Giļmana kārtējā uzvara vairo visatļautību 26
Tā sauktā Nepilsoņu kongresa valdes loceklis Aleksandrs Giļmans var droši atvēzēties jauniem “varoņdarbiem”, jo saņēmis ziņu, ka Drošības policija (DP) pēc divus gadus ilgušas izmeklēšanas izbeigusi pret viņu rosināto lietu.
Kā informē DP, šā gada 29. augustā pieņemts lēmums izbeigt kriminālprocesu, kas tika uzsākts 2012. gada 27. jūnijā saistībā ar laikrakstā “Čas” un interneta portālā www.imhoclub.lv publicēto Aleksandra Giļmana rakstu par 1941. gada represijām. Izmeklēšanas gaitā tikušas nozīmētas vairākas ekspertīzes, kā arī veikta A. Giļmana nopratināšana. “Saņemtie ekspertu atzinumi liecina, ka A. Giļmana publikācijā minētais neatbilst vēstures avotiem un zinātnes faktiem. Šis darbs ir vērtējams kā publicistisks raksts, kurš balstīts uz viņa personīgi iegūto informāciju, ko viņam snieguši vecāki, tuvinieki, draugi un citi paziņas, kas atradās izsūtījumā no 1941. gada līdz 1957. gadam, taču saskaņā ar tiesībsarga atzinumu tas nepārkāpj Latvijas Republikas Satversmes 100. panta, ANO “Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” 19. panta pirmajā un otrajā daļā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā noteiktās vārda brīvības robežas,” skaidro DP. Līdz ar to DP nolēmusi izbeigt šo kriminālprocesu, jo izmeklēšanas gaitā neesot konstatēts noziedzīga nodarījuma sastāvs.
Tā vietā, lai atvainotos mūsu lasītājiem un Latvijas sabiedrībai kopumā, kuru dziļi aizskāra A. Giļmana publikācijā “14. jūnija mīti” (“Čas”, 14.06.2012.) paustā attieksme pret Staļina represijām, vakar viņš “LA” vien sūkstījās par to, cik daudz laika un resursu izniekots lietā, kas beigusies ne ar ko. Bet vakardienas laikrakstā “Vesti” publikācijā ar skaļu virsrakstu “Kā mani neiesēdināja” viņš varonīgi plātās par savu uzvaru un gānās par šīs lietas iniciatoriem – Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisiju, īpaši agresīvi ķengājoties par tās vadītāju Raivi Dzintaru (Nacionālā apvienība).
Jāatgādina, ka Giļmans savā sacerējumā par Latvijas iedzīvotāju deportācijām centās kliedēt “mītu” par to traģismu. “Daudzi jaunieši dzīvo kopā vienā barakā, iemīlēšanās, sarīkojumi, smieklīgi atgadījumi – nevis izsūtījums, bet jautra pastaiga dabā. Cilvēkam ir raksturīgi aizmirst slikto un atcerēties labo, bet arī objektīvi dzīve Sibīrijā nebija tik traģiska, kā par to pieņemts runāt,” komunistisko genocīdu raksturoja Giļmans.
Savulaik Giļmans jau tika apsūdzēts nacionālā naida kurināšanā un aicinājumā gāzt valsts varu, taču tiesā tika attaisnots. Giļmans krievu skolu aizstāvības štāba interneta mājaslapā, komentējot rakstu, bija paziņojis, ka “latviešu valsts ir tāds pats absolūts ļaunums kā nacistu valsts, bet, par laimi, daudz vājāks un gļēvulīgāks”. Pēc viņa teiktā, Latvijas valsts uzskatāma par “saknē apkaunojošu”. Giļmans uzsvēris: ja būs iespēja, Latvijas valsti vislabāk būtu likvidēt. “Varat darīt ar mani, ko gribat, bet viss citātā minētais atbilst manai pārliecībai,” tolaik tiesā teica Giļmans. Bet Valsts valodas aģentūras eksperti tiesā norādīja, ka Giļmana teksts ir atklāti naidīgs, taču tas nesatur norādes uz aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu.
