Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
14. augusts, 2014
Drukāt

Gatis Smukulis: “Ar mērķi uzvarēt karā”

foto: Team Katushafoto: Team Katusha

27 gadus vecais “Katjuša” komandu pārstāvošais Gatis Smukulis ir tikai viens no sešiem Latvijas riteņbraucējiem, kas piedalījušies prestižākajā “Tour de France” velobraucienā. Šogad Gatis to darīja otro reizi, kopvērtējumā izcīnot 100. vietu.

Tiesa, ne jau 100. vieta ir atslēgas vārds, jo šosejas riteņbraukšana ar retiem izņēmumiem sen vairs nav individuāls sporta veids. Tā ir liela spēle, kurā katras komandas labākie izspēlē vietas uz goda pjedestāla. Tāpat kā futbolā vai hokejā, visi nesit vārtus. Ir melnā darba darītāji un šajā ziņā Valkā dzimušais, Smiltenē augušais, Murjāņos skolotais, nu jau pāris gadus rīdzinieks Gatis Smukulis ir starp labākajiem sava aroda pratējiem. “Katjuša” komandas divu posmu uzvaras, kuras izcīnīja norvēģis Aleksanders Kristofs, ir, ja tā var teikt, no Gata Smukuļa piespēles. Par tām, “Tour de France” un šo riteņbraukšanas sezonu aicināju Gati uz sarunu sezonas vienīgajā brīvajā nedēļā starp Francijas turi un šonedēļ Beļģijā notiekošo “Tour Eneco” velobraucienu.

–          “Katjuša” komandas sporta direktors Vjačeslavs Jekimovs kāda intervijā teica, ka komandai šī bija visu laiku labākā “Tour de France”. Tad jau droši vien arī sev vari uzsist uz pleca?

–          Bija savādāk kā pirms gada, kad cīnījāmies par Rodrigeza uzvaru kopvērtējumā. Jā, “Katjuša” pēdējo reizi “Tour de France” posmu uzvarēja 2010. gadā, šogad Kristofam tādas uzvaras bija divas, arī trīs otrās vietas. Visi bija apmierināti. Arī es. Pērn mani mocīja slimības, bija grūti un pēc tūres nedēļu nevarēju pakustēties. Tagad atbraucu uz Rīgu, ir cilvēcisks nogurums, taču jau nākamajā dienā biju uz riteņa.

–          Divas Kristofa uzvaras ir tava darba svarīgākais rezultāts?

–          Protams, jo mans galvenais uzdevums bija palīdzēt Kristofam. Tas ir visas komandas darbs, bet pēc šīm uzvarām sajūtas ir līdzīgas, it kā būtu uzvarējis pats. Šogad mazāk bija jāpalīdz Rodrigezam, taču tie divi posmi bija, kad ar viņu kērām atrāvienu, bija ļoti smagi.

–          Pērn Rodrigezs bija trešais kopvērtējumā. Kas notika šogad?

–          Man šķiet, ka Francijā viņš brauca tikai tādēļ, ka komandai to vajadzēja – pasaules ranga līderis, skaļš uzvārds, reklāma. Pēc kritiena “Giro d’Italia”, kur viņš salauza trīs ribas un pirkstu, spāņa galvenais šīs sezonas mērķis ir veiksmīgs starts septembrī “Vuelta Espana”. Francijā viņš morāli nebija gatavs cīņai par kopvērtējumu.

–          Arī tu nereti kļūsti par “Katjuša” reklāmas seju, piedaloties atrāvienos. Šoreiz tāda iespēja nebija?

–          Nesanāca un, var teikt, ka nevarēja. Viena tāda iespēja bija, jau braucu atrāvienā, bet sekoja komandas uzdevums sagaidīt grupu un tad uz priekšu aizvest Rodrigezu. Posmos, kur paredzēts sprinta finišs, par tādām lietām jāaizmirst, tur bija jāuzpasē Kristofs. Kalnu posmos brīvība lielāka, bet tajā kalnā vēl ir jāvar uzbraukt.

–          Pastāsti, kas notiek pēdējos sprinta posmu kilometros!

