Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
24. februāris, 2013
Drukāt

Garšvielu tīkotāju pēdās
 Indijā

Foto - Bruno ŠulcsFoto - Bruno Šulcs

Mēs noteikti neesam pirmie, kurus no tāluma valdzinājis Indijas Garšvielu krasts. Jau senie romieši, pārņemot ēģiptiešu tradīcijas, vasaras musonu nesti, kuģoja uz senajām Barbarikonas, Barigazas un it īpaši Muzirisas ostām, lai ziemā ar Himalaju vēju gādību atgrieztos melno piparu pilnām tilpnēm.

 

Daudzi tā iedzīvojās neiedomājamā bagātībā – galu galā pret saujiņu melno piparu savulaik varēja iemainīt stipru, veselu vergu. Citi ceļā zaudēja visu, arī dzīvību. Bet Indijas piekrastes un Rietumu civilizācijas sadarbība bija tik ilgstoša un stabila, ka šeit pat tikušas kaltas monētas ar Aleksandra Lielā un dažu romiešu imperatoru attēliem, šurp kristīšanas misijā devies svētais (viņš arī neticīgais) Toms, vēlāk pa Malabāru, kas ietilpst pašreizējā Keralas štatā, saimniekojuši portugāļi ar Vasko da Gamu priekšgalā un, protams, visnesenākie un ilgstošākie kolonizatori briti… Vienvārdsakot, īsta Eiropa pašā Austrumu sirdī.

 

 

… par ceļošanu vispār…

Savos ceļojumos bijām stāvējuši vairākās Ēģiptes seno ostu vietās, ilgpilni lūkojoties uz austrumiem un puspajokam domājot – ja nu izdotos sastapt kādu, kurš ar savu jahtu vēlas apliekt līkumu Arābijas pussalai un aizkuģot uz Indiju, cik labi būtu pievienoties! Sliktākajā gadījumā – un arī mazliet baidoties par pasaules nespēju sekmīgi stāties pretī Somālijas pirātiem –, protams, varētu ceļot 21. gadsimtam tradicionāli – ar lidmašīnu. Tādēļ, kad pirms pāris gadiem tīklā parādījās ziņa, ka britu un indiešu zinātnieki kopīgiem spēkiem atraduši seno Muzirisas ostu Indijas piekrastē, bija skaidrs: mūsu ceļojums uz Austrumiem ir tikai laika un resursu jautājums.

Resursi tika sameklēti pērnruden, taču šajā laikā bija mainījies mūsu statuss. Ķīnu un Ēģipti izbraukāja divi rūdīti ceļotāji, kurus nebiedē ne pārlidojumi, ne ilgstoši pārbraucieni, ne viesnīcas, kuru komforta līmeni labākajā gadījumā varētu apzīmēt kā “gulta un duša”, ne telts tuksneša malā vai piespiedu nakšņošana autoostā. Teikšu, kā ir: no čūskām (skorpioniem, indīgiem zirnekļiem un baltajiem prusakiem) man bail, bet, kā šķiet, tie arī īpaši nealkst sastapt mūs.

Taču, kad eksotiskā ceļojumā līdzi dodas neticami kustīgs divarpus gadus vecs meitentiņš, par Indiju domājot, prātā vispirms nāk divas šausmas: odi, kas pārnēsā malāriju, Denges drudzi un vēl pusduci potenciāli letālu vai – katrā ziņā – nepatīkamu slimību, kā arī vispārējā netīrība, kas zinātkāru pirksteļu īpašniekiem var sagādāt dažādas vēderkaites, bet viņu vecākiem – pāris simtus sirmu matu.

Tādēļ dators pāris mēnešus katru nakti karsa, meklējot lētākas biļetes, bet galvenokārt – pārliecību, ka tik mazu ceļotāju nav pagalam bezatbildīgi stiept uz otru pasaules malu. Lētākais izrādījās “Kuwait Airways” piedāvājums – trīs biļetes turp un atpakaļ (gan no Romas, ne Rīgas) mums trim maksāja – nedaudz noapaļojot – tūkstoš latu. Visi pārējie piedāvājumi bija no 30 līdz 300 procentiem dārgāki, prasītu ievērojami vairāk laika pavadīt lidostās, turklāt papildu pārlidojums būtu nepieciešams Indijā. “Kuwait Airlines” turpretī bija gatavi mūs aizvest tieši uz pilsētu, kurā vēlējāmies nokļūt, – Keralas štata sirdi Kočinu.

