Mobilā versija
+3.1°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
16. marts, 2017
Drukāt

Gido Kokaru pieminēs, dziedot “Jau ziediem rotātas pļavas”

Foto: Reinis OliņšFoto: Reinis Oliņš

Šodien koncertzālē “Ave sol” no diviem līdz četriem pēcpusdienā atvadas no izcilā kordiriģenta Gido Kokara. Bet kopš vakardienas kā vēja spārniem pa mūsdienu moderno tehnoloģiju ceļiem laidās notis Imanta Kalniņa dziesmai ar E. Veidenbauma vārdiem “Jau ziediem rotātas pļavas”. Ceremonijas noslēgumā kopīgi ar JVLMA studentu kori un Rīgas kamerkori “Ave sol” nodziedāt šo Imanta Kalniņa dziesmu aicināti visi, kuru sirdij pukstēt mūzikā reiz mācījusi tā cilvēka sirds, kura nu pati pārstājusi pukstēt. Bet dziedošie kungi pēc mācītāja uzrunas vienosies R. Vāgnera “Svētceļnieku korī”.

Kordiriģēšanas metri brāļi Imants un Gido Kokari bija kā viena spēcīga koka divi zari. Kā divžuburis. “Pirms vairākiem gadiem Doma baznīcā atvadās pie brāļa šķirsta Gido mani satvēra aiz rokas sacīdams – man ir sajūta, ka noplēsta puse no mana ķermeņa, tāpēc, tu, Apsīti, stāvi man blakus…”, atceras viens no Latvijas Neatkarības deklarācijas rakstītājiem, vēlāk tieslietu ministrs un Satversmes tiesas tiesnesis, un visu mūžu korists, vairākkārtējs kora “Daile” prezidents Romāns Apsītis.

Imants allaž bija pragmatiskāks, Gido emocionālāks. Viņi viens otru papildināja. Grāmatā “Brāli, Brāli!” divas grāmatzīmes. Viena – Imantam. Otra – Gido. Viena kā Saule zeltā. Otra kā Mēness, tādēļ sudrabā. Tik it kā pretēji un reizē nedalāmi bija viņu personību atspulgi.

Imantam dzima dēli, Gido – meitas. Vecākā ir Rīgas Angļu ģimnāzijas direktore un Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas docētāja: “Mans tētis. Domas brīvība, fantastiska emocionalitāte un dziļa cilvēciska gudrība – tās ir personības šķautnes, kuras mani viņā fascinēja ikdienu. To nolasa ikviens, kāpēc lai priekš manis tas būtu kā citādi? Bet ir jau citādi .Klātbūtnes sajūta, (arī netiekoties), atskaites sistēma lēmumiem, apskāvienu mīļums – visi tie nieki, kas tuvina cilvēkus, ir sasaistījuši mūsu dzīvošanos tādā kā pašsaprotamā harmonijā. Saredzu viņu savos bērnos, atpazīstu sevī. Klausos mūzikā. Zīmīgi, ka viņa nāves brīdī es (jau otrreiz) klausījos Ešenvalda operu “Iemūrētie”- par upuri, kas jānes radītājam. Un domāju, ka nekad neesmu jutusies upurēta.”

Kokaru lolojums bija koris “Ave Sol”. Vairāk nekā divdesmit gadus tajā dziedājis Dziesmu svētku Goda virsdiriģents Juris Kļaviņš: “Gido vienmēr atceros kompānijā ar brāli Imantu. Korī Imants spēlēja pirmo vijoli, Gido – un tas bija tik pašsaprotami – otro. Viņš bija ārkārtīgi simpātisks, draudzīgs, bet tajā pašā laikā ar augstām prasībām pret mūziku, kurā visvairāk interesēja skaņdarba emocionālā puse.” Ar savu kvalitāti koris “Ave Sol” pārliecināja visas Maskavas lielās ministrijas, ka tieši šie dziedātāji no Latvijas spējīgi pasaulē parādīt pašu labāko. Gido rokās bija arī Bauskas skolotāju koris. Un reiz, vēl tālajos stiprajos komunisma laikos viņš spēja ieskaidrot Bauskas rajona vadībai, ka oktobra svētkos jādzied tieši… Vivaldi “Gloria”! Jo tieši šis skaņdarbs esot slavinājums pāri visam. Ko tādu varēja dabūt gatavu tikai Gido ar savu suģestējošo personību, dziedātāju pārsteigumu atceras Juris Kļaviņš.

Romāns Apsītis Gido Kokaru atminas kā dzīvespriecīgu vīru, kurš, trešo sievu apņēmis, teica – man patīk “līderīga” dzīve. Taču gadījās arī dramatiski brīži, kurus Gido pārdzīvoja ar cieņu. Latvijas Universitātes kora “Daina” desmit gadu jubilejas vakarā koris atļāvās nodziedāt visiem zināmo studentu himnu “Gaudeamus Igitur”, bet toreizējais LU kompartijas otrais sekretārs, viscaur partijiski noskaņots vīrs, uzbruka – jūs atļāvāties nodziedāt buržuāziskās Latvijas korporeļu himnu! Gido Kokaru padzina no Universitātes, viņš zaudēja darbu Konservatorijā, bet sešdesmit “Dainas” dziedātāji aizgāja viņam līdzi, izveidojot nākamo “Daili”.

