Praktiski
Rokdarbi

Aktrises Zanes Jančevskas sievišķīgie hobiji, kurus citi apbrīno0

Foto – Anda Krauze

Nacionālā teātra aktrisei Zanei Jančevskai patīk tamborēt un adīt. Viņa rokdarbiem pievēršoties cikliski, kad prātā iešaujas kāda ideja vai arī pieaug vēlme radīt ko paliekošu. Jo aktiera darbs taču esot tik gaistošs! Turklāt tamborēšanas un adīšanas prasme viņai jau gēnos ielikta.

 

Posts ar papēdi

Bērnībā Zanes galvenā skolotāja, kas iemācījusi ne tikai lasīt, bet arī dažādus darbiņus un rokdarbus, bijusi omīte Lavīze Ozoliņa. Daļu no savas mākas viņa nodevusi arī savām trim meitām. – Omīte bija kārtīga latviešu lauku sieva, kas prata visus darbus. Toreiz tā bija parasta parādība, turklāt jo sieviete vairāk mācēja, jo lielāka ieguvēja bija ģimene.

Zane kā īpašu omītes talantu izceļ šūšanas prasmi. – Kad viņa atgriezās no izsūtījuma, veikalos neko prātīgu nevarēja nopirkt, tāpēc omīte šuva apģērbu, tajā skaitā virsdrēbes, gan mums, ģimenes locekļiem, gan draugiem, radiem un kaimiņiem, – atceras aktrise. – Bērnībā novalkāju ne vienu vien omītes šūtu kleitu un mētelīti, vēlāk viņa man darināja arī izlaiduma blūzi.

Mājās nav bijis laika zagļa televizora, tāpēc vakaros ģimenes sievietes – vecmāmiņa un mātesmāsa – nodevušās rokdarbiem. Mazā Zane, sēdēdama blakus viņām, gribējusi darīt to pašu. Omīte piecgadīgajam meitēnam iedevusi adāmadatas un parādījusi, kā jāuzmet valdziņi, kā jāada, lai adījums sanāktu līdzens, nevis kā pa ciņiem. Ja gadījusies kāda kļūda (un sākumā to nav trūcis!), uzadīto izārdījusi līdz kļūmīgajai vietai un adījusi no jauna. – Pirmie bija taisnie gabali – šalles un tamborētas sedziņas. Kad jau gāju skolā, darbmācības stundā vajadzēja adīt zeķi. Īsti netiku galā ar papēža adīšanu. Atzīšos, man palīdzēja vecmāmiņa, tāpēc skolai adītās zeķes ir mūsu kopdarbs!

Nepatika pret zeķu adīšanu Zane esot saglabājusies, tāpēc tagad tās neadot, bet pa cimdu pārim gan uzmargojot. Kopš atklājusi suņa vilnas vērtīgās īpašības, no šā materiāla uztamborējusi vairākus pirkstaiņu pārus. – Mana vilku sugas kucīte divreiz gadā maina kažoku. Kad viņu kārtīgi izķemmēju, sanāk prāvs daudzums pavilnas. Lai varētu iegūt vairāk suņu vilnas dzijas, kooperējos ar draugiem, kuriem arī ir suns.

Suņu pavilnu nododot pārstrādāt kādai zinošai sievai no Kauguriem. Lai dzija būtu mīlīgāka, Zane, tamborējot pirkstaiņus, suņu vilnas pavedienam pievienojot mohēru.

Ārzemnieku apbrīnoti svārki

Skolas gados aktrisei no melna un oranža štāpeļa (padomju laiku labi pazīstams mīksts, viegls un blīvs audums, kura sastāvā ir kokvilnas un viskozes lavsāna šķiedras) izdevies pašūt tik skaistu kleitu, ka saņēmusi ne vienu vien komplimentu. Bet vēl lielāki panākumi bijuši viņas šūtajiem svārkiem, kas tapuši no smalka markizeta. – Astoņdesmito gadu beigās filmējoties “Vilkaču mantiniecē”, lauku veikaliņā Dzērbenē izdevās nopirkt vairākus metrus Indijā ražota markizeta. Sašuvu brunčus četrās kārtās, kur nākamā kārta bija kuplāka par iepriekšējo, – stāsta Zane. – Šie markizeta svārki man bija mugurā, dodoties pirmajā ārvalstu braucienā. Jutos patīkami pārsteigta, kad man nāca klāt un jautāja, kas tas par zīmolu, vai brunčus esmu pirkusi ārzemēs vai Latvijā. Laikam biju precīzi sajutusi stilu, ko no plānā markizeta var uzšūt.