Nelielu sirdsmieru savukārt sniedza daudzie aizraujošie stāsti par to, kā ar tikpat maziem un pat vēl mazākiem ceļotājiem sekmīgi apbraukāta ne tikai Indija, bet pat visa pasaule. Tādēļ, dziļi nopūtusies, noskaitījusi Tēvreizi un (pakonsultējusies ar mūsu ģimenes ārsti) pastiepu viegli drebošu pirkstu, un nospiedu “pirkt”.

 

Garais ceļš līdz viesnīcai

Pēc divām ceļā pavadītām diennaktīm no lidmašīnas izkāpām negaidīti žirgti. Vismazākā ceļotāja grūtāko brīdi bija piedzīvojusi pirms nolaišanās Kuveitas lidostā un pārsēšanās lidmašīnā uz Kočinu; visi stjuarti, mīļi smaidot, centās izmisīgi raudošajai jaunkundzei piedāvāt te cepumu, te pienu, te vienkārši labu vārdu, lai atvieglotu ilgā ceļa nobeigumu.

Kočinas lidosta atstāj diezgan nomācošu iespaidu, īpaši bagāžas kontrole…, izejot no tās. Acīmredzot miega bads bija pie vainas, ka savas ceļotājas somiņas pazušanu (ar visu naudu, bankas karti, savu un meitas pasi) pamanīju tikai tad, kad grasījāmies nolīgt taksometru. Laimīgā kārtā somiņa bija vienkārši ieslīdējusi starp rentgena aparātu un tam sekojošo lenti un mierīgi gulēja pie kājām robežsargam, kad aizelsušies atgriezāmies lidostā, jau domājot, ka ceļojums beidzies, vēl īsti nesākoties.

Starp padomiem ceļotājiem, kuri vēlas apmeklēt Keralu, ir arī šāds: “No lidostas uz pilsētu brauciet tikai ar priekšapmaksas taksometru.” Labi, ka to izmantojām.

Pirms ceļojuma diezgan ilgi diskutējām, vai lauzt tradīciju un pirmo reizi mūžā pasūtīt viesnīcu internetā. Kad bijām rūpīgi apskatījuši Kočinas vai, precīzāk, tās dvīņu pilsētas Ernakulamas karti, sapratām: puskilometru garā ieliņā izvietotas piecas viesnīcas, tātad kādā no tām, jādomā, vieta vismaz uz vienu nakti atradīsies arī tad, ja ieradīsimies četros no rīta. Tādēļ, iekāpjot taksometrā, vienkārši teicām vadītājam: “Cannon Shed Road.” Kā gan mēs varējām zināt, ka viņam izrādīsies tik grūti atrast ielu pie centrālās prāmju stacijas?! Taksometrs mūs vadāja pa pilsētu līkumu līkumiem – vispirms pa sutīgi miklu novembra sākuma tumsu, tad pamazām sāka svīst gaisma un dziedāt pirmie putni; viņš apjautājās diviem kolēģiem un satiksmes policijai, kamēr beidzot aizveda mūs uz vajadzīgo vietu… gandrīz… Uz pieprasīto papildu samaksu mēs izlikāmies aizmirsuši angļu valodu: galu galā, kuram gan vēl tā jāpazīst sava pilsēta, ja ne taksistam!

Aptuveni nedēļu vēlāk sapratu, ka, iespējams, bijām šoferim nodarījuši netaisnību. Kočinā ielu nosaukumu plāksnes nav lielā cieņā – tās atrodamas tikai ielu galos (un ne visu) vai lielākajos krustojumos, tikai angļu rakstībā un lielākoties tā noķēpātas, ka nav iespējams izlasīt. Turklāt paši indieši nekad nelieto pilnos nosaukumus – “Cannon Shed Road” viņiem kļūst par “C. S. Road”, “Mahatma Gandhi Road” par “M. G. Road” un tamlīdzīgi, turklāt vēl darbojas sarežģīta vietējās navigācijas sistēma, kurā ielu nosaukumiem vispār nav nekādas lomas. Kā gan mēs to varējām zināt?!

