Georgs Šenbergs. Laiku nemeklējot 1
Georga Šenberga (1915 – 1989) izstāde “Ārpus laika” Mū kusalas mākslas salonā pagarināta līdz 17. februārim.
Pat neraugoties uz to, ka vizuālā māksla 2015. gada nogalē mūs lutināja gan ar grandiozām atrakcijām, kā, piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atvērto durvju dienas, gan ar vairākām krāšņām izstādēm un mākslas tirdziņiem, šī, iespējams, visnoslēpumainākajam latviešu māksliniekam veltītā ekspozīcija uzskatāma par vienu no spožākajiem mākslas dzīves rotājumiem.
Atzīmējot mākslinieka Georga Šenberga simt gadu jubileju, privātā galerija izdarīja to, kam nepietika spēka (laika, vēlēšanās, intereses) lielajiem mākslas muzejiem. Un izdarīja to visaugstākajā līmenī. “Ārpus laika” pēc būtības ir pirmā Šenberga darbu personālizstāde, kas tapusi gandrīz 25 gadus pēc viņa nāves. Arī dzīves laikā mākslinieks nejuta akūtu nepieciešamību atrādīt savus darbus plašai publikai un to darīja, pakļaujoties sievas un draugu mudinājumam. Tomēr rēķinoties ar līdz šim vienīgo personālizstādi Ārzemju mākslas muzejā 1988. gadā, uz kuru Šenbergs pats nebija ieradies, šī ir unikāla iespēja redzēt maksimāli daudz mākslinieka darbu vienlaikus. Lai ekspozīcijā būtu pēc iespējas plašāk pārstāvēti autora daiļrades posmi, tēmu un līdzekļu daudzveidība, kuratore Sniedze Kāle izveidojusi reprezentatīvu Šenberga grafikas un glezniecības izlasi, kur atrodami darbi arī no muzejiem, taču galvenokārt no privātajām kolekcijām. Diemžēl organizatoriskās nesaskaņas neļāva mums priecāties par dažiem šedevriem, kas glabājas Latvijas Mākslinieku savienības krājumā, bet arī bez tiem izstāde sniedz ļoti plašu ieskatu šā latviešu mākslas “neatklātā ģēnija” daiļradē.
Grūti paredzēt, ko ieraudzīs skatītājs, satiekoties ar Georga Šenberga darbiem. Varbūt viņš ieraudzīs introvertu gleznotāju ar ģēnija pašapziņu vai cilvēku, kurš brīvprātīgi norobežojies no ikdienas, lai saglabātu savu prātu tīru un atbrīvotu no dzīves trokšņiem kā jutīgu uztveres instrumentu? Varbūt skatītāja acu priekšā parādīsies neatkarīgi domājošs mākslinieks ar lielu vizuālās pieredzes bagāžu un mākslas erudīciju, kurš savā daiļradē iepin gandrīz nemanāmas atsauces uz pasaules mākslas šedevriem? Vai arī garīgi slims cilvēks, apsēsts ar kriptogrammām, slepenām zīmēm, seksu, varu un pasaules pamatprincipa meklēšanu? Jebkurā gadījumā Šenbergs nekad neatstāj viegla un gaisīga mākslinieka iespaidu. Viņš vienmēr tiecas pazust blīvā tumsā aiz uzgleznotu līniju mudžekļiem, sejām un figūrām, kuras uzslāņojoties veido citu, pavisam jaunu dimensiju – individuāla mīta un noslēpuma perspektīvu.
Mākslinieka darbus var uzlūkot kā estētiski pievilcīgus priekšmetus, bet, jo ilgāk uz tiem skaties, jo neērtāk paliek. Varbūt diskomforts rodas no neiespējamības ar prātu savaldīt gleznas, kuru stihija ir radošā nenoteiktība un haoss. Šķiet, ka šīs gleznas ir netveramas. Nav iespējams noteikt, uz kurieni tās tiecas un kur atrodas tā ideālā forma, kuru darbs vēlētos iemantot. Šī mūžības vai ārpus laika sajūta, kas piemīt Georga Šenberga darbiem, zināmā mērā ļauj saprast, kāpēc mākslinieks pats nepievērsa uzmanību darbu datējumiem un nosaukumiem. Viņa gleznas tapa lēni, tika nemitīgi papildinātas un pārgleznotas dažreiz pat divdesmit gadu garumā. Darbu nosaukumi jeb gleznu literāri informatīvā puse mākslinieku neinteresēja pavisam. Tāpēc uzmanīgais apmeklētājs, kurš gribēs salīdzināt savu mākslas darba uztveri ar mākslinieka ieceri, nevar paļauties uz nosaukumiem un datējumiem, jo laika gaitā tos pārsvarā sacerēja mākslinieka sieva keramiķe Beata Šenberga, kā arī kolekcionāri un kuratori, kurus dzīve saveda kopā ar Šenberga daiļradi.
Tomēr skatītājs, iedziļinoties Šenberga mākslas stihijā, nepaliek bez atbalstoša pleca sajūtas. Šī izstāde vēlreiz parāda Mūkusalas mākslas salona īpašo attieksmi pret Latvijas mākslas eksponēšanu. Tā nav tradicionāla galerijas pieeja ar akcentu tikai uz pārskatāmu darbu izkārtošanu, tā drīzāk ir muzejiska pieeja, kur darbu eksponēšana stāv roku rokā ar izglītojošo mērķi. Lai ieraudzītu mākslinieku caur viņa paziņu acīm, izstādē var noskatīties interviju ar mākslinieku, kolekcionāru un pirmo Šenberga daiļrades popularizētāju Valdemāru Helmani, kā arī videofilmu, kur parādās vairāki no tiem darbiem, kas gāja bojā 1995. gada ugunsgrēkā. Ekspozīcijas otrajā daļā atrodas interaktīva prezentācija, kas ļauj virtuāli ieraudzīt gleznas dažādos starojumos, izpētīt aizmugurē paslēptas detaļas un daudz pilnīgāk izzināt gleznu materiālo pusi, ar kuru mākslinieks tik rūpīgi strādājis un brīžiem izmisīgi cīnījies.
Vai pēc izstādes “Ārpus laika” mēs vairāk uzzināsim par noslēpumaino mākslinieku Georgu Šenbergu? Noteikti. Pilnīgu priekšstatu, protams, var dot tikai uzrakstīta monogrāfija, ar kuru mākslas zinātnieks Zigurds Konstants, cerams, drīzumā mūs visus iepriecinās. Pagaidām turpināsim baudīt šo brīnumaino mākslu, kas pastāv ne tikai ārpus laika, bet arī ārpus mūsu dzīves telpas, jo kā teica pats mākslinieks: “Pasaule man nav nekāds līdzautors.”
GEORGS ŠENBERGS (1915 – 1989)
1933. g. beidzis Rīgas 4. pilsētas ģimnāziju.
Mācījies LMA (1933. – 1942. g., ar pārtraukumiem). 1944. gadā iesaukts vācu armijā.
No 1945. līdz 1946. gadam bijis filtrācijas nometnē Komi APSR.
Pēc atgriešanās Latvijā dzīvojis Tukumā un Rīgā. Mākslinieku savienības biedrs no 1971. gada, izstādēs piedalījies no 1966. gada.
Viens no sociālisma perioda savdabīgākajiem, savrupākajiem māksliniekiem Latvijā, pilnībā ignorējis ar padomju ideoloģiju saistīto estētiku un tematiku. Smalks, izcils kolorists. Gleznojis klusās dabas, ainavas, portretus, aktus.
