Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
31. oktobris, 2017
Drukāt

Ģēnijs vai vājprātīgais: Lutera smagais mantojums (14)

Foto: Wikimedia CommonsFoto: Wikimedia Commons

Kalnrača spējīgā atvase
Martins Luters ir viens no tiem cilvēkiem, kura prātu dziļi skārusi dievsajūta. Taču viņš teicis: “Vai es mīlu Dievu? Dažkārt es to neieredzu!” Katrā ziņā ir vairāk nekā dīvaini šādus vārdus dzirdēt no cilvēka, kurš par savu reliģisko kaismi iemantojis pietiekami lielu cieņu. Bet tieši tā viņš ir teicis. Daudzi pētnieki apgalvo, ka saistībā ar Luteru runa ir par faktiski stipri vien nojūgušos cilvēku. Lai to apstiprinātu vai noliegtu, vispirms tomēr jāaplūko tās Lutera personības un uzvedības iezīmes, kas sekmējušas priekšstata par viņu kā vājprātīgo rašanos.

Martins Luters dzimis 1483. gada 10. novembrī Saksijas Eislēbenē mūsdienu Vācijas teritorijā. Viņa tēvs Hanss Luters (1459–1530) bija zemnieks, kurš labākas dzīves meklējumos bieži pārcēlās no vienas vietas uz citu, kamēr veiksme uzsmaidīja Saksijā, kur viņš uzsāka kalnrūpniecības rūpalu vara raktuvēs. Neilgi pēc Martina piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Mansfeldi, kur Hanss kļuva par pārtikušu birģeli.

Lutera bērnība pagāja skarbā trūkumā un audzināšanas stingrībā – viņš uzauga neatslābstošā baiļu un nomāktības atmosfērā. Gan vecāku mājās, gan skolā, kurā viņu nosūtīja astoņu gadu vecumā, viņš baudīja galvenokārt badu un pazemojumus. 1497. gadā vecāki viņu nosūtīja uz Marburgas franču skolu. Kopā ar vienaudžiem Luters bieži piepelnījās, dziedot reliģiskas dziesmas zem sevišķi dievticīgu ļautiņu logiem. Tiesa, tur viņam uzsmaidīja arī veiksme – labsirdīgās un patstāvīgās Ursulas Kotas personā, kura sajuta biklajā jauneklī neparastas personības iedīgļus, tāpēc kļuva par viņa aizgādni. Tieši pateicoties Ursulai, Luters 17 gadu vecumā guva iespēju iestāties tā laika labākajā Vācijas universitātē Erfurtē, izmācīties un 1502. gadā saņemt bakalaura grādu. Vēl pēc trim gadiem viņš kļuva arī par filosofijas maģistru.

Līdz tam brīdim Lutera tēvs Hanss jau bija kļuvis turīgs, un viņu lielā mērā iepriecināja dēla labā slava, tāpēc viņš sāka izsniegt pabalstu mācību turpināšanai. Tiesa, bija arī nosacījums – tēvs vēlējās, lai dēls kļūst par juristu. Jauneklis pakļāvās un, jāatzīst, pat itin sekmīgi uzsāka jurisprudences studijas. Taču viņā jau bija nobriedušas citas jūtas, un, nerēķinoties ar tēva kategoriskajiem iebildumiem, Luters iestājās Erfurtes augustīniešu klosterī. Dīvainais lūzuma mirklis notika 1505. gadā…

Saistībā ar šo faktu pastāv vairākas versijas. Viena pauž, ka īpašā iedzimtā dievbijība tik ļoti nomākusi Luteru, ka viņš nav spējis sadzīvot ar “sava grēcīguma apziņu”. Cita versija, ko labprāt paudis arī pats Luters, vēsta, ka reiz viņš neganta negaisa zibeņošanas laikā tik ļoti pārbijies no pārdabiskās stihijas spēka, ka piedzīvojis “reliģisko atklāsmi”, kas pamudinājusi viņu nekavējoties iestāties klosterī. Vēl trešā pauž, ka Luters vienkārši beidzot sacēlies pret vecāku pārlieku lielo stingrību un tieksmi visu izlemt viņa vietā. Iespējams ir katrs no šiem variantiem, kā arī visi kopā. Tāpat lielā mērā Lutera domāšanu iespaidojuši birģeļu aprindās cirkulējošie domu strāvojumi, kā arī viņa iepazīšanās ar humānistu pulciņa biedriem.

1505. gadā Luters iestājās augustīniešu vīriešu klosterī Erfurtē, ar to pamatīgi sāpinot tēvu. Taču, kā apgalvoja viņš pats, negaisa laikā viņš sajutis ārkārtējas “reliģiskās strāvas”, tāpēc no izvēlētā ceļa nebūs nobīdāms. Klosterī viņu plosīja pretrunīgas jūtas: no vienas puses, viņš cītīgi pildīja visus mūka solījumus un studēja reliģiskos rakstus, no otras – viņu nemitīgi nomocīja miesas kārības, kuras viņš centās apvaldīt. Topošajam luterānisma pamatlicējam, piemēram, ļoti patika no sirds pieēsties. Par sievietēm tajā laikā viņš, protams, garantēti domāja, taču neatļāvās to pieminēt vārdos.

Jurists un teologs
Augustīniešu ordeņa galvenais brālis Johans Štaupics, kurš kļuva gan par Lutera garīgo tēvu, gan viņa draugu, nosūtīja talantīgo mūku uz Vitenbergas universitāti, kur Luters drīz ieguva vēl vienu grādu – šoreiz teoloģijā. Godīgi sakot, tiem laikiem kopumā tā jau bija vairāk nekā iespaidīga izglītība. 1507. gadā Luteru jau iesvētīja garīdznieka kārtā, bet 1508. gadā viņš kļuva par jaunās Vitenbergas universitātes pasniedzēju. Tur viņš pirmo reizi iepazinās ar daudziem progresīviem teoloģijas darbiem un to iespaidā vienlaikus gan lasīja lekcijas, gan mācījās pats, lai varētu kļūt par teoloģijas doktoru.

1510. gadā augustīniešu ordenis saistībā ar savu jautājumu kārtošanu Luteru nosūtīja uz katoļu baznīcas pāvesta galveno mītni Romā, uz kurieni viņš kā svētceļnieks kājām gāja trīs nedēļas, ierodoties praktiski pusdzīvs. Romā viņš pavadīja četras nedēļas, pārsteigumā atskārstot, ka tas ir viens īstens “neliešu midzenis”, kurā valda galvenā vilcene – alkatība un kurā, kā paudis Dante, “katru dienu pārdod Kristu”.

1512. gadā Luters saņēma teoloģijas doktora grādu un faktiski jau tūlīt pat ieņēma profesora vietu sava drauga Štaupica vietā Vitenbergas universitātē. Vienlaikus viņš lasīja sprediķus klostera brālībai un nelielai draudzei, pastiprināti iepazina pirmavotus, kā arī pats sāka rakstīt – vispirms vēstules, bet tad arī sprediķus. 1515. gadā Luteru ievēlēja par dekanāta vikāru un viņam uzticēja 11 Tīringijas un Meisenes burggrāfistes klosteru pārvaldīšanu. Pētnieki uzsver jau tajā laikā novēroto Lutera nemitīgo šaubīšanos un svārstīšanos.