–          Pēdējos jau nenotiek nekas, lielākā vietu sadale ir 15-20 kilometrus līdz finišam. Tad gan ir bardaks, visi vēl cīnās par pozīcijām, par kopvērtējumu. Tas ir laiks, kad mūsu, tātad arī mans, darbiņš ir izcīnīt labas pozīcijas peletona galvgalī. Pēc tam jau kādas trīs četras komandas kā vilcieni brauc uz finišu. Ja esi sprinteru komandā, tad tāds vagons ir pilns, septiņi cilvēki. Mums bija traumas, vēl Rodrigezs, tādēļ reizēm bez Kristofa bija trijatā, Tad jāmeklē kāda taktiska viltība, aizvējš, arī veiksme. Un ja ir tā uzvara, tad patiešām – kā pats būtu vinnējis.

–          Pašam savas uzvaras nepietrūkst, jo jaunatnes laikos pa pjedestālu vien dzīvoji?

– Profesionālajā sportā ir sapulcēti visi labākie un tad ir jāskatās uz papildus dotumiem. Redz, uzvarētāji sprintā jau lielākoties ir vieni un tie paši. Pareizi saka Romāns Vainšteins – uzvaras sākas galvā. Bet šodien šosejas riteņbraukšana ir ļoti specializēta. Kalnos brauc mazie, sprinteri ir cita kategorija, individuālajā braucienā nav konkurentu Tonijam Martinam. Mana specifika varētu būt viendienas sacensības, arī individuālais brauciens. Bet pašlaik ir tā, ka man komandā ir citi pienākumi. Viss sākās ar traumu, ar salauztu roku “Katjuša” līguma pirmajā gadā. Kur nu skriesi pēc tādas traumas. Palūdza palīdzēt līderiem vienā sacīkstē, otrā. Ja vajag, tad vajag. Tad nāca “Giro d’Italia” ar tiem pašiem pienākumiem un tā nu iegājies. Bet uzvaras garšu neesmu aizmirsis.

Un tavs mērķis joprojām ir uzvara Parīzes – Rubē velobraucienā?

– Jā, mērķi nemainās. Tās sacensības, ar daudziem bruģa posmiem, ir vairāk radītas man. Šogad nepaveicās. Biju ar visiem kopā, taču nolauzu slēdzi, kamēr piebrauca komandas mašīna, nomainīja riteni, visi bija prom… Par šo velobraucienu un uzvaru tajā sapņoju vēl kopš Murjāņu ģimnāzijas laikiem.

– Kas ir spilgtākie iespaidi, kādus atvedi no šīgada “Tour de France”?

– Milzīgais skatītāju skaits Anglijas pirmajos posmos. Tika lēsts ap miljonu. No starta līdz finišam, tā, ka nav gaiss, ko elpot. Iepriekšējā gadā bija tūres 100 gadu jubileja, bet pirmajos posmos Korsikā svilpoja caurvējš. Anglijā bija visu laiku jāuzmanās, lai kādam neuzskrietu virsū. Pēc finiša bija kā pēc naktskluba apmeklējuma – ausīs džinkstēja, savas domas nevarēja dzirdēt. Milzīgais līdzjutēju skaits ir lielākā atšķirība no citām sacensībām. Brīžam pat nogurdinoša atšķirība. Tūres biznesa apmērus var sajust, tikai esot iekšā tajā katlā. Tad nu tūrē visi arī grib uzvarēt, pabraukt pa priekšu un sacensības ir daudz nervozākas kā citas.

–  Runā, ka Parīzē visi finišējušie esot laimīgi?

– Mazliet jocīgi, sacensības kā sacensības, bet tā ir. Šogad pilnai laimei pietrūka tikai Kristofa uzvara Elizejas laukos, viņš pēdējā posmā palika otrais. Tādēļ pēcgarša bija mazliet savādāka. Pēc tam komandas vakariņas un kopējais baļļuks, kur komandas apkalpe beidzot varēja kārtīgi noņemt stresu. Starp citu, starp komandas masieriem ir arī divi latvieši. Man pašam sajūtas bija pozitīvākas kā pirms gada. Tad bija stress, nogurums, kritienu atstātas sekas. Šogad man pašam iznāca daudz mierīgāka tūre, nebiju pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

Trīs nedēļu daudzdienas ir gaļas mašīna, kurtai cauri var iziet tikai spēcīgs un optimālā formā esošs sportists!

