Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. maijs, 2012
Drukāt

Gerkens: gribējies pašam vilkt vezumu

gerkens2_ts_7

“Latvijas Avīzē” viesojās pazīstamais uzņēmējs RAIMONDS GERKENS, mūsu ilggadējs sarunu biedrs un uzticams sadarbības partneris dažādās labdarības akcijās. Dalīties ar citiem šim komersantam vienmēr bijis raksturīgi, taču tagad pavisam drīz, 8. maijā, Gerkena kungam – 60 gadu jubileja! Sasniedzot pilngadību, jubilāru sveic un intervē Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Kādā noskaņojumā šajā pavasarī ir Gerkena kungs? Vai jūs pievienojaties valdības kritiķiem uzņēmējiem, pats būdams uzņēmējs – tirgotājs?

R. Gerkens: – Vairāk piekrītu tiem, kas saka – galvenais, lai valdība nemaisa biznesu, un tad jau būtu labi. Kā es jokoju – lai netraucē maisīt. Nu – nodokļi spiež. Tie jāliek, bet ar saprātu. Es tāds īsts lauksaimnieks neesmu, bet saprotu: kamēr aitiņu cērp, vēl ir ciešami, bet, kad jau velk ādu arī nost, tad avs izlaidīs garu un vairāk nekā nebūs. Nerunāju tikai par nospiestiem veikalniekiem, bet, ja arī pircējam ik mīļu dienu pienes rēķinus maksāt vairāk par gāzīti, siltumu, elektrību, benzīnu un dzīvokli, savukārt aldziņu apgriež, tad viņam nav par ko pie manis atnākt. Ar tik plānu maciņu iedzīvotājam, budžetiņu plānojot, mani jāieliek rindas galā vai pavisam jāizstrīpo. Tad atliek kāds santīms tikai “second hand” bodītei, kādas atkal parādās visās Latvijas pilsētās un ielenc lielākās tirdzniecības vietas.

– Bet pārtikas lielveikalu, ķēžu pārvaldnieki nemaz nesūdzas, viņiem klājoties diezgan labi!

– Sūdzēties es ar’ nesūdzos. Konstatēju faktus un cīnos. Te nācies pārdzīvot visvisādas grūtības, teiksim, Ķīnas tekstilpreču ieveduma aizliegšanu, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, pēc tam vispārējo ekonomisko krīzi, bet cerība allaž paliek un mirst pēdējā.

– Kā jums izdevies uzturēt un izturēt ar savu firmu, ja ir krīzes, nelabvēļi, konkurenti, kur slēpjas Gerkena māksla tirgoties?

 

– Spējā visu laiku meklēt kaut ko jaunu, kas tautai patiktu, atbilstu gaumei un maciņam. Tam vajadzīga oža, kaut kāda tirgotāja intuīcija un arī caur gadiem nākusi saprašana. Vairāk nekas!

 

Latviešiem pircējs meklē pēc samērības: lēti, bet kvalitatīvi. Dārgie zīmolu veikali nekur tālu nav tikuši, nemana, ka tauta staigātu zīmolos pēc jaunākās modes. Tas ir augstu situētiem cilvēkiem, vēl kāds cits varbūt druscīt ķerts uz firmas drēbēm.

E. Līcītis: – Gerkena kungs, vai jūsu uzņēmumam arī nesanāk apaļa jubileja? Kad atvērāt pirmo veikalu?

– Tas bija Rīgā, Stabu ielā, taču “Gerkens & Co” divdesmit gadus jau atzīmējām martā. Toreiz viss vēl gāja juku jukām, spēkā bija noteikumi, ka firmā jābūt, mazākais, trim līdzīpašniekiem, bet man gribējās pašam vilkt vezumu. Tad taisīja izņēmumu, valdībā ļāva dibināt privāto uzņēmumu.

– Grūti pat atcerēties veikalnieku ar tādu ilgmūžību Latvijas būves gados. Ķirsona kungs kā tautas ēdinātājs varētu būt jums laikabiedrs.