Aptuveni tajā laikā Luters pievērsās “ebreju jautājumam”. Viņu vēl maz interesēja laikmetīgie ebreji. Viņam viņi bija Dieva nolādētie par to, ka neatpazina tā dēlu un piesita krustā. Sak, Dieva dusmu izpausmes gluži kā uz delnas: sagrauts dievnams, ebreju izdzenāšana un nolemtība izmisīgi gaidīt Mesijas atnākšanu. Luters ebrejus uzlūkoja kā ietiepīgu tautu, kas novērsusies no patiesības un kritusi spītīgā maldinājumā. Līdzīgi daudziem viduslaiku teologiem, arī Luters skarbi izteicās par ebreju Talmudu, lai gan tobrīd to faktiski nemaz nepārzināja, paužot, ka ebreju ticība ir naidīga kristietībai.

1516. gadā Luters sāka pastiprināti mācīties senebreju valodu, kārtējo reizi ātri gūstot pārsteidzošas sekmes. Vēlāk tas viņu iedrošināja atkārtoti pārtulkot Bībeli vācu valodā, un šīs valodas zināšanas noderēja vienkārši lieliski. Luters paudis, ka senebreju valodu uzskata par dievišķu, bagātīgu un vienlaikus arī ļoti vienkāršu. Tieši tas viņam ļāva precīzi izprast niknā ebreju dieva intonācijas, un vēlāk tās pārpārēm pārceļoja uz paša Lutera sacerējumiem un manierēm, kad vajadzēja vērst dusmas pret saviem pretiniekiem.

Kā radās “95 tēzes”
1517. gada 18. oktobrī katoļu pāvests Leons X izsludināja bullu par grēku atlaišanu un indulgences pārdošanu nolūkā “Līdzdarboties Svētā Pētera dievnama uzbūvēšanā un glābt kristiešu pasaules dvēseles”. Arī Vācijā no Romas ieradās īpašs vēstnieks ar attiecīgo pāvesta bullu. Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Gudrais aizliedza tirgošanos ar indulgenci savā pārvaldāmajā teritorijā, taču ļaudīm ideja bija ļoti iepatikusies, tāpēc viņi saplūda pilsētiņās, lai piedalītos gājienos un noklausītos dievkalpojumus par godu pāvesta jaunieviesumam. Protams, tur bija arī aizzīmogots metāla trauks, kurā sabira ļaužu monētas, par kurām pretim varēja saņemt pergamentu, kas apliecināja, ka pāvests ziedotājam–pircējam atlaidis visus grēkus.

Kādu laiku Luters to visu vēroja, apzināja un klusēja. Taču tad viņš burtiski vienā brīdī uzsprāga un nepilnu divu nedēļu laikā kaismīgi noformulēja savas leģendārās “95 tēzes”. Tik ļoti viņu bija saniknojusi katoļu vēlme tirgoties ar ticību un iedzīvoties no tās! Luters pauda, ka grēku atlaišana faktiski ir tas pats, kas atļaujas piešķiršana nekavējoties grēkot atkal. Viņa “95 tēžu” kopējā būtība bija pausta vienā no šīm tēzēm: “Mūžīgam nosodījumam pakļaujami tie, kuri māca, un tie, kuri tic, ka ar grēku atlaišanu cilvēki it kā izglābjas.” Pētnieki uzskata, ka, izšķīries par šādu soli, Luters sekoja Kristus piemēram vai varbūt pat no sirds sajutās kā pats Kristus, kurš izdzen tirgoņus no dievnama.

Kopš tā momenta viss turpmākais Lutera dzīves gājums faktiski kļuva par jaunas ticības sludinātāja ceļu. Viņš nesaudzīgi kritizēja katoļu baznīcu, klosteru institūtu un īpaši kaismīgi uzsvēra, ka garīdznieki ir tādi paši cilvēki, kādi ir visi, nevis kaut kādi pāri citiem stāvoši “dieva izredzētie”. Šāda mācība cilvēkiem ļoti patika, tā ātri kļuva populāra, un to pieņēma pat daudzi fanātiskie kristietības piekopēji, jo arī viņi nevarēja neredzēt kristiešu garīdzniecības un mūku sadzīves kroplīgās, morālās izvirtības izpausmes. Lutera tēzes nosūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam.

Jāpiebilst gan arī tas, ka Luters nav pirmais, kurš tajā laikā sacēlās pret katoļu baznīcas morālo kroplību. Tiesa, citas uzstāšanās bija ar krietni vien atšķirīgu raksturu. Piemēram, humānisti arī uzstājās pret indulgenci, taču aplūkoja to kā vispārcilvēcisku problēmu. Savukārt Luters nesaudzīgi kritizēja dogmas jeb tātad tieši pašu kristietiskās mācības aspektu.

Laicīgās varas izglābtais
Pāvests Leons X (Mediči) bija izsmalcināts florencietis, filosofs tiārā, Rafaela draugs, vispār izteikts renesanses cilvēks ar visiem atbilstošiem tikumiem un trūkumiem, un, kā vēlāk paudis Heinrihs Heine, iespējams, sākotnēji pat lāgā nemaz neiedziļinājās Lutera argumentos. Taču šis aktīvais vācietis viņam nopietni traucēja, bija nepieciešams viņu apklusināt. Vispirms pāvests vērsās pie imperatora Kārļa V ar lūgumu “apkarot šo mēri”, taču imperators nevēlējās pret sevi noskaņot tautu, jo labi redzēja, cik strauji izplatās Lutera mācība. Bija skaidrs, ka šajā momentā sagūstīt un sodīt ar nāvi Luteru (kā bija gadījumā ar Janu Husu) nozīmētu faktiski dot starta signālu plašiem tautas nemieriem.

1519. gadā Luteru izsauca vispirms uz imperatora tiesu Vērmsā, kas ir faktiski atsevišķa stāsta vērts notikums un bieži arī aprakstīts literatūrā. Tad viņš, neskatoties uz reāliem dzīvības draudiem, ieradās uz teoloģisko disputu Leipcigā, kurā joprojām atklāti pauda savas šaubas par katoļu baznīcas morāli. Bija skaidrs, ka viņš savā pārliecībā ir nesatricināms, tāpēc pāvests pakļāva Luteru anatēmai jeb izslēdza no baznīcas. Luters atbildēja ar to, ka Vitenbergas universitātes pagalmā publiski sadedzināja pāvesta bullu Exsurge Domine par viņa izslēgšanu un savā vēstījumā “Vācu nācijas kristietiskajai muižniecībai” paziņoja, ka tagad cīņa pret pāvesta vardarbību kļuvusi par visas vācu nācijas lietu.

Pakļaujoties katoļu baznīcas spiedienam, imperators Luteru izsludināja ārpus likuma, sāka izplatīties baumas, ka viņu jau nogalinājuši pāvesta varas fanātiķi, turklāt tādi mēģinājumi patiešām esot bijuši – gan tajā laikā, gan vēlāk. Taču patiesībā kūrfirsts Frīdrihs Gudrais, kuru dēvēja par “sakšu lapsu” un kurš bija nostājies imperatora opozīcijas priekšgalā, piešķīra Luteram patvērumu savā pilī Tīringas Vartburgā, kur, kā zināms, pirms vairākām simtgadēm risinājās slavenie minezingeru turnīri.

Sākotnēji Luters kūrfirsta pilī dzīvoja kā ieslodzītais, taču pēc tā, kad imperators devās karā pret Francisku I, viņa režīms atslāba. Visu šo laiku Luters nemitīgi strādāja, galvenokārt lasot un rakstot. Tur viņš arī iemācījās seno grieķu un seno ebreju valodas, uzrakstīja lielāko daļu savu traktātu un sprediķu, kā arī grāmatu “Par Kristu un Antikristu”. Ap to laiku jau bija pilnībā noformējusies Lutera reliģiskās brīvības koncepcija.

