vērtējumu lasiet šeit.

Partiju piedāvājumu izglītībā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.

Publikāciju projektā “Saeimas vēlēšanas 2018. Ko sagaidām, ko mums sola” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv