Brīvdabas dievkalpojums desanta divīzijas karavīriem Pleskavas kremlī.
Brīvdabas dievkalpojums desanta divīzijas karavīriem Pleskavas kremlī.
Foto – Juris Lorencs

Juris Lorencs: Ģeopolitika atgriežas jeb Dugina idejas Putina izpildījumā 11

Sekojot notikumiem Ukrainas austrumos, es savā grāmatplauktā uzmeklēju un vēlreiz pārlasīju trīs grāmatas: Aleksandra Dugina “Ģeopolitikas pamatus”, Semjuela Hantingtona “Civilizāciju sadursmi” un Frensisa Fukujamas “Vēstures beigas”.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Rīdzinieks nepatīkami pārsteigts, kā izskatās vietā, kur noslīka Roberts: “Tur viss ir sabrucis… Šādas vietas nedrīkst būt publiski pieejamas!” 62
Lasīt citas ziņas

Kad prese raksta par Krievijas prezidenta Vladimira Putina tuvākajiem padomdevējiem jeb “iekšējā loka” cilvēkiem, bieži piemin arī Maskavas universitātes profesoru Aleksandru Duginu. Diezin vai Putins ikdienā apspriežas ar Duginu – tam viņam vienkārši nav laika. Tomēr aizvien skaidrāk iezīmējas fakts, ka pašreizējo Krievijas prezidentu ir iedvesmojušas Dugina politiskās idejas.

Lieta tāda, ka tieši Dugins pirmais attīstīja “Eir­āzijas telpas” ideju. Viņš sāka runāt par Eirāziju jau tad, kad par Putinu Rietumos vēl neviens nebija pat dzirdējis. Eirāzijas idejas pamatos ir uzskats, ka modernajā pasaulē galvenā konfrontācija notiekot starp “centrālo” jeb “kontinentālo” civilizāciju, kuras centrā atrodas Krievija, un “jūras” civilizāciju jeb “atlantismu”, ko pārstāvot anglosakšu pasaule – ASV, Lielbritānija un Austrālija. Tieši Krievijai esot jākļūst par kristalizācijas centru Eirāzijas kontinentā, kas apvienos ap sevi Eiropas un Āzijas valstis gaidāmajā konfrontācijā ar “jūras” lielvaru. Saskaņā ar Dugina uzskatiem, atjaunota impērija esot vienīgā iespējamā Krievijas eksistences forma nākotnē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pats Putins PSRS sabrukumu raksturojis kā vienu no 20. gadsimta ģeopolitiskajām katastrofām. Protams, kā vislielākais un pamatoti vissāpīgākais zaudējums tiek uztverta tieši Ukrainas neatkarība. Putina lolotā Eir­āzijas ekonomiskā savienība (kaut arī samazinātā formā) kļuva par realitāti šā gada maijā, kad vienotā muitas ūnijā apvienojās Krievija, Baltkrievija un Kazahstāna. Par savu nodomu pievienoties šim veidojumam paziņojusi arī Armēnija un Kirgizstāna.

Dugina politiskie uzskati izklāstīti 1997. gadā Maskavā izdotajā grāmatā “Ģeopolitikas pamati”. Šodien tā jau ir iztulkota daudzās svešvalodās un tiek rūpīgi studēta. Pirmajā brīdī grāmata pārsteidz ar savu tradicionālo pieeju lietām. Modernajā pasaulē tehnoloģijas padarījušas iespējamus precīzus triecienus ienaidnieka pozīcijām kaut vai otrā pasaules malā, aizvien biežāk tiek runāts par “kiberkaru”, “virtuālo karu” un “informatīvo karu”. Tomēr grāmatā, kurā izklāstītas Krievijas ģeopolitiskās intereses, Dugins runā par pavisam parastām, it kā tik piezemētām lietām – “impērijas atjaunošana”, “interešu telpa”, “ietekmes sfēras”, “kultūras telpa”, “sanitārie kordoni” utt.

Lūk, ko viņš jau tolaik rakstīja par Ukrainu: “Ukrainas suverenitātei ir tik negatīva ietekme uz Krievijas ģeopolitiku, ka nākotnē viegli var izprovocēt bruņotu konfliktu… Ukraina kā neatkarīga valsts ar visām tās teritoriālajām ambīcijām ir ļoti bīstama Eirāzijai, bez Ukrainas problēmas atrisināšanas runāt par kontinentālo ģeopolitiku ir bezjēdzīgi.” Un tālāk: “Ukrainai kā valstij nav ģeopolitiskas jēgas… Neatkarīgas Ukrainas pastāvēšanai tās pašreizējās robežās ir tikai viens attaisnojums – kļūt par “sanitāro kordonu”… Šajā ziņā Ukrainai ir liela līdzība ar Baltijas republikām.” Tieši to šodien cenšas panākt Maskava – Ukrainas atteikšanos no dalības Eiropas Savienībā un NATO, kaut ko līdzīgu valsts “finlandizācijai”.