Vartburgas pilī Luters uzturējās 1520. un 1521. gadā, un tur, kā viņš pats vēstījis, pie viņa vairākkārt esot ieradies paviesoties pats sātans, ar kuru dumpinieks esot “saviesīgi un lietišķi aprunājies”, turklāt reiz pat viņu aizdzinis, metot ar tintnīcu. Turpat Luters uzsāka Bībeles tulkošanu vācu valodā, kam katrā ziņā bija ļoti liela nozīme vispārnacionālas vācu valodas normu nostiprināšanā.

Ko pauda Luters?
Ar ko tad īsti Luters tik ļoti nokaitināja katoļus? Viņš sludināja, ka aplama ir katoļu baznīcas dogma par to, ka garīdzniecība ir absolūti nepieciešams starpnieks, kas vieno cilvēku un Dievu, un, viņaprāt, vienīgais kristieša dvēseles glābšanas ceļš ir tieši paša Dieva dāvātā ticība šim Dievam. Luters sludināja, ka noraida pāvesta dekrētu autoritāti, par galveno kristietisko patiesību avotu uzskatīja tikai pašu Bībeli, nevis baznīcas institūciju. Savukārt savas mācības antropoloģisko sadaļu Luters formulēja kā “kristietisko brīvību”, proti – dvēsele nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet gan tikai no Dieva gribas.

Viens no centrālajiem Lutera uzskatiem bija koncepcija par “aicinājumu”. Pretēji katoļu mācībai par garīgā un laicīgā pretnostatījumu Luters pauda, ka gan garīdzniecībā, gan laicīgajā dzīvē īstenojas tikai dievišķā labvēlība. Dievs novirza cilvēkus konkrētai nodarbei dzīvē, iemiesojot viņos konkrētus talantus un spējas, tāpēc cilvēka pienākums ir uzcītīgi strādāt, pildot savu dievadoto aicinājumu. Dieva acīs nav arī ne cildena, ne nožēlojama darba.

Ar savām leģendārajām “95 tēzēm” Luters galvenokārt vēlējās parādīt, ka garīdznieki nav nekādi Dieva un cilvēka starpnieki, viņu uzdevums ir tikai pārvaldīt ticīgo ļaužu draudzi un pašiem uzrādīt īstena kristieša paraugu. Luters kategoriski uzstājās pret pāvesta personas dievišķošanu, un šeit viņš atsaucās uz grieķu jeb pareizticīgo baznīcu, kas arī skaitās kristietiska, taču lieliski spēj iztikt bez pāvesta un viņam piešķirtajām teju neierobežotajām pilnvarām.

Luters uzsvēra kristietības Svēto Rakstu nevainojamību, visu pārējo atļaujoties apšaubīt. Luters teica: “Mirušie neko nezina.” Jau tajā laikā bija reformācijai labvēlīgi noskaņoti domātāji, kuri viņam iebilda gan šajā, gan daudzos citos momentos. Mūsdienās tādu jau ir krietni vien vairāk (tiesa, par to arī nebūtu jābrīnās, jo mūsdienās vispār kristietības ietekme un loma praktiski izzudusi, tāpēc tās dogmu apšaubīšana pat ne tuvu nav līdzvērtīga tam, ko attiecīgajā laikā paveica pats Luters). Bet, piemēram, Makss Vēbers paudis, ka Lutera iniciatīva ne tikai deva izšķirošo grūdienu reformācijai, bet kļuva arī par postošā kapitālisma tapšanas ierosmi un noteica faktiski visu Jauno laiku garīgo būtību.

Skarbās sievas lietišķajos skāvienos
Atšķirībā no Lutera viņa nākamā sieva Katarīna fon Bora bija piedzimusi aristokrātiskā ģimenē, kas pamanījās izputēt. Viņas tēvs tostarp bija fanātisks un nesaudzīgs katolis un tad, kad meitai Katarīnai bija desmit gadu, nodeva viņu cisterciešu klosterī. Iespējams, tēvam bija tikai labi nodomi, jo klosterī meita varētu iegūt labu izglītību, taču viņš, visdrīzāk, pat nenojauta to, ka sadzīves apstākļi un valdošais režīms klosterī daudz neatšķiras no ieslodzījuma cietumā. Jau pirmajos acumirkļos meiteni šokēja klostera mūķeņu rupjā varmācība un neiecietība, un viņa šausmās atskārta – tādos apstākļos tagad nāksies pavadīt visu turpmāko dzīvi…

1517. gadā Katarīna iepazinās ar Lutera “95 tēzēm”, un klosterī gūtā patiešām savam laikam atbilstoši nesliktā izglītība ļāva viņai atskārst, ka viņa pieņem tās visas pēc kārtas. Viņa iekšēji ļoti pārdzīvoja Lutera izslēgšanu no baznīcas un sajūsminājās par to, ka viņš arī pēc pasludināšanas par ķeceri nav atteicies no savas mācības. Tā domāja un juta daudzi vācieši – tajā laikā vācu tautas ienaids pret izvirtušo katoļu baznīcu un tās institūtiem bija sasniedzis maksimuma punktu.

Ar tēzēm Katarīna iepazinās vēl tad, kad atradās klosterī, un tieši 1517. gadā iesākās masveida klostera sistēmas sabrukšana, kas pirmajā vilnī izraisīja mūku izmešanu ielās un uz ceļiem, bet tajās iestādēs, kas vēl centās turēties pretim likvidēšanai, iesākās mūku pašu bēgšana. Par tādu bēgli kopā ar vēl astoņām mūķenēm kļuva arī Katarīna, kura turklāt, kā pauž leģenda, bija bēgšanas iniciatore un jau iepriekš bija pamanījusies kaut kādā veidā nosūtīt tieši Luteram lūgumu par palīdzību iekārtoties laicīgajā dzīvē. Leģenda arī vēsta, ka meitenes no cisterciešu klostera izkļuvušas zivju mucās.

Luters ļoti riskēja, jo tajā laikā par šādu bēgļu slēpšanu vēl joprojām draudēja katoļu baznīcas piespriests nāves sods. Viņš pats vēl bija faktiski izraidītais. Turklāt visapkārt darbojās modri spiegi, kas baznīcas un klosteru vadības interesēs centās atklāt bēgļus un nogādāt atpakaļ, kur viņus gaidīja ārkārtīgi smags sods. Tādi gadījumi arī bija. Tieši tāpēc Luters centās palīdzēt, lai gan visi, ieskaitot jebkādus potenciālos darba devējus, bija pastiprinātā spiegu novērošanā.

Izbēgušajām meitenēm vispār bija minimālas cerības iekārtoties puslīdz cienījamos apstākļos. Vienīgais reālais ceļš, kas neļautu nomirt bada nāvē, bija kļūšana par nožēlojamām prostitūtām, labākajā gadījumā – kļūt par sievu “vienalga kam”. Astoņas izbēgušās mūķenes Luters veiksmīgi izdeva pie vīra, taču tas vīrs, kuram Luters par sievu bija izlēmis izkārtot Katarīnu un ar kuru jau praktiski bija panākta vienošanās, pēkšņi kategoriski atteicās viņu precēt. Vai viņš ieraudzīja Katarīnu, acumirklī sajuta kaut ko sātaniski saltu un atbaidošu, tāpēc nobijās? Iespējams, varētu būt arī tā. Bet situācija kļuva ļoti sarežģīta pēc tā, kad tāpat no viņas atteicās nākamais Lutera sameklētais pretendents, kurš pēc neilgas kontaktēšanās ar Katarīnu tieši tā arī pateica: “Šo izbēgušo mūķeni es nevaru paciest!”