 

Stratēģija un taktika

Pirms braukšanas vienojāmies, ka visprātīgāk izvēlēties trīs līdz piecas vietas, kurās apmesties un no kurām veikt radiālus izbraucienus, lai redzētu iespējami daudz, pārmēru nenogurdinot mūsu mazāko līdzbraucēju un saglabājot veselīgu dienas režīmu. Par pieturas punktiem bija izvēlēta Ernakulama un Kočina (īsti neizprotu to pārvaldi un savstarpējās attiecības, taču Rīgas centrs un Pārdaugava šķiet diezgan adekvāts salīdzinājums… atšķirība vien izmēros un vēl tajā, ka starp Ernakulamas un Kočinas centru, kurus šķir jūras atzars, visērtāk un lētāk pārvietoties ar kuģīti), Čeraibīča un Kožikode, kuru mēdz dēvēt arī par Kalikutu.

Vienīgais, ko iespējams paredzēt, ceļojot kopā ar mazu bērnu, ir tas, ka neko paredzēt vispār nav iespējams. Es biju baidījusies, ka mūsu mazā nerimša, uz ielas tikusi, vairs nebūs noturama, metīsies draudzēties ar visiem pretimnākošajiem bērniem, suņiem, bet it īpaši kaķiem, riskējot paskriet zem tuktuka vai apmaldīties. Tā vietā, nogājusi apmēram desmit metrus, neuzticīgi miegdama acis neierasti spilgtajā saulē, kas žilbina arī zem cepures naga, viņa piepeši apstājās, pagriezās pret mani un rezolūti paziņoja: “Upacī!” Ceļojums uz Keralu bija manā mūžā pirmais, kad piespiedu kārtā vairāk nodevos dīkdienībai un apkārtējās dzīves vērošanai nekā senatnes spožuma iepazīšanai.Vienīgais nopietnais mēģinājums apmeklēt muzeju beidzās ar pārējo apmeklētāju eiropiešu neapmierinātiem skatieniem (indiešus baltādaini bērni sajūsmina pilnīgi visās to izpausmēs), vairākkārtēju sprintu cauri visām zālēm un sāpīgu ietriekšanos durvīs, kuras viltīgi bija izgatavotas zemākas par visām pārējām.

Taču ceļojums kopā ar bērnu paver gluži citas durvis – uz cilvēku sirdīm. Vēlāk jokoju: ja būtu prasījusi desmit rūpijas (viena rūpija – aptuveni viens santīms) katram, kurš vēlējās nofotografēt Sofiju vai nofotografēties ar viņu kopā, mēs būtu atpelnījuši vismaz uzturēšanās izmaksas, ja ne gluži biļešu cenu.

Kur vien parādījāmies – uz promenādes, veikalā, bērnu parkā, pludmalē – šķita, ka ir mainījies gravitācijas centrs: visu vecumu indieši, plati smaidot, metās svētceļojumā pie Sofijas, kura no droša patvēruma manās rokās bija ar mieru pieņemt uzmanības apliecinājumus.

 

Indija, pārsteigumu pilnā

Indija sagādāja pārsteigumu pēc pārsteiguma.Ind017

Vispirms jau Keralas iedzīvotāju angļu valodas zināšanas vai, precīzāk, to trūkums ir krasā pretrunā divvalodībai, kas valda iestāžu, skolu, veikalu nosaukumos, maldinoši liekot domāt, ka visur iespējams sazināties angliski. Aptuveni katrs trešais rikša angliski prata vien tik daudz, lai saprastu vēlamo galamērķi un spētu nosaukt brauciena cenu, brīžam nelietīgi izmantojot līdzību starp neskaidri izrunātiem padsmitiem un desmitiem, un galapunktā dievojoties, ka no paša sākuma domājis 50 nevis 15 mārciņas. Īpaši naudaskāri ir tieši Kočinas un Čeraibīčas rikšas un taksisti. No mūsu viesnīcas līdz Kočinas kafejnīcu rajonam bija tikai desmit minūšu gājiens, bet, kad vakarā, bērnu no īpaši neganta ziemas musona negaisa glābdami, iekāpām tuktukā, tā vadītājs pie viesnīcas vārtiem lietišķi paprasīja mūsu naudā piecīti… Turpretī Kožikodē gaidīja patīkams pārsteigums: tuktuku vadītāji samaksu ņēma tikai atbilstoši skaitītājam, un dzīve uzreiz kļuva ievērojami lētāka.

