Apbrīno

Gatavs stāvēt par Latviju. Saruna ar Ansi Bogustovu 23


Ansis Bogustovs
Ansis Bogustovs
Foto – Zigmunds Bekmanis

Lai gan ilgāku laiku daudziem Latvijas novadu skatītājiem neredzams, populārais žurnālists Ansis Bogustovs joprojām ir nemitīgā skrējienā starp “Rīga TV24” Blaumaņa ielā, kur veido kādreiz LTV tik ļoti iecienīto ārpolitikas raidījumu “Globuss”, un Latvijas Radio Doma laukumā, kur veido raidījumu latviešiem visā pasaulē, pa vidu vēl paspēdams pasniegt žurnālistikas stundas Rīgas 3. vidusskolā un biznesa augstskolā “Turība”, parūpēties par savām četrām atvasēm, mīļi uzsmaidīt un parunāties ar darba kolēģiem.

 

Tāpat kā tavs ilggadējais kolēģis Arnis Krauze, arī tu vienubrīd no Latvijas televīzijas ekrāniem pazudi.

Vienubrīd nonācu pie atziņas, ka man taču vienmēr nav jābūt televīzijā. Pēc astoņiem gadiem Briseles korespondenta amatā bija pat brīdis, kad domāju, vispār vairs nebūšu žurnālists. Pārcēlos uz aizkadru un sāku darīt lietas, kas ar žurnālistiku vairs nebija tik ļoti saistītas. Vadīju vairākus Eiropas Savienības projektus, daudz strādāju par moderatoru. Nodibināju savu uzņēmumu un prātoju, kā sevi piepildīt, jo līdzšinējais darbs to pilnībā nespēja. Biju pārsteigts, kad mani, cilvēku ar iesirmiem deniņiem (iesmejas), uzrunāja televīzijas kanāla “Rīga TV24” jauniešu komanda un aicināja nākt bariņā. Sākumā bažījos, kā būs, taču tagad nākas atzīt, ka efektivitātes līmenis te ir ļoti augsts. Asums, ar kādu jāstrādā, man patīk, jo esmu pieradis pie reportiera darba.

Ko tieši tu dari “Rīga TV24”?

Katru darbdienu puspiecos pēcpusdienā ēterā ir raidījums “TOP 5”, kurā mani sarunu biedri izvēlas un komentē piecus šīs dienas spilgtākos notikumus. Otrs – iknedēļas ārpolitikas raidījums “Globuss”, ko es vadīju arī Latvijas televīzijā, kurā nerunājam ar profesionāliem politologiem un ekspertiem, bet studijā aicinām cilvēkus, kas paši bijuši kādā valstī, savām acīm redzējuši tur notiekošo.

Katru svētdienu pēc ziņām plkst. 13 Latvijas Radio 1 esmu dzirdējis, ka tu vadi arī raidījumu ārzemju latviešiem?

Pats esmu ārpus Latvijas pavadījis diezgan ilgu laiku, strādādams Beļģijā, tādēļ zināmā mērā trimdinieku un visu citu labprātīgi aizbraukušo sāpi esmu sajutis pats, gaidīdams rindā uz savu nepilsoņa pasi. Protams, raidījumu “21. gadsimta latvietis” nevar salīdzināt ar padomju laikos slepus klausīto “Amerikas balsi”, taču vēlamies parādīt, ka arī citviet dzīvojošie latvieši tēvzemei ir ļoti nozīmīgi.

Nesen tu devies diezgan bīstamā komandējumā uz Irākas ziemeļiem, kur joprojām notiek cīņas ar “Daesh” kaujiniekiem? Tev kā četru bērnu tēvam tas nelikās pārāk riskanti?

Mans vectēvs teica, ka jebkurš ceļojums tev kaut ko dod. Tādēļ es nekad neatsakos no šādām iespējām. Šoreiz mani līdzi aicināja franču izcelsmes Latvijas eģiptologs Bruno Deslandess, kuram sāp sirds par “Daesh” iznīcinātajiem senatnes pieminekļiem Irākā, kas radīti tūkstošiem gadu pirms Kristus, bet nu pārvērsti drupu kaudzē. Filmējām Kurdistānas teritorijā vien 20 kilometru no Mosulas, kur joprojām rit sīvas kaujas, un sajūta nebija patīkama. Uzraksti uz sienām, drausmīgs naids vienam pret otru strāvo no cilvēkiem, kas zaudējuši savas mājas un tuviniekus. Tas man bija ceļojums ļoti nedrošā vidē, kad izpratu dzīvības cenu un to, ka mani gaida mājās. Kopā ar operatoru redzējām gan līķu kaudzes un iznīcināto kara tehniku, gan bēgļu nometnes. Mans pienākums bija parādīt, cik nožēlojamos apstākļos pusbadā un aukstumā dzīvo lielākā daļa cilvēku, kurus mēs turam aizdomās par viņu vēlmi iebēgt Eiropā, taču viņu sapnis ir par savu neatkarīgu valsti.