Un tad, kā vēsta vēl viena grūti pārbaudāma leģenda, Katarīna pati visu izdomājusi. Tieši viņa bijusi tā, kura piedāvājusies kļūt par paša Lutera sievu. Diženais sludinātājs acumirklī nokļuva sprukās. Un jāšaubās bija par daudz ko. Pirmkārt, arī viņš neizjuta pret Katarīnu kā pret sievieti absolūti nekādu kaislību, to pat neslēpjot. Otrkārt, viņš labi apzinājās, ka viņam ir jau vairāk par 40 gadiem, kas tajā laikā skaitījās teju vai sirms vecums, un savu tiesu ietekmes uz prātu veica sirdsbalss aicinājums saistībā ar savas dzimtas turpinājumu. Un, treškārt, pāri šai epopejai jau vilkās smaga ēna, jo nākamais solis praktiski bija tikai viens – viņam pašam būs citiem ļaudīm tik ļoti nepievilcīgā Katarīna jānogādā atpakaļ vēl nelikvidētajā cisterciešu klosterī, kur viņu sagaidīs necilvēciska mocīšana.

Un tad Luters pieņēma absolūti neordināru lēmumu – pats apprecēja nelaimīgo meiteni. Katrā ziņā patiešām bija jāpiemīt lielai drosmei, lai tajā laikā tik klaji pārkāptu celibātu, jo kopš 11. gadsimta iedibinātā katoļu garīdznieku bezlaulība bija pašā spēka plaukumā (katoļu baznīcā tā nav likvidēta vēl līdz pat šai dienai). Tās bija kristietības vēsturē pirmās evaņģēliskā garīdznieka laulības, kas kalpoja kā paraugs daudziem luterānisma sekotājiem.

Protams, Luters lieliski apzinājās, ka faktiski riskē ar dzīvību, taču viņš atzina: “Man nav svešas ikviena vīrieša izjustās vēlmes, es neesmu no akmens. Taču labi apzinos, ka par to jebkurā mirklī mani var sadedzināt sārtā.” Un, jāatzīst, vēlāk viņam šo izvēli nekad nav nācies nožēlot.

Katarīnas saimniecība
Lutera un Katarīnas laulība nebija kaislīgas mīlestības auglis, pamatā bija pienākums un savstarpēja uzticība, bet galvenais mērķis – Dieva svētīta dzimtas turpināšana. Salaulāšanās notika 1525. gada 13. jūnijā, kad Luteram bija 42, bet Katarīnai – 26 gadi. Jaunlaulātie apmetās pamestā un pussagruvušā augustīniešu klostera ēkā, kas tā arī palika par viņu mājvietu uz visu mūžu.

Sākumā viņiem nebija nekāda personīgā īpašuma, izņemot sudraba kausu, ko kāzu dienā uzdāvināja kūrfirsts. Šo ģimenes vienīgo dārgo mantu Luters vairākkārt centās atdāvināt, taču allaž pēdējā mirklī sieva viņam izrāva to no rokām un kaut kur noslēpa. Līdz nākamajai reizei. Luters rakstīja somu reformatoram Mikaelam Agrikolam: “Gribēju tev to uzdāvināt, taču Kēte kaut kur noslēpusi. Bet tu pagaidi, drīz viņai sāksies dzemdības, gan jau tad es to atradīšu…” Taču Katarīnai izdevās kausu nosargāt, un vēlāk dzīvē tieši tas kļuva par viņu ģimenes labklājības ja ne gluži pamatu, tad vismaz simbolu. Proti, pēc Lutera nāves viņa mantības aprakstā vēl bez sudraba kausa figurēja arī māja, neliela zemnieku sēta, 5 paklāji, 9 teļi, viena kaza ar 2 kazlēniem, 8 cūkas ar 3 sivēniem…

Lai nodrošinātu puslīdz vērā ņemamu materiālo labklājību, Katarīnai nācās būt ne tikai ekonomiskai, saimnieciskai un rosīgai, bet arī patiešām skarbai. Cilvēki Luteru māju dēvēja par “iebraucamo vietu trūcīgajiem” – tās durvis vienmēr bija atvērtas ikvienam, kuram vajadzēja palīdzību. Pie viņu ēdamgalda bieži vien sēdās ne tikai trūkumcietēji, bet arī visnotaļ augsti ārzemju viesi. Visu, kas vien mājās bija, Luters allaž bija gatavs izdāļāt vai atdāvināt.

Lai mājās vienmēr būtu ēdamais, Katarīnai nācās pašai vadīt saimniecību. Viņa apkopa lopus, strādāja tīrumā un audzēja dīķī zivis. Mūsdienu ekonomisti aprēķinājuši, ka Luteru mājā tērēts trīs reizes vairāk līdzekļu nekā nopelnījis ģimenes galva. Šo starpību nosedza Katarīnas vadītā naturālā saimniecība. Un Luters spēja to novērtēt, piemēram, vēstulēs pie viņas vienmēr vēršoties ar uzrunu “Godājamais Kētes kungs”.

Gadu pēc apprecēšanās viņiem piedzima pirmais bērns – dēls Hanss Luters. Jaunais tēvs jutās no sirds iepriecināts, un nākamo deviņu gadu laikā viņiem piedzima kopumā seši bērni – trīs dēli un trīs meitas. Diemžēl divas meitiņas nomira, un jo īpaši Luters pārdzīvoja savas iemīļotās Magdalēnas nāvi 13 gadu vecumā, jo viņa bija ļoti apdāvināts bērns. Bet dēli turpināja Lutera dzimtu, un, kā noskaidrojuši mūsdienu pētnieki, viņa pēcteči tagad mīt gan Vācijā, gan Zviedrijā.

Šī bija īsteni protestantiska laulība – praktiski nekādas mīlestības, tikai kails pienākums. Bet tā izturēja visus iespējamos pārbaudījumus – trūkumu, vajāšanu, visas citas iespējamās problēmas. Turklāt ar visu savu skarbumu Katarīna tomēr absolūti atbilda Bībelē paustajam sievas ideālam, galvenokārt ar spēju nesavtīgi rūpēties par visiem savā mājā. Un katrā ziņā viņa nekad neaizmirsa to, ka Luters viņu praktiski izglāba no reālas bojā ejas viņas dzīves vissmagākajā mirklī. Daudzi apskatnieki tieši tā arī jautā: sak, varbūt tieši tā arī jāsaprot vislabākais laulības pamats, kas ir daudzkārt drošāks un stabilāks par parastu kaisli un romantisku mīlestību?

Tostarp par spīti šķietamajam absolūtajam prozaiskumam, Luteru pāra dzīvi piepildīja arī augstākajā mērā liela jēga. Viņus allaž ieskāva draugi un līdzdomātāji, pie galda risinājās filosofiskas sarunas, mājā bieži muzicēja, dziedāja un pat dejoja. Luteram ļoti patika mūzika, un viņš pats tajā pietiekami labi orientējās. Un, protams, galvenais iepriecinājums viņiem pašiem bija bērni.

Saglabājušies daži Katarīnas portreti, kuru autors ir par ģimenes draugu kļuvušais mākslinieks Lukass Kranahs. Nopietna sejas izteiksme, vērīgs skatiens, cieši sakniebtas lūpas – par skaistuli šo sievieti, visdrīzāk, nevarēja nodēvēt arī tajā laikā, taču viņas stājā ir kaut kas netverami cienījams. Viņa rada iespaidu par cilvēku, kuram pienākums itin nemaz nav smaga nasta, bet gan dzīves vissvarīgākais uzdevums. Un, kā pauduši pētnieki, vispār ir grūti iedomāties Lutera mūžu bez šīs skarbās, bet savā ziņā pat apskaužami uzticīgās dzīvesbiedres.