– Jā, traki laiki piedzīvoti… Nemaz neprasiet, lai visu atcerētos, un, pat ja taps “Gerkena memuāri”, tad grāmatas atvēršanu nolikšu ar atzīmi “pēc 50 gadiem” – kā ar slepeninformāciju dara.

V. Krustiņš: – Redziet, kā gudri ekonomisti tagad nevar tikt galā, spriezdami, vai valdībai pareizāk ir tērēt vai taupīt. Kas būtu tirgotāja panākumu un laimes pamatā – ka vairāk tērētu?

– Tas jau man patiktu, jo tā saucamie treknie gadi tirgotājiem vērtās jautri. To es nenoliedzu. Tagad jāpiemērojas apstākļiem. Par laimi, man raksturs vienmēr bijis – prātīgi pār tiltu! Kad valsts “mazināja, grieza un šķērēja nost”, daudzos uzņēmumos nācās darīt tāpat un mācījās tērēt tikai nopelnīto, nevis aizņemto. Pie “Gerkena & Co” treknajā periodā strādāja 600 cilvēki, tagad 200 darbinieki, bija 40 veikali, no tiem desmit aizvērām.

 

Krīzes gados cietām arī zaudējumus, jo tad uzdevums bija izdzīvot, sagaidīt jēdzīgākus laikus. Grūtais posms ir sekmīgi pārvarēts, aiz loga jau redzam saulīti – kā atdzīvojas daba, tā arī tirdzniecība. Atklāti runājot, pat reketieru laikos, kad 90. gados vajadzēja nēsāt līdzi pistoli, nebija tik traki kā pagājušogad.

 

Pašlaik esam ievadījuši sarunas ar vienu amerikāņu firmu, kurai ir saprātīga cenu politika un iespējas piegādāt mums preces. Tas ir jauns pavērsiens “Gerkena & Co” vēsturē.

– Kā jūs pārvaldāt savu kompleksu – esat klāt pie visu lēmumu pieņemšanas?

– Jau pasen piedalos tikai stratēģiskā izlemšanā, bet par pārējo rūpējas direktori, veikalu vadītāji. Tas nenozīmē, ka manis nav ofisā. Katru dienu esmu klāt, man patīk sazināties un vadīt pa telefonu, jo veikali atrodas visā Latvijā. Veikalvedes pastāsta savas domas, kas ir aktuāli un labi, kas kļūdaini un no lieka darīts. Man no apakšas līdz augšai nav iemesla sūdzēties par kadru mainību, kādi 80 – 90% kolektīva ir uzticīgi un strādā ilgus gadus, sevišķi veikalu vadība. Tad arī man ir stipri vieglāk.

E. Līcītis: – Nav dzirdēts, ka jūs būtu izmēģinājis “sānsoļus” citā biznesā?

– Dzīve parādījusi, ka jāturas pie tā, ko proti, nevis pie fantāzijām. Ja velc vezumu tirdzniecībā, tad velc, nevis mēģini iesist roku māju būvē vai kosmosa kuģu palaišanā. Ja var runāt par blakus biznesu, tad par to kļuvusi nekustamā īpašuma pārvaldīšana, jo man pieder “Mēbeļu nams” un “Bērnu pasaule”, taču tās tāpat ir tirdzniecības zonas, kurās šo to izīrēju citiem.

– Tad taču esat arī liels nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs!

– Kad tie cipari nāk priekšā, bišķi nelabi gan paliek. Apkurināt un apgaismot “Mēbeļu namu” – pāri par 20 000 km³ – tur arī ir ko maksāt.

V. Krustiņš: – Tā ģērbšanās vairāk daiļajam dzimumam raksturīga, bet kā vērtējat, kam pircēji dod priekšroku: lai pirktu un vilktu ko jaunu mugurā vai lai piepildītu vēderu?

– Man liekas, ka vēders nešaubīgi ir pirmajā vietā, un tas ir manāms, ka “Maxima”, “Rimi” zeļ un plaukst straujāk.