Savulaik abas ar kursabiedreni Diānu Zandi gājušas mācīties pie Rīgas kinostudijas kostīmu mākslinieces Skaidras Deksnes modelēt, veidot piegrieztnes un šūt. Meistare jaunajām censonēm ierādījusi daudz šuvējmākslas knifu, tāpēc Zane ne vien sev, bet arī mammai un krustmāmiņai pratusi uzšūt perfektus piegulošus svārkus ar šķēlumu. Bijusi apņemšanās vēl daudz ko iemācīties, taču tam pietrūcis laika.

Sākot strādāt Nacionālajā teātrī, sev no spilgti sarkaniem īrisa diegiem uztamborējusi džemperīti, kas ļoti piestāvējis. Zane atzīst – tamborēt viņai patīkot labāk nekā adīt, jo šķiet, ka ir vieglāk izveidot apģērba formu. – Kad deviņdesmitajos gados Latvijā sāka ienākt importa apģērba gabali un arī kooperatīvu darinājumi, pašadītie un paštamborētie džemperi un jakas vairs nešķita vērtība. Tāpēc es pat nezinu, kur palika mans sarkanais džemperītis, – izsviedu vai atdevu Pestīšanas armijai. Žēl, jo īrisa diegi ir tik izturīgi, ka manu tamborējumu tagad varētu valkāt meita, jo mode jau atkārtojas.

Zane izstāsta, ka meitai Martai Lovisai esot uzšuvusi skaistu kristāmkleitu no mežģīņu auduma. – Kad gaidīju pirmdzimto, nezinot, vai būs dēls vai meita, no īrisa diegiem uztamborēju košu rāpulīti. Kamēr Jēkabs to valkāja, rāpulītis nezaudēja ne krāsu, ne formu. Tajā ziņā īrisa diegi ir pateicīgi, – ir pārliecinājusies divu bērnu māmiņa.

Nesen bijusi apņēmības pilna dēlam uzadīt džemperi, taču, ieraugot viņa sejas izteiksmi, kad viņš novērtējis uzadīto paraugu, sapratusi, ka adījumu nav vērts turpināt.

Atgriežas pie vērtībām

Zane spriež, ka arvien lielāka piekrišana tagad esot lietām no dabiskiem materiāliem, kā arī roku darbam. Ja savulaik muti slaucījusi rūpnieciski ražotā frotē dvielī, tagad izmantojot lina dvieļus. Viņai joprojām esot saglabājušies daži tēvamātes latgalietes austie lina dvieļi, kas esot nevainojami. – Es gribētu iemācīties aust, taču man nav tik plašu telpu, lai mājās novietotu stelles, – atklāj aktrise.

Saistītie raksti

Zane neslēpj – rokdarbiem dažkārt pietrūkst laika, citkārt – pacietības. Ja pirmajā iedvesmas brīdī tamborējums vai adījums netop gatavs, tad var uz kādu laiku iestāties dīkstāve. Tā noticis ar tamborēto kleitu. – Kādā ekskluzīvā apģērbu salonā man ļoti iepatikās tamborēta kleita, taču nepatika tās cena. Vērīgāk aplūkojot rokdarbu, sapratu, ka tas ir elementārs tamborējums. Iegādājos diegus un sāku tamborēt. Kleita jau ir gandrīz gatava, vēl tikai jānotamborē piedurknes.

Starp citu, teātrī ir neliels rokdarbnieču pulciņš. Gaidot savu uznācienu, pa reizei adīkli izvelkot gan Zane, gan Ilze Rūdolfa, gan Indra Burkovska un jaunā aktrise Liene Sebre. – Būtu skumji apzināties, ka tu pats neko neproti savām rokām uztaisīt. Tādām lietām ir pavisam cita vērtība, – uzskata Zane Jančevska.

 

LA.lv