– To, ka braukšu “Tour de France”, zināju jau pirms sezonas aun attiecīgi gatavojos. Visu gadu vienlīdz stiprs nevar būt, tādēļ centos, lai sportiskās formas virsotne būtu sezonas sākumā un vēlreiz tuvāk tās beigām. Šķiet, ka plānotais izdevās, bija salīdzinoši viegli braukt, cīnīties peletonā. “”Vuelta Espana” manā kalendārā nav plānota. Smejos, ka tik daudz nemaksā, lai brauktu visur.

“Katjuša” komanda ir Krievijas projekts, tās galvenais atbalstītājs ir “Itera”. Redzot, cik grūti ar budžeta savākšanu šovasar iet Rīgas “Dionamo”, vai kādas nelāgas vēsmas nav jūtmas arī jums?

– Varbūt direktoru galā ir kāds satraukums, bet līdz lejām tas nenonāk. Redzēsim, kas mainīsies 2016. gadā, kad komandas īpašnieks Makarovs no Krievijas projekta šo komandu vēlas pārvērst par starptautisku, ar ārzemju investoriem. Bet pagaidām viss pa vecam – vispirms ir viena sapulce visiem, tad atsevišķa krieviem. Atskaites treneri raksta daudz un dažādas, tas vairāk saistīts ar viņu federācijas lietām un plāniem.

– Par savu nākotni drošība ir?

– Tūres laikā par maniem nākotnes plāniem interesējās trīs komandas. Patīkami. Taču man arī uz nākamo gadu ir līgums ar “Katjuša”. Esmu apmierināts, jo viss notiek tā kā jānotiek – ar augšupejošu līkni.

– Cik zinu, Krievijā tu esi pavisam rets viesis un viss treniņu darbs notiek ārzemēs?

– Tā ir, dzīvoju Spānijā. Jau sesto gadu īrēju dzīvokli kopā ar lietuvieti Ignu Konovalovu, kurš brauc kontinentālajā “Qhubeka” komandā. Satiekamies gan reti, tā ka puķes audzēt nevaram, nav kas aplaista. Spānijas dienvidu galā mīt lielākā daļa “Katjuša” komandas, tur arī notiek lielākā daļa treniņu.

– Tu “Tour de France” nereti esi salīdzinājis ar Stenlija kausa finālu. Kausi pacelti, medaļas sadalītas, bet sezona turpinās…

– Sajūtas, ka sezona tūdaļ būs galā, patiešām ir. Tikai mums ar sezonas galvenajiem mačiem vēl nekas nebeidzas. Priekšā ir pasaules čempionāts. Tā pirmā distance ir komandu individuālais brauciens. “Katjuša” ir labas izredzes cīnīties par medaļu, uz to arī likšu turpmākos galvenos akcentus. Gatavojoties tam, ceru būt labā formā arī uz individuālo braucienu.

– “Tour de France” individuālajā braucienā izcīnīji 24. vietu. Speciālisti to saskata kā tavu iespēju.

– Tā noteikti ir lieta, pie kuras gribētu piestrādāt. Lai būtu labākais individuālā braucienā, nepietiek ar 100 procentu fiziski gatavību, vēl ir jābūt gatavam psiholoģiski un jāsakrīt arī daudz tehniskām niansēm. Rādītāji man nav slikti, taču realizēt īsti nav sanācis. Piemēram, perfektais ir jābūt uzsēdei, visai tehnikai. Ir lietas, kas sezonas laikā mainās – pavasarī esi stīvāks, uz sezonas otru pusi vairāk izdilis. Ja komandā tā nav prioritāte, tad pašam tās ir lielas naudas. Un vēl ir jāzina, pie kā iet. “Katjuša” komandā ir pasaules junioru čempions individuālajā braucienā Antons Vorobjovs, bet kopumā tā nav viņu prioritāte. Un šajā virtuvē tā nenotiek, ka es varētu iet un kaut ko uzstāt. Ceru, ka man būs iespējas. Ja vari labi nobraukt individuālo braucienu, ir labas izredzes būt augšā arī kopvērtējumā. Piemēram, Tonijs Martins ar to vien vinnējis vairākas daudzdienas, pēc tam vien atbraucot grupā. Labas vietas kopvērtējumā – tie ir punkti un vieta rangā. Tās ir lietas, kuras arī sastāda nākamajā līgumā ierakstītās summas apmērus.

