Dabā

Nebijis gadījums Latvijas medniecības vēsturē – par kluba vadītāju ievēl sievieti 18


Iritai Stūrītei, pirms septiņiem gadiem stājoties medniekos, pat prātā nebūtu ienācis, ka kādu dienu kluba “Gaujmala” 15 vīri viņai uzticēs biedrības vadības posteni. Attēlā: Irita kopā ar savu palīdzi medībās – Latvijas dzinējsuni Redu.
Iritai Stūrītei, pirms septiņiem gadiem stājoties medniekos, pat prātā nebūtu ienācis, ka kādu dienu kluba “Gaujmala” 15 vīri viņai uzticēs biedrības vadības posteni. Attēlā: Irita kopā ar savu palīdzi medībās – Latvijas dzinējsuni Redu.
Foto – Ilze Pētersone

Par sievieti mastā ar plinti rokās šodien neviens vairs nebrīnās, un tas nozīmē, ka dāmas arī medību pasaulē pamazām ieņem līdzvērtīgas pozīcijas blakus kungiem. Sievišķajam papildinājumam šie neko daudz pretī neturas, daudzi to uzņem pat atzinīgi, bet Gaujienas pagasta kluba “Gaujmala” vīri gājuši vēl tālāk – uzticējuši vadību vienīgajai kolektīva medniecei Iritai Stūrītei. Jaunā priekšniece gan smej, ka ievēlēta ar gudru ziņu, lai medniekiem pašiem nav jānoņemas ar birokrātiju un papīru rakstīšanu.

No dzinējas par mednieci

Sieviete – kluba priekšniece? Pabrīnās abu Latvijas lielāko mednieku biedrību vadītāji – viņi nevarot atcerēties līdzīgu gadījumu savās organizācijās. Taču Iritu Stūrīti nemulsina izredzētās statuss, nav tam laika, jo jāsteidz noslēgt ar zemes īpašniekiem vesels lērums līgumu, kuriem termiņš beidzas gada nogalē. Nav līguma, nav medību. Ir saimnieki, kas papīrus paraksta uzreiz, ir tādi, kas stīvējas un dara to pat gadiem. Dažu labu spītnieku Iritai jau izdevies piedabūt uz sadarbību, viens no viņiem pat noteicis – ar sievieti visu var sarunāt. Gaujienas mednieku izvēle sāk atmaksāties.

Par piedāvājumu uzņemties kluba valdes priekšsēdētājas amatu Irita daudz nav prātojusi – kāpēc ne. “Dzīvi cenšos uztvert vienkārši,” viņa nosaka. Tieši tāpat izlēmusi no dzinējas kļūt par mednieci. Kad pāris vietēja mēroga šaušanas sacensībās ar pneimatisko ieroci tikusi uzvarētājos, vīrs mudinājis – jānāk medniekos, cik ilgi bridīsi pa mežu.

Dzinējos Irita pieteicās darba dēļ – strādā viņa par skolotāju Gaujienas internātpamatskolā un pēc emocionāli un psiholoģiski grūtām stundām skolā vajadzējis atslodzi. Izvēlējusies doties kopā ar vīru medībās par dzinēju – daba, svaigs gaiss. Dzīšana gan nav tā vieglākā izklaide, viņa atzīst. “Neejam kā pa parku – mežā ir izcirtumi, grāvji, krustām šķērsām sakrituši koki, un visam jātiek pāri.”

Kad gadu bija nostaigājusi, dzīdama meža zvērus, sākusi domāt – kāpēc gan viņa arī nevarētu būt medniece, stāvēt ar vīriem kopā mastā vai baudīt dabu, sēžot mednieku tornītī? Pēc dažiem mēnešiem mednieku kursos nolikusi eksāmenu un devusies ar vīru uz veikalu pirkt bisi.

Ierocim jābūt skaistam

Iritas arsenālā tagad divi ieroči – vācu pusautomātiskā bise “Gladius Mach 3” un 30-06 kalibra “CZ 550” čehu karabīne. Par otro kluba mednieki nosprieduši, ka tik smalkai sievietei kalibrs par niknu. Medniece savu izvēli pamato no sievišķīgām pozīcijām: “Tā taču ir tik skaista!” Kad Balvu veikalā lūkojusi pēc vītņstobra ieroča, iepaticies tieši šis Čehijā ražotais jubilejas izlaiduma modelis ar glītajiem gravējumiem – prieks ņemt rokās! Tobrīd pat prātā neienāca, ka kalibrs varētu būt par lielu. “Šaut es varu,” nosaka Irita, izmēģinājusi savu skaistuli mednieku festivālā “Minhauzens” – nekāda vaina.

Pirmais medījums atnācis dzinējmedībās – mežacūka ar pirmo šāvienu. “Izdarīju visu, kā mācīja kursos – pavilku līdzi, izšāvu un trāpīju – cūka vēl pagāja gabaliņu un nokrita,” atceras medniece. Tūlīt zvanījis vīrs: – Nu, trāpīji? Trāpīju! Pārējie pajokojuši, ka pēc viņas šāviena divi rukši metušies pāri ceļam. “Kad vīri ieraudzīja manu medījumu, atzinīgi novilka – o, jā, cūka zemē.” Prieks par pirmo medījumu gan pašai, gan vīram un arī visam kolektīvam.

Kā ar uztraukumu? “Tas atnāk brīdī, kad mežā dzirdu brīkšķus un saprotu, ka tuvojas dzīvnieks,” skaidro medniece. Otrais adrenalīna vilnis uzskrien pēc šāviena reizē ar jautājumu – vai precīzi trāpīts.