“Ave Sol” menedžeris, tagad mūzikas instrumentu veikalu tīkla “Mūzikas centrs” mārketinga direktors Guntars Felsbergs atceras kora deviņdesmito gadu sākuma ārzemju kuģojumus ar autobusiem. Brāļi Kokari savos septiņdesmit gados sēdējuši viens otram blakus pašā autobusa priekšā, kur nemaz nav tik daudz vietas, kur izstiept kājas, un stoiskā mierā uzņēmuši grūto braucienu, jo, kā zināms, arī autobusa “horeogrāfija” nav nemaz tik vienkārša… Gido Kokars priekšējos sēdekļos tradicionāli rīkojis ballītes ar spirtā jauktu kondensēto pienu, tādu garšīgu pastrēbienu, savā ziņā arī ēdienu. Otrā rītā par Kokariem daudz jaunākiem bija grūtības atvērt acis, sāpēja galva, bet Gido, autobusam piestājot benzīntankā, smērējis maizītes, vārījis kafiju,un Imants izpildījis rīta rosmi, jo, tā kā viņam bija dzelzs endoprotēze, ārsti ieteikuši vingrošanu.

“Gido zināja savu vērtību, zināja, kas viņš ir un kas viņam pienākas, bet nekad to nepieprasīja un neuzstāja uz jelkādām savām tiesībām,” ne pārāk bieži sastopamo rakstura īpašību izceļ Guntars Felsbergs.

Gido Kokars bija ne tikai lielisks mūziķis, bet arī režisors, scenogrāfs, tērpu meistars, gaismotājs, īsts skatuves zinātājs. “Ave Sol” uzvedumos skatuvisko risinājumu veidoja tieši Gido. Jo kāds īpašs talants ļāva redzēt visu laukumu, kā viņš mēdza saukt arī Mežaparka estrādi. Gido aizrāvās ar Dziesmu svētku programmu veidošanu. Par tām nācies gan cīnīties, gan paciest kritiku. Gido zināja, ka Dziesmu svētku noslēguma koncerts nav jāmēro pēc latviešu kormūzikas antoloģijā kompaktdiskā norādītās hronometrāžas, bet jāielūkojas vecajos Dziesmu svētkus ierakstos, un tad tu redzi, cik garš un skanējumā ilgs ir Emīla Melņgaiļa “Jāņu vakars”. Gido bija lielisks akustiķis, kurš zināja, kur Dziesmu svētku estrādē, šajā “laukumā” skan, un kur – nē, kur atbalsis sāk traucēt cita citai. Šīs zināšanas ir viņa patents, gudrība, kā uzvesties Dziesmu svētkos.

.. Nāk prātā kāds aculiecinieka stāsts no pērnvasaras reģionāliem dziesmu svētkiem Kuldīgā. Virsdiriģentu teltī pusdienlaikā uz krēsla – par laimi, brīva, – nosēdās milzu irsis. Jaunas sievietes balss spiedziens, pāris brieduma gadu kungi tikko manāmi notrīsēja. Bet Gido rāmi pacēla savu spieķi, no kura pēdējā laikā tikpat kā nešķīrās, un ar vienu vēzienu precīzi trāpīja lielajam kukainim. Lūk, diriģenta žests! – tā varētu nodēvēt šo ainu, ja tā tiktu iemūžināta filmā.

Krietnā vecumā no mājām tālākos pasākumos, kā saprotams, labāk būt ar kādu kopā, un Gido pēdējā laikā bija redzams sena drauga, koncertmeistares Ilzes Dzērves sabiedrībā, kura kordiriģēšanas vecmeistaru raksturo kā īstu romantiķi: “Tā viņš uztvēra pasauli, mūziku un tāda bija visa viņa personības dziļākā būtība. Par spīti cienījamiem gadiem, allaž bija ļoti uzmanīgs, īsts džentlmenis. Mums saskanēja vērtējumi par mūziku, par skaņdarbu interpretācijām, ko mēs klausījāmies un ko mums patika pārrunāt.”

Gido Kokara domas kavējušās arī pie gaidāmajiem Dziesmu svētkiem 2018. gadā. Un viņam bija savas idejas, kā tiem vajadzētu izskanēt. Kam uzticējās, viņš tās ir atklājis, saka Ilze Dzērve.

Kas pazina Gido Kokaru, nevarēja nepasveicināt stalto vīru ar spieķi, kas šad tad bija sastopams ejam pār tiltiņu pie Operas. Sarkanā šallē, lēnu, cienīgu gaitu un it kā tālumā veroties. Varbūt dažu labu vairs nepazīdams, bet sirsnīgu smaidu acīs.

…Savā deviņdesmit piektajā dzimšanas dienā, kas svētīta Blomes skoliņā, kā jau tik apaļa cipara jubilejā pie latviešiem piedienas, sarunas ievirzījušās arī par mūžības lietām. Romāns Apsītis atceras, ka gaviļnieks teicis, – es miršu tad, kad gribēšu.

Un var jau būt, ka ne tikai iepriekšējo Dziesmu svētku Noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju izvēle, bet kāds augstāks spēks ielika Goda virsdiriģenta Gido Kokara rokās Zigmara Liepiņa skaņdarbu ar Kaspara Dimitera dzeju “Svētī debesīs šo zemi”. Šie vārdi nu skan kā no augstākās tribīnes Kokara sūtītas atvadas un vēlējums mums visiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+