Liāna Langa: Gatavošanās simt gadiem – izglītošanas konceptā 0
Piektdien, 13. jūnijā, Saeimas Sarkanajā zālē pulcējās kultūras, politikas un uzņēmējdarbības jomas pārstāvji, lai, klātesot Saeimas prezidija un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pārstāvjiem, dalītos savā redzējumā par nepieciešamo pasākumu korpusu Latvijas valsts simtgades svinībās.
Pēc tam, kad kultūras ministre Dace Melbārde, arhitekts Jānis Dripe un par svinībām Igaunijā atbildīgais starptautiskās programmas vadītājs Jorma Sarvs bija prezentējuši savu redzējumu, aicinātā publika sadalījās trīs grupās un turpināja darbu prāta vētrās.
Piedalījos kultūras strādnieku domu apmaiņā, kurā, saprotams, katras jomas pārstāvis piedāvāja simtgades idejas, no sava profesionālā skatupunkta vadoties. Nav šaubu, ka Latvijai nepieciešamas jaunas kultūras celtnes, piemēram, Laikmetīgās mākslas muzejs, jaunas filmas un oriģinālliteratūras grāmatas lielākā apjomā nekā līdz šim, skaņdarbi utt. Līdzšinējās kultūrpolitikas rezultāts tāds, ka no daudzajām steidzami īstenojamām prioritātēm visdrīzāk nāksies atsijāt galēji neatliekamas. Kā vienu no tām – lai atraisītu pašorganizācijas potenciālu valsts simtgadei – vēlos minēt VKKF finansēšanas statusa maiņu, atdodot fondam Einara Repšes savulaik likvidēto specbudžeta statusu un to finansējot no akcīzes nodokļa alkoholam, tabakai un azartspēlēm.
Dzirdēts, ka FM vēl arvien tam ļoti pretojoties, un tas man šķiet vīzdegunīgi un nepieņemami, jo kultūras nozarē strādājošie nodokļu maksātāji un VKKF vadība to pieprasa jau daudzus gadus. Radies iespaids, ka FM ierēdņi gluži vienkārši nevēlas sevi apgrūtināt ar specbudžeta administrēšanu. Bet ir jāsaprot – tas, ka nodokļu maksātāji jums uzticējuši savas naudas administrēšanu, dārgie FM ierēdņi, nenozīmē, ka drīkstat neieklausīties mūsu vajadzībās.
Igauņi kā svarīgāko svētku mērķi definējuši modrības palielināšanu par savu valstiskumu, mūsu KM mērķē uz valsts gribas un piederības sajūtas stiprināšanu, pašorganizējošu procesu stimulēšanu, jauniešu patriotisko audzināšanu un paliekošu 21. gs. Latvijas vērtību un simbolu radīšanu. KM prezentācija bija saturiski ietilpīgs pamats turpmākai ideju ģenerēšanai un īstenošanai četru gadu griezumā. Lielisku simtgades ideju burzmā ir viegli zaudēt fokusu vai mērķi, ko vēlamies sasniegt. Ļoti negribētos, lai arī šajos svētkos ierasti vien dziedam, ejam uz kvalitatīviem pasākumiem un priecājamies par uguņošanu. Uzskatu – ir jābūt kam vairāk, tādēļ piedāvāju visu svētku programmu vairāku gadu garumā ierāmēt konceptā, kas paredzētu sabiedrības, īpaši jaunatnes, izglītošanu. Diskusijas ap ievadu Satversmei apliecina, ka postpadomju sindroms ir lielas sabiedrības daļas nespēja par valsti domāt valstiskās kategorijās un daudzi nezina, kāpēc pastāv Latvijas valsts un kāds ir mūsu valstiskuma saturs.
Tāpēc svētkos vajadzētu iesaistīties arī Izglītības un zinātnes ministrijai, kurai par Latvijas valsts tapšanu, Brīvības cīņām, izaicinājumiem, karu, okupācijas periodu un tās sekām, valstiskuma atjaunošanu un atjaunotās Latvijas mērķiem un saturu būtu jāizveido lekcija interaktīvā platformā vai arī to varētu lasīt lektori vai spilgtas personības mazākumtautību un vispārizglītojošās skolās, un jāpanāk, lai šo lekciju līdz 2018. gadam saņem katra skola kā valsts ieguldījumu, jo par izglītību vērtīgākas investīcijas nav. Lai svinētu pa īstam, ar pilnu apziņu – ir taču vispirms pašiem jāsaprot – ko tieši svinam, vai ne?
Svētku programma ir arī iespēja valstij paust mātišķu rūpi par ikvienu skolas bērnu, piemēram, apmaksājot liepājniekiem braucienu uz koncertzāli “Gors” un Rotko centru Latgalē un otrādi. Lūdzu, nelolojiet ilūzijas, politiķi, ka valstī ļaužu turība ir pietiekama, lai ģimenes ar auto varētu brīvi apbraukāt savu zemi, tā nav. Daudziem bērniem nokļūt uz koncertu citā Latvijas malā vai Rīgā var kļūt par izšķirīgi nozīmīgu dzīves notikumu. Tas parādītu, ka Latvijas valstij tieši cilvēks un viņa izaugsme ir viens no svarīgākajiem mērķiem un ka cilvēks tai nav vien līdzeklis nodokļu iekasēšanai. Valsts simtgade ir iespēja to pierādīt darbos.