 

Ja maciņš ir plāns, drēbju tirgotājs neatļausies celt cenu ne par santīmu, it īpaši, ja pakausī pūš un dveš otrreiz valkājamo drānu veikali. Man gan negribētos nēsāt to, kas bijis kādam citam mugurā. Es vispār esmu diezgan konservatīvs pircējs.

 

Ja arī savā veikalā reizēm izvēlos spilgtāku brīvdienu džemperi, tad pēc pārtikas gadiem ilgi ar kundzi braucam uz Matīsa tirgu. Esam tur kundes pazīstamiem pārdevējiem. Viņi gandrīz no galvas zina, ko man iesvērt, reizumis neveru ne muti vaļā, kad apeju riņķi pēc parastās sestdienas programmas. Krāmēju tik kulē iekšā ar klusu cerību, ka tas viss ir dabisks, produkts no Latvijas laukiem.

– Vai tirgi neizputēs iepretī pārtikas lielveikaliem?

– Grūti teikt, izskatās, ka tautiskie tirgi nav uz ilgdzīvošanu. Būtu žēl, bet tirgotāju ir aizvien mazāk, un visi jaunie pircēji uzskata, ka ērtāk iepirkties supermārketos.

– Gerkena kungs, sagaidot 60 gadus, jūs ieejat pilngadībā – pēc mūsdienu jauniem likumiem tie ne tuvu nav pensijas gadi! Sakiet, vai radušies kādi paša secinājumi par dzīvē paveikto?

– Tirgotājs var sev atzīties, ka viņš apāvis un ģērbis latviešu tautu. Ir daudz apmeklētāju tai pašā “Bērnu pasaulē”, tā ka var teikt, ka tā ģērbšana notiek no bērna kājas līdz sirmai galvai.

– Un vai kurš katrs ir piemērots tirgotāja, uzņēmēja profesijai? To vien daudzina – taisiet paši savu uzņēmumu!

– Domāju, ka tas nav tik vienkārši. Tas prasa spēcīgu intuīciju, daļēji varbūt pat iedzimtu talantu. Ja ir ķēriens, “aknas”, noder kaut ko pamācīties klāt. Man bija spīts un apņēmība kā astotajam bērnam ģimenē, kam bērnība, jaunība pagāja nepavisam ne viegli. Taču tas radīja jaudīgu dzinuli izsisties, lai tālākajā dzīvē nebūtu ne no viena jāprasa. Ja kāds tiek aicināts dibināt uzņēmumu, tad mūslaikos pirmā kārtā es ieteiktu – esi prātīgs! Vai tas tiešām ir arī tavs aicinājums? Vai nebūsi par strauju iegrābies kredītos un neizdošanās gadījumā uzvēlis nastu visai atlikušai dzīvei? Mēs jau esam apkrāvušies ar aizņēmumiem, un daudzi vēl nezina, kā, vai un kad tiks no parāda verdzības ārā. Tāpēc – nebūvējiet gaisa pilis, vairāk turieties pie zemes. Izglītība, augstas skolas, protams, nekādā ziņā nav zemē metama lieta, taču īstās, praktiskās zināšanas dod tikai apvienojums ar praksi.

E. Līcītis: – Lai gan daudzi gribētu turēt rokā saimniecības vai tekstilpreces ar “Made in Latvia” vārdu un visi skubina Latvijā attīstīt ražošanu, nav noslēpums, ka pasaules fabrika tagad atrodas Austrumāzijā.

– Man ir klusa aizdoma, ka jā, un tā top aizvien plašāka un varenāka.

 

Kad sāku biznesu, atceros 90. gadu Ķīnu un redzu, par ko tā zeme ir pārvērtusies šobrīd. Nesalīdzināmi pārvērtusies un ar pasaules lielvaras perspektīvu. Gandrīz visi mani komandējumu maršruti veduši tajā virzienā – uz Taizemi, Indonēziju, Malaiziju, līdz pat Filipīnām. Agrāk braucu katru sezonu, kamēr radās kontakti.