Mūža nogalē Luteru piemeklēja nopietnas veselības problēmas, un, kā pauduši pētnieki, diezin vai viņš nodzīvotu tik ilgi, ja nebūtu baudījis savas uzticamās sievas īpašās rūpes, kura tostarp allaž dziedēja arī viņu morālās depresijas periodos, ko izraisīja nemitīgā cīņa ar viegli padoties negribošo katoļu baznīcu.

Luters nomira 62 gadu vecumā 1546. gada 18. februārī tajā pašā Eislēbenē, kur arī piedzima. Zīmīgi, ka neilgi pirms nāves viņš teicis Katarīnai: “Esmu tev vairāk pateicīgs nekā Kristum, kurš manā labā izdarījis ievērojami vairāk.” Katarīna nomira 1552. gadā, pēc Lutera nāves nodzīvojot vēl tikai sešus gadus.

Antisemītisma teologs
Saistībā ar Lutera pretebreju noskaņojumu joprojām pastāv dažādi viedokļi. Viena daļa pētnieku uzskata, ka tā dēvētais antisemītisms (tas gan ir krietni vēlāk, aptuveni 19. gadsimta beigu daļā tapināts jēdziens) bija Lutera gluži personiska pozīcija, kas nekādā veidā neiespaidoja viņa teoloģiju, un vispār bijusi tikai laikmeta garam atbilstoša izpausme. Savukārt citi uzskata, ka Luters droši dēvējams par “holokausta teologu” (Daniels Grubers), paužot, ka šāda konfesijas izveidotāja “personīgā doma” nevarēja neiespaidot savu nenobriedušo sekotāju prātus un vēlāk sekmējusi nacisma izplatību Vācijas luterāņu aprindās.

Katrā ziņā savas sludināšanas karjeras pašā sākumā Luters neuzrādīja nekādu antisemītismu. 1523. gadā viņš uzrakstīja pamfletu “Jēzus Kristus piedzima kā ebrejs”, kurā Luters nosodīja ebrejus kā jūdaisma nesējus un to, ka viņi noliedz Trīsvienību. Grubers uzskata, ka antisemītisms absolūti nebija saistīts ar Lutera kaut kādām personīgajām vājībām vai pat plānprātību. Pirmkārt, jau tāpēc, ka kopš paša sākuma Luters vispār bija nesaudzīgs ienaida kurinātājs. Otrkārt, antisemītisms ir visas viņa teoloģijas pamatā, un viņš ienīda Bībeles ebrejus tieši tāpat, kā ienīda sava laikmeta ebrejus. Iespējams, tieši tāpēc viņa reliģija vēlāk arī tik viegli akceptēja holokaustu.

“Romiešu komentāri” ir grāmata, kuru uzskata par vienu no visietekmīgākajām Lutera grāmatām. Tajā noformulēta reformācijas pamatu galvenā daļa. Grāmata izveidota no sprediķiem, kurus Luters nolasījis 1515. un 1516. gadā, proti, gadu pirms savu “95 tēžu” noformēšanas. Lielākā daļa “komentāru” pauž, ka ebreju tautai joprojām piemīt īpaša loma dieva plānā, kura nolūks ir “glābt visu pasauli”, ko Luters tulko divos savdabīgos veidos: vai nu vispār neko nesaka, vai arī spēcīgi izkropļo tekstu nolūkā veikt kādas īpaši aizvainojošas piezīmes. Grubers savos pētījumos min gūzmu piemēru, kurus šeit nav īpaši lielas jēgas aplūkot.

Taču katrā ziņā “Romiešu komentārs” ir fundamentāls Lutera teoloģiskais darbs, un to visu viņš vēstījis vēl pirms reformācijas aizsākšanās. Tādējādi, kā pauž Grubers, Lutera antisemītisms bija iemiesots viņa teoloģijā jau kopš paša sākuma, un tā ir neatņemama viņa postulāta par “glābšanu tikai ar ticību”, bez jebkādiem darbiem, daļa. Luters sludināja, ka Moisejs un vispār viss ebrejiskais ir iznīcināms un aizmirstams. Tas bija arī iemesls tam, ka Luters noraidīja doktrīnu par Mesijas tūkstošgadīgo valdīšanu uz zemes. Proti, tāda tūkstošgadīgā valdīšana nozīmētu, ka Izraēlas Dievs joprojām palicis uzticīgs Savai Tautai. Un ar to Luters nekādi nevarēja samierināties. Protams, ne jau tikai viņš, bet šeit svarīgi tas, ka tieši arī viņš.

Luters rakstīja: “Ebreji ir tik lielā mērā nejūtīgi un sātaniski cietsirdīgi, ka viņus nekas nespēj aizkustināt; viņi ir kā mazi velnēni, kas nosodīti dzīvošanai ellē; šo sātanisko dzimumu nav iespējams pievērst.” Luters ļoti strikti pauda, ka “Ābramam dotie solījumi nav burtiski attiecināmi uz Ābrama asinīm un sēklu, bet gan ir tikai biblisks pravietojums par pestīšanu, kas nav adresēts ebrejiem kā ebrejiem, tāpēc kristieši var ar tīru sirdsapziņu atmest ar roku ebrejiem”.

Un Luters nedomāja apstāties pie tikai šādas “ebreju norakstīšanas”. Viņš savus sekotājus aicināja iet tālāk. Proti: “Ja viņi varētu mūs visus nogalināt, viņi to ar vislielāko prieku izdarītu un turklāt itin bieži to arī dara, īpaši tie, kuri nodarbojas ar ārstniecību. Viņi zina visu, kas vien Vācijā zināms par medicīnu; viņi var iedot cilvēkam indi, no kuras viņš nomirs stundas laikā, pēc desmit stundām vai pēc divdesmit gadiem; viņi šo mākslu apguvuši visos smalkumos… viņi ir mums smaga nasta, sērga un nelaime mūsu valstij; to pierāda tas fakts, ka viņus no visurienes izraida ar spēku…”

Nogānījis ebrejus un uzrādījis, ka viņi ir vispārēja nicinājuma cienīgi, Luters savus sekotājus mācīja, kādam vajadzētu būt pirmajam solim šīs problēmas risināšanai: “Kā svešzemniekiem ebrejiem nekas nedrīkst piederēt (īpašumā), bet tam, kas viņiem ir, tam jāpieder mums. Jo viņi nestrādā, bet mums viņiem nekas nav jādāvina. Neskatoties uz to, viņi uzglabā mūsu naudu un mūsu labumus, viņi kļuvuši par pārvaldītājiem mūsu pašu zemē. Ja zaglis nozog desmit guldeņus, viņu pakar; taču tad, kad ebrejs ar augļošanu nozog desmit muciņas zelta, viņš ar to lepojas vairāk, nekā pats Dievs iespēj!”

Tostarp Luters savus ebrejiem veltītos lāstus un nosodījumu pieraksta pašam Dievam: “Viss saskan ar Jēzus viedokli, jo viņš nosodīja ebrejus par to, ka viņi ir ļauni, cietsirdīgi, atriebīgi, pretīgi rāpuļi, slepkavas un sātana izdzimums, kas slepus zog un rada postu, jo atklāti viņi to nevar atļauties darīt. Kristiešiem nav ļaunāka ienaidnieka pēc sātana par ebreju… ebreji ir jāpievērš, taču, ja viņi atsakās, mums viņi nav jāpacieš un mums nav jācieš no viņu klātbūtnes mūsu vidū!”