Mežacūkai sekojis alnis, taču pati izcilākā trofeja iegūta pagājušā gada 30. decembrī, kad rīkojuši kopīgas medības uz lūšiem ar Grundzāles vīriem. Kaimiņi, simtprocentīgi pārliecināti, ka ielenkti vairāki dzīvnieki, sekmīgākām medībām aicinājuši palīgā gaujmaliešus, taču lūši šoreiz medniekus pārspējuši. Tad savu veiksmi provējis “Gaujmalas” kolektīvs – izlikuši mednieku līniju, jau tumsiņai tuvojoties. Iritai trāpījusies vieta pie graviņas, ieņēmusi ērtu pozīciju, lai to var labi pārredzēt. “Vēl padomāju, ka lūsis te varētu iet,” atceras medniece. Dzinēji sākuši sparīgi dzīt, pēkšņi viņa samanījusi kaut ko pavīdam. Lūsis! Šajās medībās Irita kļuva par dienas varoni, jo vienīgā tika pie medījuma. Vairāki vīri vien noteikuši, ka viņiem ar daudz lielāku medību stāžu un pieredzi ne reizi nav gadījies iegūt lūša trofeju.

Universālais palīgs – Reda

Pirms septiņiem gadiem Stūrīšu ģimenē uzradās vēl viens mednieks – Latvijas dzinējsuns, vārdā Reda. “Par to mums jāsaka paldies meitai,” pasmaida Irita. Lejasciema “Minhauzena” festivālā, uz kuru abi mednieki bija paņēmuši līdzi savu desmitgadīgo atvasi Leldi, viņa pamanījusi sludinājumu, ka pārdod Latvijas dzinējsuņus. Mei­tēns noplēsis lapiņu ar tālruņa numuru un pieteicies pircējos – jāpalīdz taču vecākiem un viņu klubam tikt pie kārtīga palīga. Cik reižu dzirdējusi tēvu atkārtojam, ka medības bez suņa nav labas medības. Par meitas plānu vecāki uzzinājuši tikai no kucēnu īpašnieces, kas piezvanījusi, lai pavaicātu, kad beidzot kāds brauks pēc aizrunātā suņuka? Kas atlicis Stūrīšiem – sēdušies visi mašīnā un stūrējuši uz Kurzemi, kur Vandzenē viņus gaidīja trīs mazi dzinēji. Kas pieskrējis pie Leldes pirmais, to arī paņēmuši. Tā piepildījusies meitas kvēlākā vēlēšanās pēc sunīša, bet mednieki dabūjuši teicamu palīgu.

Reda no piecu mēnešu vecuma ņemta līdzi dzinējos, astoņos mēnešos izdzinusi pirmo medījumu. Izgājusi apmācību aplokā ar mežacūku, bet asinspēdu, rotaļājoties un ņemot līdzi uz medībām, uztrenējusi pati Irita. “Vasarā braucām uz gaidi, kad kaut ko nomedījām, gājām pa pēdām, kamēr vienā brīdī sapratām, ka Reda dzīvnieku meklē pati,” stāsta saimniece.

Kā daudzi Latvijas dzinējsuņi arī Reda ir universāls palīgs dzīvnieku un putnu medībās. “Ja esam pīlēs, viņa skatās gaisā un rej, kad tā lido, arī iznes putnu no ūdens, bebru medībās lien alā, bet dzinējmedībās saož pēdu – tūlīt ziņo un dzen medījumu; kā viņa zina, kā kurās medībās jāuzvedas?” par savas palīdzes prasmēm pabrīnās Irita.

Pirms pāris nedēļām kucīte savu meistarību teicami nodemonstrējusi ārzemēs – 31. starptautiskajās dzinējsuņu sacensībās Polijā –, kur tika novērtēta ar godalgotu vietu un 1. pakāpes diplomu.

Medības – arī romantika

Lai gan Gaujienas kolektīvam šosezon pirmās dzinējmedības sanākušas “pa tukšo”, Irita nebēdā – galvenais ir pozitīvas emocijas. Stāvot uz masta un dzirdot, kā rej Reda, jau pārņemot patīkams satraukums – tātad kaut kur ir dzīvnieks, un tas jau nekas, ka to neizdodas līdz medniekiem izdzīt. “Man nomedīšana nav tik svarīga, varbūt kādam ir, bet man – ne,” savu medību sajūtu apraksta medniece. Par šāvienu vai medījumu viņai svarīgāka pati medību norise. Dzinējmedībās tā ir būšana kopā ar kolektīvu, medniekstāsti, nesteidzīgā un labvēlīgā noskaņa.

Savukārt gaides medības varot saukt par sava veida romantiku. “Ja vēlies pabūt viens, aizej uz medību tornīti, sēdi, vēro un klausies dabu – visapkārt tāds klusums, ka var sadzirdēt katru niecīgāko kustību,” stāsta Irita. Reiz šādās medībās viņa piedzīvojusi līdz šim aizraujošāko notikumu, kuru tagad sauc par savu medniekstāstu. “Ir jūnija sākums, jauks vakars, sēžu mednieku tornī un gaidu mežacūkas. Redzu, parādās kaut kas ruds un nāk gar dīķīti, nodomāju, ka lapsa. Nē, tomēr tā nav lapsa, bet lielāks dzīvnieks – lūsis. Iznāk viņš apmēram 40 metru attālumā no mana tornīša un apguļas. Gluži kā kaķis tas sāk vārtīties, ar ķepām mazgāt ausis un acis, bet es viņu vēroju. Lūsis izskatījās tik skaists – žēl, ka tajā dienā nepaņēmu līdzi fotoaparātu. Tas bija piedzīvojums ar pozitīvām emocijām un prieku par redzēto.”

Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

LA.lv