Šajā kontekstā es varu pa īstam novērtēt savu latvietību, jo mums, vien divu miljonu tautai, valsts pastāv teju simts gadus, bet kurdiem, kuru ir piecas reizes vairāk, tā joprojām ir tikai vīzija. Tāpēc nedrīkstam pazaudēt savu neatkarību, kas katrai paaudzei jāizcīna no jauna. Tās nelaimīgi saplosītās dvēseles, kas dzīvo ar dubulto identitāti, labklājībā augušas, bet ar aprautām saknēm, ir atbilde tam, kas man būtu jādara, ja Latvijā kāda sveša vara iebrauktu ar tankiem un nodibinātu citu kārtību. Es paliktu te un varētu būt kaut vai sētnieks, taču nevarētu sadarboties ar nedemokrātisku režīmu. Varbūt tikai glābjot dzīvību, bet ne dzīves piepildījuma dēļ es ņemtu koferīti un brauktu prom no Latvijas.

Žurnālista darbs ir diezgan nemierīgs, pilns izaicinājumu. Vai tu sākumā varēji to sasaistīt ar tik kuplu ģimeni, kas arī prasa daudz uzmanības?

Godīgi sakot – ne. Kādreiz sieva ierunājās par diviem bērniem, bet nu jau ir divtik. Tagad, kad visi seši ejam pa ielu, man ir liels lepnums par to, cik man ir spēcīga aizmugure. Un es augu kopā ar viņiem. Viņi man daudz ko ir iemācījuši. Arī plānot laiku, tāpēc īrēju pietiekami lielu dzīvokli Rīgas centrā, lai es visur varētu paspēt pat bez mašīnas. Kad sagurstu, atceros teicienu: “Mēs esam nemirstīgi caur mūsu bērniem.” Ja es saviem bērniem izskaidrošu pasauli tā, kā es to redzu, pat ja viņi to uzreiz nepieņems, tad agri vai vēlu viņi to uzbūvēs labāku nekā es.

Kāds emocionālākais brīdis kopā ar bērniem tev nāk prātā?

“3×3” nometnes daudzinājums – senlatviešu ugunsrituāls ir tāds maģisks mirklis, kad ap ugunskuru stāv ap piecsimt tautiskos tērpos vai baltos kreklos sapucējošos cilvēku un visi domā vienu domu. Redzēju, ka mani citkārt spriganie bērni uz tās pašas domas viļņa ir pavisam apklusuši, tā pārvērtušies, ka es viņus vairs nepazīstu. Viņi skatījās ugunī un vēroja, kā pieaugušie “buras”. Un tad apmēram pēc nedēļas pienāca mirklis, kad viņi mašīnā paši sāk dziedāt kādu tautasdziesmu, ko kaut kur bija dzirdējuši. Tas bija milzīga gandarījuma brīdis, jo sajutu – tas, ko ikdienā cenšamies bērnos ielikt, nebūdami pārliecināti, vai viņi to sapratuši, caur Visumu ir nostrādājis.

 

Pieturzīmes

Bez kā grūti iedomāties dienu?

Bez melnas kafijas un parunāšanās ar kādu cilvēku.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Ekspresīvs, runīgs un diezgan haotisks, jo visi sarunu biedri nevar izsekot manam domu lidojumam.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Esmu gandrīz visas profesionālās izpausmes televīzijā, radio un presē piedzīvojis – bijis producents, raidījumu vadītājs, aizkadra darbinieks, rakstītājs un filmētājs. Man neviens vairs nevar iestāstīt, ko var vai ko nevar žurnālistikā, jo esmu to jau izmēģinājis.

Labākā izklaide?

Pļaut zālienu pie vecmāmiņas Bauskas pusē un ieelpot tikko pļautas zāles smaržu.

LA.lv