Georga Barkāna tekstilmākslas izstāde Cesvaines pilī
 0

“Šis stāsts ir par debesīm un zemi,” uz Georga Barkāna (1925 – 2010) mākslu var attiecināt Radīšanas (Genesis) grāmatā teikto. Ja laiku iztēlojamies kā garu pavedienu, kurā iesieti mezgliņi – noslēpumaini mīti, sirmi notikumi, apgaroti tēli un vilinošas pilsētas –, tad G. Barkāna gobelēnos šis pavediens ieritināts, koncentrējoties blīvu mezgliņu sējumā.


Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem
Kokteilis
Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj 10
Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”
Lasīt citas ziņas

Georgs Barkāns tekstilmākslu kā savu radošo izpausmi izvēlējās 60. gadu sākumā, bet viņa ceļš uz to bijis netradicionāls. Jau 1951. gadā absolvējis LPSR Valsts universitātes arhitektūras nodaļu, līdztekus studējis glezniecību Latvijas Valsts mākslas akadēmijā (LVMA). Studijas atraisa divus G. Barkāna jaunrades stūrakmeņus, kas viņu turpmāk izceļ tekstilmākslinieku vidū – telpisko domāšanu un niansēto krāsu izjūtu. Tolaik jaunuzcelto klubu un kolhoza kantoru dekorēšanai bija nepieciešami moderni mākslas darbi. Sabiedriski rādāmā glezniecība bija sasaistīta ar socreālismu, bet dekoratīvi lietišķā māksla, kas savas specifikas dēļ tieši neattēloja dabā sastopamās formas, visu uzmanību varēja veltīt formai, materiālam un krāsai, sekot pasaules mākslas tendencēm. Radošās brīvības iespaidā tekstilmākslā paplašinājās veidu un žanru robežas, tika apgūti neparasti materiāli, iepazītas dažādas gobelēna aušanas tehnikas. To veicināja arī LVMA Tekstiliju mākslinieciskās noformēšanas nodaļas (tagad LMA Tekstilmākslas katedra) nodibināšana (1961), kuru ilgus gadus vadīja latviešu profesionālās tekstilmākslas skolas pamatlicējs Rūdolfs Heimrāts (1926 – 1992). Georgs Barkāns šajā laikā jau strādāja par pasniedzēju RLMV, topošajiem māksliniekiem mācot runāt kompozīcijas valodā, modinot interesi par materiālu būtību un iespējām, aizrautīgi mudinot eksperimentēt, paralēli pats apgūstot tekstilmākslas tehniskos noslēpumus.

Arhitekta izglītība un domāšana noteica mākslinieka tekstiliju uzbūvi. Viņš viens no pirmajiem Latvijā sāka veidot telpiskas tekstilijas, kā galveno izceļot darba materiālu, ritmu. Viens no pirmajiem eksponēja plaknē veidotos gobelēnus, apgūstot telpu – klājot tos uz grīdas, tiecoties augšup, veidojot trīsdimensionālas kompozīcijas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Respektējot gadsimtiem senas celtnes un ļaujoties arhitektūras dominantei, G. Barkāns izstādes savulaik iekārtojis Rīgas Sv. Pētera, Sv. Jura, Straupes baznīcās, Brīvdabas muzejā. Šoreiz, Cesvaines pilī, ir tā reize, kad vēsturiskie, restaurāciju alkstošie mūri ir pateicīgi G. Barkāna gobelēniem, kas ļauj tiem atdzīvoties un sajust pasaules elpu. Ne vien tiešā nozīmē, jo G. Barkāna darbos, zinot viņa ceļojumus, var just Spānijas saules svelmi, Itālijas lauku smaržu, Ungārijas tautas mūzikas ritmus un Japānas smeldzīgo perfekciju. Ne vien tāpēc, ka te tik pašsaprotami mājo mītiskais vienradzis un tiek apcerēta pasaules radīšana. Bet tāpēc, ka, izceļojies laikā un telpā, uzņēmis sevī visas pasaules krāsas un senās kultūras, mākslinieks rada burvības un noslēpumu pilnus darbus, balstītus latviešu ētiskajos un estētiskajos principos.

G. Barkāns reiz teicis, ka viņam svarīgs ir japāņu meistaru apmācības cikls: “Sākumā, kad cilvēks vēl neko nav piedzīvojis, viņam jāpaklusē. Ja tu taisi trauku, tad – cik vienkārši vien spēj. Pēc tam jau vari pielikt osu, izliekt malu.”

Augstākajā pakāpē, kad roka jau apguvusi amatu, mākslinieks kļūst atraisīts, “caur viņu strādā arhetipi”. Harmoniskā vienībā ar pasauli mākslas darbus radīja arī G. Barkāns. Pirms aušanas nekad neveidoja kompozīcijas kartonu, bet sēdās stellēs un auda, ļaujoties intuīcijai un zemapziņai.

Tekstilmākslinieks atšķirībā no gleznotāja noausto vairs nevar labot, turklāt to nevar redzēt kopumā, jo noaustais tiek satīts, tāpēc kompozīcija vienmēr jāpatur prātā. Jāsavalda arī milzīgā dzīparu skrīne – mākslinieks vienā darbā izmantojis pat divus trīs simtus dažādu toņu dzijas, veidojot tikai viņam raksturīgo, bagāto kolorītu. Tā mēnesī top apmēram kvadrātmetrs gobelēna. Tomēr mākslinieks par svētām sauca stellēs pavadītās stundas, jo uzskatīja, ka darbs uzrunā skatītāju proporcionāli ieliktās enerģijas un “sapresēto laika slāņu” daudzumam. Mākslas darbs, kura veidošanā piedalās pats cilvēks, viņa rokas, ķermenis, pasaules mērogā ir elitāra vērtība. Par to var pārliecināties ikviens, Cesvaines pils zālēs mirkli uzkavējoties pie katra darba, acīm iztaustot krāsu laukumus, mezgliņus, sējumus, pinumus, bārkstis un ļaujoties savai pieredzei, atmiņām, noskaņai, saņemt radošu ierosmi.

Reklāma
Reklāma

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.