Luters to stāvokli, kurā nonākuši ebreji, novērtēja krietni vien savdabīgi, vismaz atbilstoši tam laikmetam, proti: “Īsumā ir tā, ka viņiem nav nekādu cerību uz glābšanu, izņemot vien to, ka viņi spēs izdomāt kaut kādu jaunu Dieva žēlsirdības ideju.” Tādējādi, kā pauž Grubers, Luters radījis teoloģiju, kurā visnotaļ atbalstīta ebreju iznīcināšana, un šajā aspektā viņš vērtējams kā “holokausta teologs”.

Tautu uz ceļiem!
Tostarp tikpat kaismīgi Luters neieredzēja ne tikai ebrejus, bet vispirms jau katoļus, musulmaņus un vēl arī virkni citu reformatoru. Piemēram, kad izcēlās zemnieku dumpis, viņš acumirklī visu savu ienaidu vērsa pret nepaklausīgajiem zemniekiem.

Luters slavināja laicīgo varu. 1648. gadā Vestfālenes līgums, sekojot Lutera un Augustīna principam, kodificēja principu “valdnieka reliģija ir tautas reliģija”. Cilvēka ticību noteica laicīgā valdītāja reliģiskā izvēle, un tā stāvēja pāri cilvēkam, savukārt nepiekrišanu uzlūkoja kā sodāmu dumpi. Un Luters allaž aicināja skarbi sodīt un iznīcināt dumpiniekus jeb tos, kurus neieredzēja tieši viņš.

Luters paziņoja, ka tikai valsts var piešķirt cilvēkam tiesības kļūt par baznīcas kalpotāju. “…Lai ikviens ielāgo, ka tajā gadījumā, ja viņš vēlas sludināt vai mācīt, viņam jāsarūpē savu pilnvaru atzīšana, pretējā gadījumā lai savalda savu mēli aiz zobiem. Ja viņš atsakās to darīt, tad lai tiesnesis šo nelieti nodod rokās atbilstošam pārstāvim, kura vārds ir Pārstāvis Hanss. Pārstāvis Hanss ir vārda bende eifēmisms!”

Un tie nebija tikai tukši vārdi, tam sekoja arī reāla darbība, kas aprakstīta dažādos tā laika avotos. Luters bija ļoti precīzi izpratis to sistēmu, kuru tagad pats sāka aizstāvēt: “Pāvests… sajauca un samaisīja baznīcas un politiskās problēmas; un tas ir viens sātanisks elles sajaukums.” Grubers uzskata, ka Lutera mērķis bija šā “sātaniskā elles sajaukuma” izmantošana, lai tādējādi pilnībā iznīcinātu ebrejus, piebilstot, ka tajā gadījumā, ja no Lutera tekstiem izņem laukā Bībeles tekstu sagrozījumus un viņa ienaidu pret ebrejiem, visa viņa teoloģija acumirklī sabrūk. Lutera teoloģiju nav iespējams nodalīt no antisemītisma.

Virkne pētnieku turpina Lutera ienaidu pret ebrejiem uzskatīt tikai par maigu kļūdīšanos, uz ko jālūkojas it kā caur pirkstiem. Viņi pauž, ka ar saviem tā dēvētajiem labajiem Reformācijas darbiem viņš sevi izglābis no tā, kas viņa rīcībā un paustajā nav bijis lāgā. Tostarp daudzi uzskata, ka Lutera darbos nekas neliecina par to, ka viņa teoloģija pamatā bijusi laba. Proti: vai Hitlers paveica kaut ko tādu, ko nebija ieteicis Luters? Gluži otrādi, Hitlers teica: “Es ticu, ka šodien rīkojos atbilstoši Visvarenā Radītāja mērķiem. Pretojoties ebrejiem, es veicu Dieva karu.”

Starp citu, Romas katoļu baznīca tā arī nekad nav izraidījusi no savām rindām Hitleru. Iespējams, viņš neizdarīja neko tādu, ko baznīca varētu uzskatīt par izraidīšanas cienīgu. Un, kā pauž Grubers, to pašu var teikt par luterāņu baznīcu un nacistiem, kas katrā ziņā būtu viņus izslēgusi no savām rindām, ja uzskatītu, ka viņi paveikuši kaut ko nepieņemamu.

Ģēnijs vai plānprātiņš?
Vispirms jāpiemin Luteram raksturīgie dusmu uzliesmojumi un izteicienu nesavaldīgums. Viņš, piemēram, savus kritiķus dēvēja par “suņiem”. Viņa uzstāšanās nereti bija rupjas, pārpilnas atklātu jēlību. Luters lāgā nespēja paciest augstprātību, lai gan pats nekad nekautrējās cilvēkus vārdiski apvainot citu klātbūtnē. Vai tas dod iemeslu viņu uzskatīt par vājprātīgo? Diezin vai. Tostarp ir šis un tas, kas viņa uzvedībā patiešām bija vairāk nekā dīvains.

Luters cieta no gūzmas dažādu fobiju. Viss sācies ar labi zināmo gadījumu netālu no Saksijas ciemata Stoternheimas 1505. gada tveicīgā jūnija dienā ļoti spēcīgā negaisā, kad zibens iespēra netālu no viņa tik spēcīgi, ka nosvieda zemē garšļaukus. To pietiekami plaši un tēlaini aprakstījis biogrāfs Ronalds Beintons, kurš cita starpā arī ir viens no tiem pētniekiem, kuri uzskata, ka Luters bijis absolūti vājprātīgs cilvēks, minot tam daudzus piemērus un atbilstošus mūsdienu speciālistu komentārus.

Visu mūžu Luteru vajājušas bailes no vardarbīgas nāves, ko viņš uzskatīja par dievišķā soda izpausmi. Tāpat viņš nepārtraukti cieta no kuņģa darbības traucējumiem un nierakmeņu slimības. Daudzās savās vēstulēs viņš bieži runā par nāves priekšnojautām, paužot, ka viņu no kapa, visdrīzāk, šķirot vairs tikai dažas dienas vai labākajā gadījumā nedēļas.

Lutera kuņģa problēmām, visdrīzāk, bija psihosomatiska iedaba. Katrā ziņā rodas priekšstats, ka visas neirotiskās fobijas tiešā veidā novirzījās uz viņa vēderu. Lutera meteorisms jau viņa dzīves laikā kļuva par leģendu, turklāt – lai cik arī dīvaini izklausītos – galvenokārt pateicoties viņa paša “reklāmai”, jo viņš ar to savādā kārtā pat lepojās, tostarp arī publiski. Daudzos Lutera sacerējumos bieži pieminēta atraugāšanās un vēdergāzu izlaišana. Tieši tā arī Luters lepni paudis: “Ja es nopirdīšos Vitenbergā, to varēs dzirdēt Leipcigā.”

Un Luters pamanījās savam meteorismam piemeklēt zināmā mērā arī “svētu” pielietojumu. Proti, viņš saviem studentiem mācīja, ka šāda smaciņas palaišana ir visefektīvākais veids sātana uzbrukumu atvairīšanai. Otrs viņa populārākais stāsts bija par tintnīcas mešanu sātanam. Šie un citi gadījumi ar savas cīņas pret sātanu piesaukšanu mūsdienu psihologiem devuši bagātīgu vielu pārdomām. Viņi tur saskata neapšaubāmas garīgi nelīdzsvarotas dvēseles pazīmes. Visdrīzāk, Luters kopš piedzīvojuma ar zibeni periodiski cietis no nopietnām halucinācijām, kas ļoti dīvaini sajaukušās kopā ar lielummāniju (ka Tumsas valdnieks, raugi, tieši viņu izvēlējies par savu uzbrukumu iemīļotāko mērķi un tamlīdzīgi).

