Uldis Šmits: Mūsdienās pazīstamo “zaļo cilvēciņu” operācijām ir arī senākas versijas 12
Simboliskā nozīmē 1918. gada 18. novembris iemieso nacionālo politisko organizāciju tālredzību, 1919. gada novembris – valsts patieso dzimšanu, galvenokārt pateicoties latviešu karavīru drosmei, kas sarežģītajos apstākļos darīja iespējamu arī Latvijas de iure atzīšanu 1921. gada janvārī. Kopš tā laika, vēsturnieka Edgara Andersona vārdiem, “Latvijas neatkarības aizsardzība bija balstāma arī starptautiskajās tiesībās un diplomātijā”. Jo jaunās valstis bija īpaši ieinteresētas, lai starptautisko tiesību normas un līgumi tiktu ievēroti. Un šodien varam sacīt to pašu.
Latvija ir piedzīvojusi gan šķietami “uz mūžīgiem laikiem” slēgtu līgumu noziedzīgu laušanu, okupāciju un aneksiju, kas izrietēja no Hitlera un Staļina bēdīgi slavenā “ietekmes sfēru” dalījuma, gan starptautisko tiesību lomu neatkarības atgūšanā, kad absolūtais vairākums rietumvalstu un arī Eiropas Padome atzina atjaunoto Latviju kā 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas valstisku turpinājumu. Tas savā ziņā uzskatāms par brīvības cīņu un ne mazāk sīvo diplomātisko cīņu nepārvērtējamu juridisko mantojumu. Bet vēl nozīmīgāki ir izkarotie pirmie pārdesmit neatkarības gadi. Atšķirībā no baltiešiem Ukraina, Baltkrievija, Azerbaidžāna, Armēnija un Gruzija visai drīz savu neatkarību zaudēja. Tāpat arī Baltijas valstīm atvēlētie “mūžīgie laiki” nebija plānoti diez cik ilgi. Jau 1924. gadā Maskavā izgudroja Baltijas valstu iedzīvotājiem adresētu uzsaukumu stāties pret “fašistiskās diktatūras briesmām Piebaltijā”, pa Kominternes kanāliem tika finansētas teroristu grupas, kas kopā ar speciāli sagatavotiem no Krievijas iesūtītiem bruņotiem cilvēkiem piedalījās asiņainā valsts apvērsuma mēģinājumā Igaunijā, sagrābjot arī Tallinas dzelzceļa staciju, lidlauku, galveno pastu un citus objektus. Kad pasākums izgāzās, Maskava oficiāli noliedza jebkādu saistību ar šiem notikumiem, kuri būtībā bija mūsdienās pazīstamo “zaļo cilvēciņu” operācijas senākā versija, īstenota 1924. gada nogalē, tātad tieši pirms deviņdesmit gadiem. Par laimi baltiešiem, neveiksmīgi.
Ieguvām vēl nedaudz laika, kas ļāva izbēgt no plašās kaimiņzemes totalitārā režīma jau sāktajiem eksperimentiem, kuri aprakstīti arī Timotija Snaidera grāmatā “Asinszemes”. Vēsturnieks Snaiders saskata pavisam noteiktu līdzību starp Čehoslovākijas un Polijas saplosīšanu 1939. gadā un tagadējo agresiju Ukrainā. Tomēr mūs varbūt vairāk skar viņa nesen sacītais (intervijā Lietuvas delfi.lt) par Kremļa propagandu, kas balstās uz diviem nepārtraukti skandinātiem apgalvojumiem. Pirmkārt, par “fašistiem” dēvēt gandrīz visus, kas aizstāvēja un aizstāv Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, – meli domāti pārsvarā Krievijas, bet arī Rietumeiropas, piemēram, jūtīgās Vācijas publikas iespaidošanai. Jāpiebilst, ka arī Latvijas Brīvības cīņu dalībnieki 1940. gadā kļuva “fašisti”. Tāpat kā vēlāk poļu pagrīdnieki, kas Otrā pasaules kara laikā bija karojuši pret nacistiem, taču nevēlējās arī komunistu varu. Austrumeiropa izrādījās pilna ar tādiem “fašistiem”. Otrkārt, Kremlis bieži klāsta, ka Ukraina kritusi par upuri ģeopolitikai, nevis agresijai, un, ja reiz norisinās ģeopolitiska sadursme, kurā iejauktas ASV un Krievija, tad pašus ukraiņus varam aizmirst.
Nāk prātā, ka Baltijas valstu liktenis tāpat ne mazums skaidrots ar ģeopolitiku, ar Staļina režīma vai vispār Maskavas impēriskajām, mūžīgi “leģitīmajām” interesēm. Gan “Piebaltijā”, gan “Jaunkrievijā” un visur citur. Bet mums ir savas intereses un savs stāsts par Latviju, kas turpinās.