 

V. Krustiņš: – Vai jums negribas pārcelties uz kādu jauku turienes salu… Silts, palmas…

– Nē. Atvaļinājumu ārpus Latvijas varu izturēt, augstākais, nedēļu. Garāki komandējumi man bija vēl lielāks pārbaudījums. Nemāku skaisti un patētiski izrunāties par dzimtenes mīlestību, bet mani šausmīgi velk atpakaļ. Tāda māju sajūta, vai? Atgriezies gan nepieploku Rīgas lidostas zemei, bet vienkārši atbraucu mājās – nosēžos lasīt grāmatu, skatīties televizoru, nekādi brīnumi jau nenotiek. Tikai tas, ka mājās. Arī atpūta nav eksotika, parasti kompānijā ar Kārli Leiškalnu un Aigaru Freimani mēģinām dabūt kaut ko rokā un uz āķa tepat Zviedrijas vai Somijas teritoriālajos ūdeņos. Esmu izmēģinājis copi arī “dziļākās jūrās”, taču beigās palieku pie vienas sugas – pie līdakas.

– Kāpēc tieši pie līdakas?

– Izraisa sportiskās emocijas. Vienas dienvidjūru zivis man ir par lielu, citas – kā bonito – velk kā baļķi, sirds nemaz nesitas pārdzīvojumā.

E. Līcītis: – Kā māju cilvēks esat uzcēlis skaistu namu “Villa Velga”, izdaiļošanai iegādājies gleznas, vēl viens hobijs jums ir zolītes spēle.

– Mākslas priekšmetu krāšana un zolītes sišana patiešām ir mani vaļasprieki. Gleznu kolekciju veidojot, aizrāvos un lielus līdzekļus ieguldīju vecmeistaru darbos, ko pamazām izpārdodu, palēnām pāreju uz jauno latviešu mākslinieku darbiem.

– Esat azartisks kolekcionārs, kas gatavs mainīties vai dabūt to bildi par katru cenu?

– Tagad bišķiņ rimies, bet vienubrīd nudien aizrāvos.

 

Atceros, vienā trakā izsolē gleznu cenu no 4000 latiem sacēlām līdz 42 000, bet tais laikos nauda, ko prasīja par Purvīti, jau gāja pāri griestiem. Ieguldījums gleznās ir ieguldījums nezūdošās vērtībās, bet cenai jāpieaug ļoti pakāpeniski, nevis ar tādu pašu pārspīlētu burbuli kā agrāk nekustamā īpašuma tirgū.

 

– Tagad esat atradis gaumei īpaši atbilstošu jauno gleznotāju?

– Nepērku dēļ vārda, vienīgā mēraukla – patīk, nepatīk. Tur ir zināms mecenātisms apakšā, atbalstīt divdesmit un trīsdesmit gadus vecos, no kuriem dienās kāds varbūt kļūs meistars.

– Te atkal nonākam pie vienas jūsu personības šķautnes – protat dalīties ar citiem?

– Jā, ar labām atsauk­smēm notiek Gerkena sponsorēts romānu literatūras konkurss, bet tam arī klāt mana savtīga interese – ja nu kāds uzraksta ko tādu, ko izdod pasaulē, un titullapā maziem burtiem būs ievilkts “Gerkena konkursa prēmijas laureāts”.

V. Krustiņš: – Ko jūs sakāt kā pieredzējis ziedotājs, vai valdībai jau nav laikus jādibina rīcībkomiteja valsts simt gadu sagaidīšanai? Arī par to vajadzētu rakstīt grāmatas, veltījumu skaņdarbus – kaut vai operas, un radīšanas procesā paies zināms laika cēliens. Nevajadzētu sačubināt koncertu pēdējā brīdī, uzcelt pieminekli pa roku galam.

– Jā, konkursus rīkojot, tās ir nopietni izvērtējamas lietas. Tā ir laba doma, it īpaši, ja plaši grib iesaistīt sabiedrību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+