Mūsdienu pētnieki pauž, ka Luters bijis pat ļoti nenormāls cilvēks, un visvairāk viņu nomocījis ārkārtējs vainas komplekss. Jā, viņš uzdrīkstējās, viņš bija drosmīgs un apņēmīgs, taču – allaž jutās par to vainīgs. Turklāt šis komplekss spēja iziet ārpus jebkādiem rāmjiem, viņa vainas apziņa kļuva patoloģiska, un tā rezultātā viņa paša emocionālā dzīve bija pamatīgi sašķobījusies. Praktiski viņš vairs nespēja funkcionēt kā normāls cilvēks. Visu atlikušo dzīvi viņš to vien tikai darīja, kā atkal centās aizbēgt no zibens spēriena. Pētnieki ir pārliecināti, ka Luteram pietrūka to aizsardzības mehānismu, kādus allaž izmanto parastie cilvēki nolūkā noklusināt savas sirdsapziņas apsūdzības.

Turklāt, kā pauž Beintons, ir viens aspekts, kas allaž kaut kā izslīd ārpus biogrāfu un tostarp arī mūsdienu analītiķu redzes loka. Proti, vēl pirms tā, kad Luters visiem pilnībā negaidīti kļuva par klostera mūku, viņš jau bija sevi apliecinājis kā spīdošs jurisprudences zinātājs (lietots pat apgalvojums, ka viņš bija “viens no sava laika spožākajiem jaunajiem Eiropas prātiem jurisprudencē”). Lai kā arī būtu, taču Luters patiešām bija talantīgs un ļoti spējīgs cilvēks, viņa smadzenes darbojās teju vai fenomenāli, spējot tvert un analizēt gūzmu informācijas un izlobīt no tā visa patiešām racionālu graudu. Viņš allaž spēja pamanīt to, ko citi atstāja neievērotu. Viņu jau agrā jaunībā dēvēja par ģēniju.

Taču ir labi zināms, ka ģēniju no neprāta allaž nošķir tik smalka robeža, ka lielākoties šādi cilvēki daudzkārt šķērso šo robežu abos virzienos. Visdrīzāk, tā bija arī ar Luteru. Savu juridisko jautājumu izpratnes spēku viņš automātiski pārcēla arī teoloģijas jomā. Un – vai ticīgiem ļaudīm var nostāties pretim vēl kaut kas briesmīgāks par cilvēku, kurš arī ticības jautājumus, pats paliekot absolūti fanātisks ticības pielūdzējs, saista ar loģiku un likumību? Kā lai raugās uz cilvēku, kurš skatās tieši acīs un jautā: kā taisnīgais Dievs var pieļaut sev visapkārt tik daudz melu un netaisnības, ko turklāt izplata un uztur pati baznīca? Tā var jautāt tikai juridiski attīstīts prāts. Un Luters savos darbos uzrādīja un komentēja gūzmu dažādu kristietības gan nopietno, gan smieklīgo pretrunu, turklāt atrodot nesakritības un absolūti vājās vietas atreferētajos Jēzus Kristus tekstos, un to visu vēl interpretējot atbilstoši savai izpratnei. Vēlreiz jāatkārto, ka viņš šajā ziņā nebija pirmais, kurš to darījis, taču – kā viņš to pasniedza! Un tas viņa prātu regulāri noveda strupceļā, liekot periodiski izpausties kā ģēnijam vai vājprātīgajam.

Luters bija sastapies ar juridisku dilemmu, nespējot to atrisināt. Turklāt izskatījās, ka risinājuma nemaz nevar būt. Kā taisnīgais Dievs var pieņemt netaisnīgu cilvēku? Cilvēkus ar vājāku prātu visnotaļ apmierināja (un turpina apmierināt joprojām!) norāde, ka, sak, gan jau Dievs ar savu morālo pārākumu pats nodibinās kompromisu, rezultātā ļaujot visiem nokļūt apsolītajās debesīs. Dievs ir visu tēvs, līdz ar to “bērni paliek bērni”, tāpēc nav jāceļ pārlieku liela brēka par viņu nedarbiem. Luteru šāds primitīvisms absolūti neapmierināja. Viņa ģēnijs lika meklēt risinājumu, kura… kā šķita, nemaz nav. Bet viņš meklēja. Plānprātiņš vai ģēnijs?

Kādā mirklī Lutera reliģiskā pieredze sasniedza savu augstāko punktu. Un šoreiz viņa tuvumā nesprāga zibeņi un nebija jāmet ar tintnīcu sātanam vai jālaiž smaciņas viņa virzienā. Pētnieki to dēvē par viņa “torņa pieredzi” (vientuļnieks), kam piemīt pasaules vēstures gaitas maiņas svars. Viss šis viņa iekšējo, faktiski klusumā pārdzīvoto sajūtu un domu komplekss sevī ietvēra – ne vairāk un ne mazāk – jaunu Dieva izpratni jeb, precīzāk izsakoties, dievišķā taisnīguma izpratni. Par reformācijas galveno kaujas saukli kļuva Lutera noformētais apgalvojums, ka pestīšana atnāk tikai caur ticību, pateicoties tikai viena paša Kristus nopelniem. Viņš to raksturoja kā “pamatu, uz kura baznīca vai nu stāv, vai gāžas”. Un viņš lieliski apzinājās, ka tas ir pamats arī viņam pašam, uz kura viņš vai nu stāvēs, vai nogāzīsies. Plānprātiņš vai ģēnijs?

Kopš šā mirkļa Luters patiešām jutās kā no jauna piedzimis. Bija beigušās viņa bezgalīgās mokas. Un ar šo bruņojumu viņš arī spēja stāties pretim pāvestam, visām iespējamām baznīcas komisijām, valdniekiem un imperatoram un, kā apgalvo pētnieki, vajadzības gadījumā spētu turēties pretim arī visai pasaulei. Viņš bija iegājis pa paradīzes vārtiem, un atpakaļ izgrūst viņu vairs nebija iespējams. Luters bija protestants, kurš lieliski apzinājās, ko nozīmē viņa protests.

Lutera eiropeiskais mantojums
Kopumā Lutera mācība veicina reliģijas “piezemētību”. Katoļi pauž par atsacīšanos no visa laicīgā, aicinot kalpot tikai savam Kungam, savukārt luterāņi, gluži otrādi, par kalpošanu Dievam uzskata tieši savu ikdienas dzīvi. Luters pauda, ka cilvēkam nav jābēg no pasaules, bet gan tieši laicīgajā dzīvē jāmeklē glābiņš jeb pestīšana, taču šai dzīvei katrā ziņā jābūt tikumīgai. Pats par sevi itin neslikts apgalvojums, taču: kas tad īsti ir tikumība?

Šīs idejas nobriedušas Vācijā, un attiecīgie specifiskie jēdzieni Pflicht (pienākums) un Sittlichkeit (tikumība) patiesībā lāgā nepakļaujas precīzam tulkojumam nevienā citā valodā. Atbilstoši Luteram sanāk, ka godprātīga pienākuma pildīšana tad arī ir tikums. Pflicht = Sittlichkeit. Luters mācīja, ka “vācieša pienākums ir paklausība, iekš kuras ir tikums”, savukārt tikums jau ir dievišķā dāvana. Un šai morālei vācieši sekoja vairākus gadsimtus. Heine paudis: “Protestantisms veica vissvētāko ietekmi, sekmējot to tikumu tīrību un to pienākuma pildīšanas stingrību, ko mēs mēdzam dēvēt par morāli.” Savukārt Frīdrihs Nīče Lutera reformācijā saskatīja negatīvo Eiropas gara saskaldīšanu sīkumos, jo šī dvēseles labsirdības padarīšana par galveno patiesībā kļuva par gara plebejiskumu.