Tikai gadu pirms Dugina “Ģeopolitikas pamatiem” gaismu ieraudzīja amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona grāmata “Civilizāciju sadursme” (2012. gadā latviešu tulkojumā to izdeva apgāds “Jumava”). Tā ir ne tikai viena no pretrunīgākajām, savā ziņā politiski “nekorektākajām”, bet arī viena no ietekmīgākajām un, kā izrādās šodien, arī viena no pravietiskākajām grāmatām par modernā laikmeta politiku. Centrālā Hantingtona ideja ir šāda: nākotnē savstarpēji konfrontēsies nevis tautas, valstis un pat ne valstu savienības, bet gan civilizācijas jeb kultūras. Pie tam galvenais kultūras identitātes raksturotājs esot nevis valoda, rase, sabiedrības politiskās un sociālās struktūras, bet gan reliģija.

Reklāma
Reklāma

Hantingtons pats izdala, viņaprāt, astoņas pasaulē šobrīd eksistējošas un savstarpēji konkurējošas civilizācijas: ķīniešu, hinduistu (indiešu), japāņu, islāma, Latīņamerikas, afrikāņu, slāvu – pareizticīgo un Rietumu. Pie pēdējās autors pieskaita daļu no Eiropas, to starpā arī Baltijas valstis, Ziemeļameriku un Austrāliju. Svarīgākās Rietumu civilizācijas iezīmes esot klasisko romiešu tiesību, grieķu filozofijas (racionālisma) mantojums un Rietumu kristietība – katolicisms un protestantisms.

Nav brīnums, ka Ukrainas nacionālisma citadele atrodas Rietumukrainā, Galīcijā un tās lielākajā pilsētā Ļvivā, kuras iedzīvotāju lielākā daļa ir nevis pareizticīgie, bet gan grieķu katoļi jeb uniāti. Hantingtons toreiz rakstīja: “Ja par mērauklu ņem civilizāciju, tad vardarbība starp ukraiņiem un krieviem ir maz ticama. Tās ir divas slāvu, lielākoties pareizticīgas, tautas, kurām daudzu gadsimtu garumā bijušas ciešas attiecības… Otra un mazliet lielāka iespēja: Ukraina var sašķelties pa lauzuma līniju divās atsevišķās daļās, austrumu pusei saplūstot ar Krieviju.”

Viena no galvenajām “Bizantiskās civilizācijas” īpatnībām ir cilvēka individuālo brīvību, personiskās labklājības pakārtošana valsts interesēm, turklāt pati tauta savā vairākumā labprātīgi atbalsta šādu lietu kārtību. Tāpēc dīvains, patiesībā naivs izskatījās dažu Rietumu komentētāju viedoklis, kas Krievijas ieviestajā pārtikas embargo saskatīja draudus Kremļa varai – sak, izlepusī vidusšķira jau nu nevarēs iztikt bez franču sieriem un itāļu šķiņķiem. Cik slikti Rietumi patiesībā pazīst Krieviju – to mēs, latvieši, šķiet, varam pamanīt vislabāk.

Bet ko Dugins saka par Baltijas valstīm? Savos “Ģeopolitikas pamatos” viņš prognozē, kā nākotnē notikšot vienošanās starp Berlīni un Maskavu, jauns “Molotova–Ribentropa pakts”, saskaņā ar kuru Skandināvija, Polija un Baltijas valstis kļūšot par neitrālu, demilitarizētu teritoriju un izveidošot “Baltijas federāciju”. 2010. gadā intervijā portālam “Delfi” viņš gan pieļauj iespēju, ka Krievija varētu okupēt Baltijas valstis gadījumā, ja ar Ameriku “kaut kas notikšot”.

Visu to varētu uzskatīt par savdabīgu zinātnisko fantastiku, par viena atsevišķa cilvēka vēlmju domāšanu. Bet vai pirms gada kāds varēja iedomāties, ka Sīrijas prezidents Asads viena gada laikā no Amerikas ienaidnieka kļūs par visreālāko Rietumu sabiedroto cīņā ar Islāma kalifātu? Ka Irāka, kas pirms gada, kā toreiz likās, bija gatava sākt ceļu uz demokrātiju, faktiski ir sabrukusi? Ka Krima šodien de facto pieder Krievijai, bet pašā Eiropas centrā, Ukrainas austrumos, notiek bruņots konflikts?

Patiesībā vislielāko izgāšanos savās prognozēs ir veicis vēl viens pazīstams amerikānis Frensiss Fukujama, kurš 1992. gadā publicētajās “Vēstures beigās” apgalvoja, ka līdz ar PSRS sabrukumu un “aukstā kara” beigām uz pasaules iestājusies nebeidzama miera, demokrātijas un labklājības valstība.