Reliģiskais plurālisms bija nākamais pārsteigums. To gana labi var novērot pilsētās, kur rāmi, gluži vai sānu pie sāna sadzīvo katoļu baznīcas un budistu tempļi, mošejas un džainistu dievu pielūgsmes vietas. Ārpus pilsētas daudzdievība kļūst par izklaidējošu spēli. Vai ikkatrās krustcelēs gozējas neliela kapela, taču dienvidnieciski spožā krāsu kolorīta un savdabīgā izpildījuma dēļ pa gabalu ir pilnīgi neiespējami uzminēt, vai tajā savus piekritējus gaida jaunava Marija, Jēzus Kristus, Buda, Krišna vai ziloņdievs Ganešs. Savukārt starp nelielo bodīšu nosaukumiem visā nopietnībā atrodama, sacīsim, “Jēzus bērniņa riepu maiņa”, “Jaunavas Marijas šūšanas darbnīca” un “Kunga Krišnas konditoreja”. Brīžiem šķiet: indieši izvēlas nosaukumus to daiļskanības, nevis jēgas dēļ…

Botāniskie pārsteigumi Indijā uznira vai uz soļa, tomēr vislielākais – arī izmēra ziņā – izrādījās puansetija jeb Ziemassvētku puķe. Ir pierasts, ka pie mums tās dzīvo puķupodos stingri kontrolētā gaismas režīmā – citādi, kā zināms katram puķkopim, neveidojas raksturīgais koši sarkanais vidus. Keralas kalnos puansetijas visvairāk atgādina mūsu ievas – liela auguma uz visām pusēm izspūris puskrūms, puskoks, kuram ik zara galā raksturīgais sarkanais pušķis. Kādu gaismas režīmu iespējams ievērot Indijas dienvidos, tuvu ekvatoram, kur diena kā ziemā, tā vasarā ilgst aptuveni 12 stundas, patiešām nezinu…

Valodas lietojuma ziņā man neērti lika justies Eiropai sen zudusī ceremonialitāte. Protams, ļoti augstas klases viesnīcā vai restorānā arī tepat Eiropas Savienībā, pat maksimāli liberālajā Skandināvijā varat sagaidīt uzrunu “cienījamā kundze/kungs”. Tomēr tikai Keralā jūs šādi uzrunās pilnīgi visur: sīkbodītē, tuktukā, dzelzceļa stacijā, viesnīcā, turklāt pamanoties šķietami pagodinošajā uzrunas formā ielikt tikko jaušamu nicinājuma devu.

Visnejēdzīgāk savu eiropeiskumu izjutām ēdienreizēs. Kur vien pasaulē gadījies būt, ieejot ēdnīcā, neesmu izjutusi atšķirību starp ēdieniem, ko pasniedz vietējiem un iebraucējiem. Protams, ja iebraucējs spēj paskaidrot, ko īsti viņš vēlas. Nav jau izticis bez pārpratumiem, taču tie lielākoties bijuši smieklīgi.

Indijā turpretī vietējiem domātajās kafejnīcās nereti pārņēma mulsums: šķiet, daudzās ēstuvēs ir pilnīgi atšķirīga ēdienkarte, turklāt nez kādēļ īpaši izteikti atšķirības skar brokastis. Rietumnieciska izskata cilvēki automātiski saņem tēju vai kafiju plus samērā bezgaršīgu sviestmaizi, kamēr vietējie mielojas ar gardajām svaigi ceptajām nan vai popadum maizēm, rīsiem un dažādām mērcēm. Keralā nedarbojās arī citviet veiksmīgi piekoptais paņēmiens atbruņojoši naivi norādīt uz kaimiņu galdiņu un pateikt: “To pašu, lūdzu!” Tiesa gan, tūristiem domātajās Indijas ēstuvēs šāda diskriminācija nav novērojama, taču daļa šarma ceļojumam zūd.

 

Ziloņa mugurā

Ind014Aklimatizācijai eksotiskā valstī vienmēr der paredzēt pāris mierīgas dienas. Tieši tā mēs arī izdarījām, un ceļojumā uz Munnāras garšvielu dārziem devāmies tad, kad Ernakulama un Kočinas vecpilsēta bija apgūtas. Keralā, tāpat kā Indijā vispār, izdevīgāk braukt ar iepriekš nolīgtu mašīnu, nevis organizētu ekskursiju autobusu. Cena var atšķirties, iespējams, par desmit latiem divu dienu izbraucienam, toties ir privilēģija apstāties tieši tur, kur vēlēsieties, izlaist no programmas kādu punktu vai aizstāt to ar kādu citu. Mums tas bija īpaši svarīgi, jo – te nu jāatklāj galvenais ceļojuma mērķis – Bruno topošajai filmai par garšvielu ceļu nemaz nebija nepieciešamas tējas plantācijas, toties garšvielu dārzi, bet it īpaši melno piparu plantācijas tai bija gluži neatsveramas.