Iekšējai brīvībai, par kuru Luters tik kaismīgi vēstīja sākumā, vēlākos gados viņš pretnostatīja nesatricināmu lietu kārtību, ko pasaulē noteicis Dievs. Un tad pirmajā plānā iznāk paklausības pienākums. Apmaiņā pret baušļiem un “Dieva valstību” Luters vāciešiem par pienākumu izvirzīja bezierunu paklausību savam valdniekam, izsludinātajiem likumiem, vispārējas kārtības ievērošanu. Lutera pozīcija ir viennozīmīga: tauta jātur grožos. Lūk, no šejienes arī radies mūsdienās tik populārais jēdziens “vācu kārtība” jeb Ordnung!

Kopš Lutera laikiem paklausība kļuva par vispārnacionālu tikumu. Reformācijas gars ļoti radikāli iespaidoja vāciešu dzīvi un domāšanas veidu, un lielais paradokss ir tas, ka cilvēks, kurš pasludināja pilnu kristieša brīvību vērsties pie Dieva, patiesībā garīgi totāli paverdzināja visu vācu nāciju, noliekot to uz ceļiem autoritātes priekšā.

Pēc 250 gadiem vācu filosofs Imanuels Kants, kura ētiskie ideāli bija ļoti līdzīgi Lutera uzstādījumiem, rakstīja: “Visu citu civilizēto tautu saimē vācieši vieglāk par citiem pakļaujas pārvaldībai, viņi ir visu jaunievedumu pretinieki, pretojas visam, kas apdraud esošo lietu kārtību.” Franču rakstniece de Stāla, pārsvarā paužot simpātijas vāciešiem, rakstījusi: “Mūsdienu vāciešiem ir liegts tas, ko mēdz dēvēt par rakstura stingrību. Kā privātas personas, ģimenes galvas, administratori viņi ir apveltīti ar tikumību un iedabas vienotību, taču viņu nepiespiestā un patiesā gatavība pakalpot varai ievaino sirdi…” Un šī luteriskā “pakļāvības derība” faktiski nevainojami darbojās līdz 1945. gadam, kad fašistiskā Vācija cieta absolūtu krahu.

Praktiski nav neviena, kurš šajā ietekmē spētu līdzināties Luteram. Turklāt interesanti, ka laika gaitā šī ietekme tikai pakāpeniski pieauga. Tomass Manns paudis, ka vācu inteliģence līdz pat 1. Pasaules karam augusi tikai atbilstoši Lutera mācības garam. Un nav iemesla neticēt Mannam.

Taču šai medaļai, kā jau visām, arī bija divas puses. Hitlera valdīšanas apstākļos smacējošā pakļāvības un pienākuma prasība bija attīstījusies līdz absurdam, liedzot vāciešiem pašiem pretoties vienai patiešām ellišķīgi sātaniskai, noziedzīgai varai. Lielais reformators Luters bija uz ilgiem gadsimtiem smagi apzīmogojis teju visu vācu tautu. Tāds bija viņa neviennozīmīgi vērtējamās personības – ielāgosim: ģēnijs vai vājprātīgais? – spēks. Taču vēsture pauž, ka par visu ir jāmaksā. Un vācieši samaksāja, turklāt turpina maksāt vēl joprojām. Taču no Lutera pat nedomā atteikties. Ķīles socioloģisko pētījumu institūta 2003. gadā veiktā aptauja apliecināja, ka mūsdienās Luters joprojām ieņem otro vietu saistībā ar ietekmi uz vāciešu prātiem. Par pirmās vietas ieņēmēju paši varam nojaust…

Un vēl jāpiebilst, ka vispār luterānisms nemaz nav tik izplatīts kristietības novirziens, kā varbūt varētu iedomāties vai kā luterāņi paši nereti pauž. Avoti vēsta, ka bez Vācijas to puslīdz piekopj arī Ziemeļamerikā, Skandināvijā un vēl Igaunijā un Latvijā. Lūk, kur mīt tie īsteni pakļāvīgie un paklausīgie, kas bezierunu kārtā liec ceļus svešas autoritātes priekšā!

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. Raksts pilns aplamību un muļķību! Autors – pilnīgs “čau” reliģijā un kur nu katoļu lietās!
    Jāsāk jau ar to, ka izslēgšana no Katoļu baznīcas saucas ekskomūnika! Un kā tad ir jābaidās Luteram precēt Katrīnu, ja Luters biaj ekskomunicēts ( izslēgts no Katoļu baznīcas)? Nekādi nebija jābaidās!
    Lūdz ar to tālakais autora murgs “Tās bija kristietības vēsturē pirmās evaņģēliskā garīdznieka laulības” vispār neprasa komentārus, jo Lures jau no baznīcas bija izslēgts un attiecīgi ne celibāts ne “garīdznieka” laulības nekādi neiet kopā!
    LA šoreiz publicējusi pilnīgu muļķību un aplamību!
    Ietiektu LA pirms šādsu darbus publicēt tomēr parunāt ar katoļu priesteriem ( konsultēties) un LELB mācītājiem!

  2. redakcija – piedodiet – kaut ko tik demagoģisku un tendenciozu no Latvijas avīzes es negaidīju.

    Es saprotu, ka LA nav un nevar būt Rīgas Laiks intelektuālais līmenis, bet ja sāk sludināt šādu tumsonību – piedodiet – sliktāk par kremļa propagandu Nožēlojami, skumji, ka sevi dēvējiet par Latvijas Avīzi. Būtu man tam līdzekļi – es attiesātu no jums šo nosaukumu – jūs pazemojiet Latvijas vārdu

  3. Kas tas par murgojumu, kaut kas starp Kremļa dogmātiku un garā vājā prātojumiem.

  4. Nožēlojams savārstījums it visā – no autora komiskajiem pieņēmumiem, kuri tiek pasniegti gandrīz kā fakti, līdz valodas neprasmei. Vai tiešām latviešu valodā rakstošs žurnālists nezina, ka vārdi “nojūdzies” un “neslikts” netiek lietoti literārajā rakstu valodā? Un kas par zvēru ir “Moisejs”? Tas pats Mozus? :))

  5. Ir jābūt naivam lai nesaprastu, ka mūsu laikos vēsture tiek tendenciozi sagrozīta.
    tāpēc šo rakstu diemžēl neuzskatu par vērtu nemaz lasīt.
    Viņus ir vērts lasīt tikai, lai m=pa’mēģinātu atrast šos sagrozijumus.

  6. pavājš un tendencios apraksts, avoti – vāji. Lai gan Luters bija smaga personība, tomēr par muļķi vai vājprāti viņu nodēvēt var tikai niekalbis

  7. Vai augšminētais Daniels Grubers ir ebrejs?

  8. Pravietisnejaukais Atbildēt

    Bībeli ir jālasa. Pašam. Ja par Bībeli spriež no citu cilvēku viedokļiem … .

  9. “Bībele ir Baznīcas (katoļu) izveidota”
    – – – – – – – –
    Tas nav kristiešu viedoklis, vienalga kuras konfesijas.

    • Neraksti, ja nezini. Vecā Derība ir nevis katoļu, bet ebreju un aramiešu garadarbs; Jaunās Derības saturu un četrus atzītos Evanģēlijus apstiprināja Pirmais Nīkejas Koncils, kurš bija ekumēnisks – daudzus kristietības novirzienus pārstāvošs.

  10. “par galveno kristietisko patiesību avotu uzskatīja tikai pašu Bībeli, nevis baznīcas institūciju” Tikai lieta tāda ka Bībele ir Baznīcas(katoļu) izveidota un ja baznīcai NAV autoritātes, tad Bībeles kanons arī ir apšaubāms.

Draugiem Facebook Twitter Google+