Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
31. marts, 2015
Drukāt

In memoriam. Astrīde Ivaska (7.08.1926. Rīgā – 24.03.2015. Rīgā)

Ivaska_GJ_2

Dzejniece Astrīde Ivaska uzauga Rīgā un Lestenē Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa un viņa sievas Irmas ģimenē, pirmais mūža posms bija Mūžīgās Latvijas saules apspīdēti. Astrīde un brālis Juris bija mīlēti un daudzpusīgi audzināti bērni, kuru vecāki rūpējās par izglītību un kultūras klātbūtni.

Tad pienāca Latvijas likteņstunda. 1939. gadā ģenerālis Hartmanis jau bija pensijā, kad viņu atsauca darbā un uzdeva nepanesami grūtu uzdevumu: vadīt komisiju, kas izrādīja sarkanajai armijai vietas kara bāzēm. Astrīde stāstīja, ka tautā tā dēvēta par Sāpju komisiju.

Latvija beidza pastāvēt nākamā gada vasarā, un ģenerāli Hartmani deportēja uz Krieviju, kur tiesāja un piesprieda nāvessodu, ko izpildīja pēc gada. Astrīde un Juris to uzzināja pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem, bet māte – nekad.

Kara beigās māte Irma ar abiem bērniem devās projām no nacistiskās Vācijas okupētās Latvijas, kurai tuvojās sarkanā armija. Sākās Astrīdes Hartmanes bēgļu gaitas, kas aizveda līdz Mārburgai Vācijā. Tur viņa satikās ar Rīgā dzimušo igauni Ivaru Ivasku. Jaunie cilvēki apprecējās, un Ivasku ģimenes dzīve turpinājās Amerikā. Daudzus gadus dzejnieku mājas bija Oklahomas pavalsts Normanā, kur Ivaru saistīja darbs universitātē un galvenā redaktora pienākumi literatūras žurnālā “World Literature Today”, kam Astrīde Ivaska regulāri rakstīja recenzijas – arī par okupēto Baltijas valstu telpā tapušo dzeju. Viņa aktīvi darbojusies žurnālos “Jaunā Gaita”, “Ceļa Zīmes” un “LaRAs Lapa”.

Astrīdes Ivaskas dzeja pirmoreiz publicēta 1959. gadā “Jaunajā Gaitā”, un pēc tam iznākuši vairāki dzejas krājumi, liriskās prozas apkopojums, izlases, kā arī Anitas Rožkalnes pamatīgā grāmata “Lauva” par dzejnieces dzīvi un daiļradi. Diemžēl viņa nepieredzēja iznākam grāmatu par ģenerāli Mārtiņu Hartmani un Lestenes grāmatu.

Pēc tam, kad Ivars Ivasks pensionējās, 1991. gadā, ģimene pārcēlās uz Īriju, bet desmit gadus pēc vīra nāves Astrīde Ivaska atgriezās Latvijā.

Šis Astrīdes mūža ietvars neatklāj, ka patiesībā viņi abi, bēgļi no okupētajām Baltijas valstīm, Astrīde un Ivars Ivaski kļuva par pasaules pilsoņiem ar latviešu un igauņu asinīm dzīslās. Ivara Ivaska nodibinātā Nei­štates prēmija bija kā garš solis ceļā uz Nobela prēmiju dzejā, un visur, kur abi ceļoja – Spānijā, Austrijā, Zviedrijā, Īrijā, Itālijā, Francijā un citās vietās – viņi tikās ar šo tautu gara aristokrātiem, ar kuriem vēlāk sarakstījās un kuri viesojās viņu mājās. Tur bieži viesi bija arī baltiešu literāti no visas pasaules.

Vienīgi durvis uz tēvzemi bija slēgtas, tāpēc Ivaski neskaitāmas vasaras pavadīja Somijā – lai varētu ieelpot gaisu, ko atpūta dienvidu vēji no Igaunijas un Latvijas. Pirmoreiz Latviju Ivaski apciemoja 1988. gada rudenī, Igauniju dažus gadus agrāk.

Astrīdes Ivaskas mūža pēdējie trīspadsmit gadi aizritēja dzimtenē. Tagad atskatoties, tas šķiet kā viens mirklis, bet dzejniece paspēja tik daudz. Vairs nevar pavaicāt, kas, viņasprāt, devis vislielāko gandarījumu: Iva­ra Ivaska piemiņas uzturēšana Igaunijā un viņa vārdā nosauktās prēmijas pasniegšana igauņu dzejas augstākajām virsotnēm? Vai pašas dzeja vai atdzeja? Vai neskaitāmās recenzijas dažādos preses izdevumos? Vai iestāšanās par latviešu valodu? Vai tēva piemiņas iemūžināšana, piestiprinot plāksni pie mājas, kur viņš dzīvojis, un piešķirot ik gadu Mārtiņa Hartmaņa sudraba zobenus diviem labākajiem Latvijas armijas kadetiem? Varbūt dāsnā dalīšanās ar zināšanām un prasmēm – Astrīde Ivaska bija arī lieliska namamāte. Viņa bija Dāma visīstākajā nozīmē – viss viņā bija daiļš – stāja un apģērbs, kas tērpa šo dzīvesgudro un starojošo dvēseli.

Var būt, ka par vissvarīgāko dzīvē Astrīde Ivaska uzskatīja līdzcilvēkus, senos draugus dažādās pasaules malās un jauniegūtos dzimtenē, ar kuriem viņa dalījusi atjaunotās Latvijas prieku un problēmu pārpilno telpu. Nevienu brīdi viņa nenožēloja, ka atgriezusies mājās.

Astrīdes Ivaskas mirdzuma pietrūks gan Latvijā, Igaunijā un Somijā, gan visās citās zemēs, kurām pieskāries viņas vieglais solis. Par viņas aiziešanu skumst latvieši visapkārt zemeslodei, sākot ar Austrāliju un beidzot ar Kanādu un Ameriku, kur dzīvo arī Astrīdes brālis Juris Hartmanis – ievērojamais Kornela universitātes profesors un datoru tehnoloģijas celmlauzis.

Atvadīšanās no dzejnieces Astrīdes Ivaskas ceturtdien, 2. aprīlī, no plkst. 12 līdz 14 Rīgas Latviešu biedrības nama Baltajā zālē.

Svētbrīdi un izvadīšanu plkst. 14 vadīs prāvests Klāvs Bērziņš.

Iespēja ziedot Astrīdes Ivaskas piemiņas stipendijai. Nodibinājums “Vītolu fonds”, Danske Bank AS filiāle Latvijā, SWIFT: MARALV22, Konta nr.: LV55MARA­0000107895700.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+