–          Tu savos 27 gados profesionālajā riteņbrauksanā vairs neesi jaunais?

–          Nu jau vairs nē, mani pazīst un peletonā neizturas kā pret jauno. Vēl jau savi desmit gadi ir ko braukt un mērķi joprojām ir augsti. Vieni atnāk un sāk uzvarēt uzreiz, taču nevar noturēties virsotnē. Citi progresē lēnām. Kā Rodrigezs, kuram īstās uzvaras sāka nākt tikai ap trīsdesmit.

–          Cik kilometrus gadā Tu nobrauc?

–          Dažādi, ap 30 000 kilometriem sanāk.

–          Un ja  mājās atbraucot draudzene piedāvās – aizbraucam ar riteņiem līdz pludmalei?

–          Labā ziņa, ka manai draudzenei nav riteņa (smejas). Tad vajadzētu pilsētas riteni ar lielu un mīkstu sēdekli, lai nejūti, ka sēdi uz riteņa. Mājās, lai aizbraukt no viena punkta uz otru, riteni neizmantoju vispār. Man līdz veikalam ir 300 metri un arī tad – ar mašīnu.

–          Kādas sajūtas, reizi gadā atbraucot uz Latvijas čempionātu? Jaunie aug?

–          Grūti spriest, jaunatne mainās pa gadiem. Ienāk jaunas tehnoloģijas, bērnus grūtāk izdabūt laukā no mājas. Māsas meita trīs gados jau labi pārzināja mobilo tālruni, es līdz desmit gadiem skrēju pa mežu un būvēju štābus. Un paaudze pirms manis pa to mežu skrēja vēl ilgāk, bet uz mežu brauca ar riteni. Realitāte ir tāda, ka juniori uz starta būs labi ja daži desmiti, veterāni – vismaz piecdesmit. Ja paskatāmies MTB sacensības, tūkstošiem dalībnieku, bet lielā daļa jau ap četrdesmit vai vairāk. Tā ir tā paaudze, kas nāk atpakaļ, izbauda otro jaunību.

–          Azarts tur netrūkst, bet nevienam jau nav liegts nākt uz MTB tautas klasi un vinnēt Ozolu!

–          Mani tur nelaiž, es varu braukt tikai sporta klasē (smejas). Fiziski jau droši vien varu cīnīties, bet uzreiz uzsēsties uz kalnu divriteņa un aiziet mežā – tur nekas labs nebūs. Var sanākt finišēt starp divām priedēm. Junioru laikā izbraukājos, izcīnījos un arī uzvarēju kalnu divriteņu sacensībās. Patika, bet ja skatāmies kur tālāk par vietējiem mačiem, tad pasaulē kalnos atkal brauc tikai mazie.

–          Vai tuvākajā laikā lielajos peletonos vēl kādu savējo bez Alekseja Saramotina redzi sev blakus?

–          Vienu brīdi šķita diezgan bēdīga situācija, bet paiet gads un atkal viss mainās. Šad tad izbraucu ar junioriem, iedodu kādu padomu. Man pašam iekšējā konkurence bija lielākais virzītājspēks. Ja vajadzēja braukt divas stundas, es gribēju trīs. Ja vajadzēja braukt uz 30km/h, gribēju ātrāk. Man ļoti patika Murjāņos, mēnesi varēju nebraukt mājās un trenēties. Svarīgi, lai tāda vieta būtu arī turpmāk, tad būs arī jauni talanti. Toms Skujiņš varētu līdz tam līmenim tikt. Domāju, ka Andžs Flaksis jau būtu ticis pie līguma, taču smaga trauma, izlaista sezona un to vilcienu būs ļoti grūti noķert.

–          Kam jānotiek, lai rudenī varētu teikt, ka šī sezona bija izdevusies?

–          Vairāk vai mazāk esmu apmierināts ar jau paveikto. Lai būtu super, vajadzētu kādu uzvaru. Francijas tūre bija veiksmīga, Norvēģijā labi nobraucu, vienā posmā biju trešais. Bet riteņbraukšanā ir kā karā – ir tikai uzvarētājs, nav otrā un trešā vieta, uz pjedestāla kāpj tikai pirmais. Ceru, kā kāda kauja būs arī manējā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+