Abi mūsu apmeklētie atradās gandrīz burtiski pretējās ceļa pusēs – kilometra vai divu attālumā. To sastāvs bija ļoti līdzīgs: pārdesmit vaniļas augu, garam masala krūmiņu dobes, daži simti bambusu, ap kuriem aptinušies melnie pipari, atsevišķi kardamona, kafijas un bazilika krūmi. Lielākā atšķirība slēpās tajā, ka pirmajā garšvielu dārzā ik dienas tiek izklaidēti vairāki desmiti, bet reizēm – pat simti tūristu, lielākoties ārzemnieku. Otrajā, kā uzzinājām no sava pavadoņa Saimona, tūristi ir tāds retums, ka nav pat konkrēti noteikta apmeklējuma cena. Pirmajā dārzā mums nolasīja iepriekš sagatavotu lekciju, un bija skaidri redzams, ka lieki jautājumi tiek uztverti kā apgrūtinājums, jo paildzina apmeklējumu. Otrajā Saimons, kurš godīgi atzina, ka par gidu garšvielu dārzā strādā tikai mēnesi un pirms tam ilgus gadus vadījis tuktuku, centās atbildēt uz visiem jautājumiem, vienlaikus iztaujājot mūs par Eiropu un mūsu brauciena mērķi.

Tomēr Munnāras brauciena emocionālākais punkts noteikti bija pastaiga ar ziloņiem. Par pastaigu to iespējams nodēvēt visai nosacīti – viens aptuveni kilometru garš līkums starp kafijkrūmiem, banānkokiem, bambusiem un palmām. Man gan kārotos vairāk pārliecības, ka ar ziloņiem šajos “izjādes punktos” – grūti tos nosaukt citādi – tiešām apietas labi, jo dažas dienas vēlāk vietējā angliski iznākošā avīzē izlasīju bēdu stāstu par tempļa svētkiem paredzēto ziloņu grūto dzīvi…

 

Jūra un saule, un vējš…

Īsta atpūta dienvidos tomēr nav iedomājama bez saules un ūdens peldēm. Keralā ir vairākas izslavētas pludmales, pie kurām Čeraibīča īsti nepieder. Turp devāmies tāpēc, ka tieši tās tuvumā atradusies senā Muzirisas osta, un pēc nosaukuma nepiedienīgi tūristiskā vieta izrādījās negaidīti patīkams atklājums. Līdzīgi kā Jūrmalā, arī Čeraibīčā ir savs centrs un nomale. Mēs apmetāmies nomalē – neērti no pārvietošanās viedokļa, īpaši tādēļ, ka divās no tur pavadītajām dienām taksisti un tuktuku vadītāji bija nolēmuši pieteikt streiku. Toties visa plašā pludmale piederēja tikai mums, smilšu krabjiem un vietējai, par laimi, labdabīgai, klaiņojošu suņu bandai. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka ir maz patīkamāku vietu un lietu par Indijas okeāna siltajiem viļņiem, vērojot sauli kāpjam pa palmu stumbriem arvien augstāk un klausoties putnu koros.

 

VĒRTS ZINĀT

Ceļojumā uz Indiju dārgākā sastāvdaļa ir aviobiļete. Līdztekus tādām pazīstamām aviosabiedrībām kā “Finnair”, “SAS” un “Lufthansa” vērts apsvērt arī eksotiskākas – “Turkish Airlines”, “Qatar” Airways un “Kuwait Airways”. Tad gan jāieplāno arī lidojums Rīga–Londona, Rīga–Frankfurte, Rīga–Parīze vai Rīga–Roma.

Ceļojot vienatnē, vienkāršu, tīru naktsmītni (indieši ļoti kopj ēku iekšpusi; nevajag spriest pēc netīrajām ielām) var atrast cenu kategorijā 3 – 5 lati. Ceļojot ar bērniem, jārēķinās ar 15 – 20 latiem par nakti – ar vai bez brokastīm, kā nu kur.

Kafija maksā no 30 santīmiem līdz vienam latam.

Tradicionālas indiešu pusdienas – uz banānlapas pasniegti vārīti rīsi ar dažādām veģetārām mērcēm – 50 – 60 santīmi katram ēdējam.

Ieeja Kožikodes zinātnes parkā – no 10 līdz 50 santīmiem atkarībā no tā, vai vēlēsieties tikai aplūkot pastāvīgo ekspozīciju, vai arī ielūkoties planetārijā un noskatīties 3D filmu.

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+